Dievs atver daudzas citas durvis. Latviešu puišu skaudrie likteņi un apbrīnojamais gribasspēks

Ar talantu būt pacietīgam

Ja nesanāk vienreiz, dari otrreiz. Ja nesanāk otrreiz, dari trešoreiz. Ja nesanāk trešoreiz, dari tik ilgi, kamēr sanāk, teic trīskārtējais paralimpiskais čempions Aigars Apinis. Šķiet, pacietība un neatlaidība ir būtiskākās Aigara rakstura īpašības, kas ļāvušas viņam sapelnīt kaudzēm medaļu dažādos čempionātos un paralimpiskajās spēlēs.

Trenējos, ēdu un guļu

Ratiņkrēslā sēdošā Aigara Apiņa sporta biogrāfija nudien ir iespaidīga. Viņš piedalījies četrās paralimpiskajās spēlēs – Sidnejā (2000), Atēnās (2004), Pekinā (2008) un Londonā (2012) – un, startējot diska mešanā un lodes grūšanā, izcīnījis trīs zelta, divas sudraba un divas bronzas medaļas. Tagad viņš ir atvēzējies savām piektajām paralimpiskajām spēlēm, kas notiks nākamvasar Brazīlijā, Riodežaneiro.

“Pacietība tik tiešām ir svarīga,” spriež Aigars. “It sevišķi mešanas disciplīnās, kurās startēju. Ne tikai mēnešiem, bet pat gadiem ilgi man bija jāstrādā, lai pieslīpētu tehniku. Visu vēlams darīt trāpīgi un lēnīgi. Labāk kvalitatīvāk un ilgāk nekā ātrāk un vairāk. Janvārī atkal sākšu trenēties. Lēni, pakāpeniski un bez forsēšanas kāpināšu slodzi. Mans darbs – tas ir sports. Es ļoti nopietni izturos gan pret treniņiem, gan sacensībām. Kad aizbraucu uz sacensībām, es daru trīs lietas: trenējos, ēdu un guļu. Trenējos, ēdu un guļu. Un atkal: trenējos, ēdu un guļu. Jaunie reizēm mani nesaprot. Aizbraukuši uz ārzemēm, viņi visu grib redzēt un izbaudīt. Tāpēc bieži aizmirst disciplīnu. Es viņiem saku – tavs galvenais uzdevums ir veiksmīgi nostartēt. Un tikai tad, kad būsi veiksmīgi nostartējis, varēsi izklaidēties.”

Iedvesma sportot

Aigaram liktenīgais dzīves pavērsiens notika 1992. gada 3. jūlijā, kad viņam bija tikai astoņpadsmit. Aigars bija beidzis Ogres Profesionāli tehnisko skolu, kur bija izskolojies par plaša profila mehanizatoru. Kādā siltā vasaras dienā savā dzimtajā Birzgalē viņš devās uz dambi nopeldēties. Gāja peldēties labi zināmā vietā, riska it kā nebija, taču notika tas, kas notika. Ienirstot ūdenī, viņš guva smagu kakla skriemeļa traumu. Aigars atceras: “Pēc operācijas es kā baļķis gulēju gultā, man nedaudz kustējās tikai labās rokas pirksti. Sākuma posmā mamma mani baroja un grozīja gultā.”

Divi trīs gadi nodzīvoti tikai pa mājām. Dienas viņš aizvadījis gultas režīmā, pats nevarējis ne zeķes uzvilkt, ne apgriezties. Kad 1994. gadā pirmoreiz nokļuvis sanatorijā, viņam iemācītas pamata lietas. Aigars stāsta, ka toreiz katra patstāvīgi uzvilkta zeķe bijusi medaļas vērtē. “Tā es pamazām sāku vingrot, lai kļūtu neatkarīgāks. Es nevēlējos būt par nastu un apgrūtinājumu citiem. Tas ir lāča pakalpojums, ko daudzi cenšas izdarīt – padot, atnest, izdarīt, tas neveicina cilvēka rehabilitāciju.”

Aigars uzskata, ka mamma Rita viņam dzīvību devusi divas reizes. Tieši mamma palīdzējusi viņam atgūties pēc traumas un sagatavoties jaunajai dzīvei. Pēc traģiskā notikuma, kad Aigars bijis piesaistīts pie ratiņkrēsla  mamma nav ļāvusi dēlam padoties depresijai un izmisumam. Viņa meklējusi iespējas, kā dēlam sevi realizēt. Sākumā viņa vadājusi dēlu uz sanatorijām un rehabilitācijas centriem, vēlāk pierunājusi doties uz sacensībām, kurās piedalījušies sportisti ar īpašām vajadzībām. Tad Aigaram radies stimuls un iedvesma pievērsties sportam. Aigaram vienīgi žēl, ka mamma nepiedzīvoja viņa sportiskos panākumus, jo viņa devās aizsaulē jau 1997. gadā.

Ar stingru grafiku

Pateicoties fiziskajām aktivitātēm, Aigaram no jauna uzradies dzīvesprieks un uzlabojies veselības stāvoklis. “Sākumā mājās lēni un pacietīgi vingroju, sāku cilāt svarus. Vispirms cēlu simt, divsimt, tad trīssimt gramus. Vēlāk puskilogramu, kilogramu. Lēni un pacietīgi. Mani sāka vest uz trenažieru zālēm, kur ierādīja vingrojumus, daudzus es pats izdomāju. Katrs solītis uz priekšu man deva gandarījumu un motivāciju turpināt. Vingroju pat piecas stundas dienā, lai uzlabotu savu fizisko stāvokli. Jo vairāk es varēju, jo kļuvu brīvāks un neatkarīgāks.”

Aigars stāsta, ka tolaik vieglatlētika viņa situācijā bijis visvienkāršākais un pieejamākais sporta veids, kam nav vajadzējis lielus ieguldījumus un dārgu inventāru. Turklāt vieglatlētika ir sporta karaliene, kas ir populāra visur. Kad pamēģinājis, sapratis, ka vislabāk padodas lodes grūšana un diska mešana. Viņam paveicies, ka saticis treneri Aldi Šūpulnieku, kas viņu nopietni pievērsis treniņiem un sacensībām. Treneris viņa domas raisījis pozitīvā virzienā, jo bijis risks ierauties sevī, palikt mājās un nodzerties. Aigars atceras, ka sportošanas sākuma posmā pīpējis, taču vēlāk sapratis, ka tas nav savienojami. Tāpēc jau daudzus gadus nepīpē nemaz. Arī alkohols īpaši nevilina. “Sagatavošanās posmā tas ir pilnīgi izslēgts. Taču pēc sacensībām labā draugu kompānijā varu arī nedaudz iemalkot.”

Aigaram ir izveidots stingrs grafiks, kurā viss pakārtots treniņiem. Tas ir četru gadu cikls – no vienām paralimpiskajām spēlēm līdz nākamajām. Starp tām notiek arī pasaules un Eiropas čempionāti, kuros sportists cenšas piedalīties visos bez izņēmuma, jo uzskata, ka nepārtraukti jāatrodas sportiskajā apritē. Reizēm divdesmit dienu laikā paspēj būt pat četrās treniņnometnēs.

Aigars uzsver, ka sportošana ir viņa darbs. Ar to viņš pelna naudu. Sākumā viņam palīdzējusi ģimene, jo transports, benzīns, medikamenti, ēšana – tam visam vajadzējis naudu. “Sākumā to naudu, ko nopelnīju sacensībās, ieguldīju savā attīstībā. Tika meklēti arī sponsori. Par Eiropas un pasaules čempionātos nopelnītajām medaļām paralimpiskie sportisti tiek prēmēti tikai daļēji.” Aigars piebilst, ka laika gaitā mainījusies Latvijas valsts attieksme pret paralimpisko kustību.

Sākumā par medaļām prēmijās maksāti tikai pāris tūkstoši, pēc tam paralimpiešu prēmiju apjoms palielināts līdz 20 procentiem no olimpisko medaļnieku prēmijām. 2011. gadā šo summu paaugstināja jau līdz 50 procentiem, 2012. gadā – līdz simts. Tas nozīmē, ka par 2012. gadā Londonā izcīnīto zelta medaļu Aigars Apinis prēmijā saņēma tikpat, cik olimpiskais čempions Māris Štrombergs, – 100 000 latu. “Bija jāpaiet trim olimpiādēm un jāiegūst medaļas, lai mani valstiskā līmenī pamanītu. Pēc trešajām olimpiskajām spēlēm Pekinā man piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni.” Aigars spriež, ka dzīve ir paradoksu pilna. Nebūtu viņa smagās traumas, nebūtu Latvijai trīskārtējā paralimpiskā čempiona.

Kājas nestrādā, bet rokas – tikai divas

Agrāk Aigars dzīvoja savās lauku mājās Birzgalē, pēdējos sešus gadus – Rīgas dzīvoklī. “Dzīvoju Rīgā, bet reizēm pa brīvdienām mēdzu aizbraukt uz dzimto Birzgali, kur tagad saimnieko brālis.” Pirms vairākiem gadiem Aigaram bija sapnis – nopirkt kvadriciklu un izbraukāt bērnības vietas. To viņš arī realizēja. Ar kvadriciklu viņš izbrauc arī brīvākos brīžos. “Pabraucu pa mežu un izvēdinu galvu. Mežā atstāju savu slikto garastāvokli un atgriežos, pozitīvi uzlādējies.”

Stāstot par savas ģimenes situāciju, Aigars teic, ka divus gadus dzīvojot kopā ar draudzeni. Aigars atklāj, ka viņam bijušas attiecības ar vairākām sievietēm, taču – vai iecerējis oficiāli precēties un veidot ģimeni ar bērniem – to viņš vēl nezina. Aigars labprāt brauc ar automašīnu. Protams, mašīna aprīkota, lai to spētu vadīt cilvēks ar īpašām vajadzībām. “Kopš 2001. gada man jau ir piektā mašīna. Auto man ir ļoti nepieciešams – dodos uz treniņiem, ciemos pie draugiem, makšķerēt un uz dažādiem sabiedriskajiem pasākumiem.”

Sportojot un piedaloties sacensībās, Aigars apceļojis daudzas valstis, kur pietiekami daudz ko redzējis un piedzīvojis. Gadījušies arī kuriozi. Piemēram, viens no tādiem piedzīvots, kad aizlidojis uz sacensībām Indijā. Kāpjot ārā no lidmašīnas, viņš ievietots dienesta ratos. Pēc tam noskaidrojies, ka viņa ratiņkrēsla nav. It kā sajauktas bagāžas. Taču vēlāk, kad devies projām pa lidostas garajiem gaiteņiem, viņš pēkšņi ieraudzījis savu ratiņkrēslu! Tajā mierīgi sēdējusi kāda lidmašīnas pasažiere no Alžīras. Sieviete bijusi ļoti izbrīnīta, kad Aigars jautājis, kāpēc viņa iesēdusies svešā krēslā. Sieviete bijusi pārliecināta, ka tas ir viņas. Aigars vēl tagad brīnās: “Cilvēki nemaz neskatās, kur sēžas iekšā!”

Nupat decembra sākumā Aigars uzturējās Jaunķemeru rehabilitācijas centrā. “Gadā vismaz vienu reizi nepieciešams apmeklēt sanatoriju, jo ķermenis ir fiziski izlādējies. Tas jāuzlādē kā akumulators, lai atkal varu pilnvērtīgi trenēties un dzīvot. Jaunķemeros es rehabilitējos jau daudzus gadus un jūtu, ka man tas ir nepieciešams. Rokas man ir tikai divas, bet kājas – nestrādā. Visa slodze rokām, pleciem, locītavām.”

Aigars spriež, ka aprīlī, iespējams, aizbrauks uz Spānijas sporta bāzi, kur kārtīgi patrenēsies pirms paralimpiskajām spēlēm. “Kāds ir mans mērķis? Galvenais – pilnvērtīgi sagatavoties, lai es varu nostartēt bez traumām. Cīnīšos savā sagatavotības līmenī un tiekšos pēc iespējami augstākiem rezultātiem.”

No mērķa līdz mērķim

Šā gada oktobrī Aigars pārliecinoši triumfēja diska mešanā pasaules čempionātā Katarā. Disks tika raidīts 21,44 metru tālumā, kas ir jauns pasaules rekords. “Rio man būs piektās paralimpiskās spēles,” domīgi spriež 42 gadus vecais sportists. “Tas tik tiešām ir liels stāžs. Man laimējās, ka diezgan jauns iekļuvu paralimpiskajā apritē. Turklāt jaunībā man tika ielikti labi pamati, tāpēc tik ilgi spēju startēt augstā līmenī. Trenējos ar apdomu. Protams, ar gadiem kļūst arvien grūtāk trenēties, taču man ir liela pieredze un daudz labāka tehnika nekā jaunībā.”

Aigars ir aktīvs ne vien sportā, bet arī sabiedriskajā dzīvē. Viņš ir Latvijas Invalīdu sporta federācijas vadītājs un Latvijas Paralimpiskās komitejas viceprezidents. Par vienu no saviem galvenajiem sabiedriskajiem uzdevumiem viņš uzskata invalīdu sporta popularizēšanu Latvijā. “Daudzi man jautā, kur rodu motivāciju savām aktivitātēm. Es atbildu, ka mani motivē konkrēts mērķis. Nesen tāds mērķis bija pasaules čempionāts, tagad – paralimpiskās spēles. Kad viens mērķis ir realizēts, skatos pēc nākamā. Kā paredzu, pēc sportošanas palikšu un darbošos paralimpiskajā kustībā. Ar savu pozitīvo piemēru varu iedvesmot citus, kas sūkstās par savu veselību. Un to arī daru – bieži tiekos ar invalīdiem, stāstu par savu pieredzi un aicinu nepadoties. Es mudinu priecāties par to, kas ir, nevis raudāt par to, kā nav.”

Liktenis piespēlē grūtu pārbaudījumu

Aizvīķu pusē dzīvojošo Gertneru ģimeni dzīve nav saudzējusi. Tik ļoti gaidītais dēliņš nezināmu iemeslu dēļ piedzima bez abām plaukstām. Ģimene ar daudzu labu un atsaucīgu cilvēku atbalstu tam tikusi pāri, un nu jau divdesmit trīs gadus vecais Pēteris daudz ko iemācījies – viņš vada mašīnu un fotografē. Ar datoru un telefonu darbojas ar abām rokām. “Man plaukstu nav kopš dzimšanas, un es nemaz nezinu, kā ir citādi. Man nav ar ko salīdzināt,” saka Pēteris.

Apbrīnojamā enerģija

Kad Mārīte palikusi stāvoklī ar dēliņu, grūtniecība ritējusi normāli un viss bijis kārtībā. “Man bija 35 gadi, un mana māsa teica, ka tā ir gulbja dziesma. Tajā laikā mums nekā netrūka, vajadzēja tikai dēliņu. Bija zemnieku saimniecība, paši izaudzējām visu un bijām pārtikuši. Dēliņš arī piedzima – gaidīts un mīlēts,” stāsta Mārīte. “Protams, iepriekš tika veikta sonogrāfija, bet dakteris neko sliktu neteica. Varbūt neievēroja, bet tobrīd tas neko nebūtu devis. Nekad nebūtu izšķīrusies par to, ka grūtniecība jāpārtrauc. Dēliņš piedzima kustīgs, veselīgs, tikai – bez plaukstām. Dakteri meklēja vēl kādu kaiti, kas varētu būt. Mēs tajā laikā bijām gatavi uz visu.”

Notikušais, viņasprāt, bija liels šoks ģimenei, taču visi mobilizējās negaidītajam un traģiskajam dzīves pavērsienam. Pirmais laiks bijis ļoti grūts. Tolaik nebija sociālā dienesta, nebija psihologu. Taču ģimene ļoti lielu atbalstu saņēma no vietējās baptistu draudzes, palīdzēja vīramāte ar savām lūgšanām. “Līdzi juta mana mīļā māsa ar ģimeni, mūsu meita Aija, kurai bija astoņi gadi, vīrs, vietējie feldšeri. Visi atbalstīja. Un tas stiprina. Es pati biju noslēgusies sevī un nevienu negribēju redzēt. Protams, pārdzīvoju.”

Soli pa solim iziets cauri visiem bērna attīstības posmiem. Mamma gan sākumā domājusi – kā viņš mantu un pudelīti varēs noturēt rokās, kā varēs rāpot, kā veidosies attiecības ar citiem bērniem? Protams, nebija ergoterapeita, kas varētu pamācīt, pastāstīt un visu parādīt praksē. Tomēr Pēteris bija neaprakstāmi enerģisks. Ar mantām spēlējās ļoti maz, bet allaž gribēja visu atskrūvēt, paskatīties, kas tur iekšā. Piemēram, gribēja izjaukt māsas šujmašīnu.

Viss noticis tā, kā tam bija jānotiek, puika ēda pats, izmēģināja praktiski pilnīgi visu. Kā atceras Mārīte, bijis periods, kad Pēteris ļoti gribējis rīvēt dārzeņus un gatavot dažādus salātus. Un tad gribējis lāpīt – piešuva tēta šalli pie gludināmā dēļa. Bijis laiks, kad paticis spēlēt sintezatoru. Viņu interesēja tehnika, tieši elektronika. “Delmi bija viņa rokas, un ar tiem dēls darbojās,” stāsta Mārīte.

Atbraucot runā angliski

Piecu gadu vecumā Gertneru atvasei radās iespēja braukt uz rehabilitāciju Amerikā. To piedāvāja organizācija Healing the Children sadarbībā ar Šrainera klīniku Čikāgā. Tas ģimenei atkal bijis ļoti smags laiks. Piedāvājums bija, un pašiem vajadzēja izlemt – braukt vai nebraukt, jo nav zinājuši, vai veiks operācijas vai protezēs. Vajadzējis sagatavot kaudzi papīru. Vecāki nevarēja braukt līdzi. Bijusi pavadītāja.

“Citi teica, ka esmu traka, dodot bērnu prom, nezinot, kur. Draudze man ieteica nopirkt pilnīgi jaunu mantiņu, kuru atdot lidostā, – lai ir piemiņa no mammas. Tad es uztaisīju tādas plāksnītes, kur vienā pusē bija uzzīmēts maizes kukulītis, podiņš vai kas cits, bet otrā pusē vārds angliski, lai vieglāk varētu sazināties ar bērnu,” atceras Mārīte.

Jokojot viņa stāsta, ka mājās atgriezies mazs amerikānis, jo dēls runājis tikai angliski. Dzimtajā valodā viņš zinājis vienīgi latviskos vārdus – siļķe, spainis, kūts. Sarunā par piedzīvoto iesaistās Pēteris: “Visas trīs reizes Amerikā dzīvoju pie Tīnas un Maikla. Viņiem bija divi bērni, vecāki par mani. Mani brīnišķīgi uzņēma. Es nebiju pirmais bērns, kurš pie viņiem atbrauc un kuram par velti tiek dotas naktsmājas. Apceļoju arī Amerikas skaistās vietas, tām ir veltīts īpašs albums.”

Traucas kā vējš

No septiņiem gadiem puika palaists skolā. Lauku skola bijusi brīnišķīga, skolotāji – saprotoši un jauki. “Īpašas atlaides man nedeva, bija tieši tāpat kā visiem citiem. Tas bija pareizi. 9. klasē ģimenes ārsts man izrakstīja zīmi, ka fizkultūrā man nevajag pildīt normatīvus, bet no sportošanas neatteicos,” stāsta Pēteris. Skolas laikā viņš darbojies jaunsargos un piedalījies nometnēs. Pēc tam bijis periods, kad viņš gribējis dziedāt. Priekules un Vaiņodes mūzikas skolā mācījies kora klasē.

Pēterim patīk arī fotografēt un tvert interesantus kadrus. Fonteina klubā Liepājā viņš fotografē koncertus un nopelna naudu. Fotografējot kāzas, dzimšanas dienas, vecmeitu un vecpuišu ballītes, bēres. Visu, ko vajag. Ar saviem darbiem piedalījies fotoizstādēs. Kā tas sācies? Pie Gertneru ģimenes atbraukuši radi no Austrālijas, un viņiem bijusi digitālā fotokamera. Mārīte raizējusies, ka tikai dēls to nesaplēš, jo visu laiku ņēmies ar moderno ierīci. Ģimene sapratusi, ka jānopērk dēlam fotokamera. Tad arī sākusies fotografēšana, un mamma ir pārliecināta, ka tas iedzimts no tēva, kurš skolā kādreiz vadījis nodarbības fotografēšanā. Turklāt Mārīte lepojas ar to, ka Pēterim ir ļoti labas datorzināšanas. Viņa jautā dēlam padomu, kad vajadzīga palīdzība.

Tagad Pēteris Liepājas Universitātē studē jauno mediju mākslu. Pēdējā kursa students pavisam drīz iegūs humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslā.

Pēteris izmantojis visas iespējas, ko valsts piedāvā bērniem ar veselības problēmām. Ar pirmo piegājienu beidzis autovadītāju kursus. Mamma gan bažījusies, vai viņš to spēs. Kopā ar tēti Voldemāru beidzis biškopības kursus. Ģimenei ir divi desmiti stropu, un Pēteris ar prieku darbojas ap bitēm.

“Esmu ļoti daudz no dēla mācījusies. Jāatzīstas, šad tad esmu ar viņu strīdējusies, jo zinu jauniešu maksimālismu – visu varu, visu zinu. Esmu tāda dzirksteļojoša, bet tētis mums ir mierīgs, līdzsvarots. No dēla jāmācās neapvainoties uz citiem. Varbūt sevī viņš pārdzīvo, un, ja to dara, tad zinu – līdz kaulam. Uzskatu, ka dzīves smagākās problēmas jāapspriež ģimenē,” pārliecināta ir Mārīte. Viņa tēlaini stāsta, ka Pēteris skrien pa māju kā vējš. Taču istabu prot sakārtot un visu nolikt vietā.

“Jā, ir pagājuši divdesmit trīs gadi, tie nebija viegli. Neslēpšu, ka vienu otru asaru nobirdināju. It sevišķi, kad viņš bija mazs un abi kopā aizbraucām uz Liepāju. Tirgū tantes teica: ak, tu nabadziņš! Man tas ļoti nepatika, un es turp mēģināju nebraukt. Bet tagad Pēteris ir izaudzis, pats savā dzīvoklī var pagatavot ēst,” par dēla patstāvību priecājas mamma.

Prot izbaudīt visu

Gertneru ģimenei Aizvīķos ir liela saimniecība – sešdesmit hektāru zemes un ferma. Taču Mārīte vēl strādā algotu darbu – vada novada sociālo dienestu. No mājām projām ir divpadsmit stundas dienā. “Tas ir smags darbs. Bez mīlestības to nevar darīt. Man ir brīnišķīgas kolēģes, kurām ir jaukas ģimenes un kuras strādā ar sirdi un dvēseli.” Voldemārs ikdienā ir autobusa vadītājs, pārējo laiku strādā saimniecībā – ar traktoru pļauj zāli, vāc sienu, kopj bites. Mārīte vakaros dodas uz mākslas skolu gleznot. Tas esot brīnišķīgs nedēļas noslēgums. “Kopā ar vīru mācāmies Argentīnas tango. Dzīvē viss ir jāizbauda. Ja jaunībā kāds man būtu pateicis, ka dzīve uzliks tādus pārbaudījumus, es teiktu – nevar būt. Jaunībā viss šķiet balts un skaists. Kāds grūtums? Citiem ir vēl smagāk.”

Pēteris ir tikpat kārs uz jauniem iespaidiem kā vecāki: “Bērnībā man ļoti nepatika lasīt. Tas likās neinteresanti. Tā tas bija līdz 7. vai 8. klasei. Tagad lasu, un man patīk zinātniskie raksti par kosmosu, par jaunām tehnoloģijām, fiziku, cilvēka ķermeņa uzbūvi. Daudz lasu angļu valodā. Krievu valodu vēl mācos. Brīvajos brīžos es makšķerēju. Man ļoti patīk daba un sēņot.”

Mārītes un Voldemāra dēls apceļojis vai puspasauli. Bijis Grenlandē, Amerikā, Anglijā, Dānijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Ungārijā, Zviedrijā, Šveicē, Austrijā, Nīderlandē. Visspilgtākās atmiņas saglabājušās par Angliju, kur mēnesi viesojies pie brālēna. Nedēļu ildzis pārgājiens kalnos. Uz pleciem bijusi divdesmit kilogramu smaga mugursoma. Plosījusies vētra, un nav varējuši kājās nostāvēt. “Ja man tagad piedāvātu vēl vienu reizi braukt un doties pārgājienā, tad piecās minūtēs soma būtu gatava. Tas bija ļoti skaisti,” priecājas puisis.

Mārīte uzskata, ka tas, ka dēls tik mazs aizceļoja uz Ameriku, devis viņam pasaules garšu, citādu skatījumu uz dzīvi: tu vari, tu esi šajā pasaulē. “Pie mums toreiz bērni ar invaliditāti netika pieņemti,” viņa atzīst. “Man nācies dzirdēt ļoti daudz skarbu teicienu. Tad šķita, ka sirds saplīsīs. Tāpēc es laikam daru savu tagadējo darbu. Liktenis tā nolicis, un Dievs jau vairāk cilvēkam neuzliek – tikai tik daudz, cik var celt.”

Laimīga cilvēka gleznas

Kad vienas durvis aizveras

Māris ar ģimeni dzīvo Ādažos, jauno daudzstāvu māju rajonā, iepretim pļavai, sīkam mežiņam un ezeram. Uz Dzelzskalnu pirmā stāva dzīvokli ved slīpa, bruģēta taciņa. Stiklotās durvis atver glīts vīrietis brieduma gados. Runājot ar Māri, tas, ka viņš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, nemanot aizslīd aizkadrā, jo pirmām kārtām viņš ir vīrs, tēvs, gleznotājs, ekonomiski, politiski, sociāli aktīvs cilvēks. Tomēr sarunas gaitā pamazām atklājas arī cita, ne tik saulaina aina – smagie pārbaudījumi un ciešanas, kam viņš gājis cauri, samierināšanās un pieņemšana, jaunas dzīves jēgas un motivācijas meklējumi.

Pirms gadiem divdesmit Māris no gleznošanas bija tik tāls kā Zeme no Marsa. 1994. gadā, būdams divdesmit vienu gadu vecs, viņš pabeidza Ugunsdrošības tehnisko skolu, pēc tam absolvēja Maskavas Augstāko ugunsdrošības tehnisko skolu, kur ieguva ugunsdrošības inženiera grādu. Desmit gadu viņš nostrādāja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā – sākumā par ierindas ugunsdzēsēju, pēc tam par drošības darbu vadītāju un nodaļas priekšnieka vietnieku. Sekoja autoavārija, kurā Māris guva smagu muguras traumu. Viņš met ar roku – negrib par to runāt. Kas bijis, bijis, jāiet uz priekšu.

Viņš bez žēlošanās un iekšēja naida par netaisnīgo likteni ne vien pieņem smagus dzīves sitienus, bet arī izmanto to radītās iespējas. Teiciens – kad vienas durvis aizveras, to vietā Dievs atver daudzas citas – attiecas uz Māri. Būdams piesaistīts pie ratiņkrēsla, Māris sāka strādāt Labklājības ministrijā, kur virzīja jautājumus par vienlīdzīgām iespējām invalīdiem, vadīja Latvijas Televīzijas raidījumu Kopā, bija Invalīdu lietu nacionālās padomes sekretārs. 2010. gada Saeimas vēlēšanās viņš startēja no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta un kļuva par parlamenta deputātu. Tomēr pēc gada jaunievēlētos tautas kalpus pēc toreizējā prezidenta Valda Zatlera iniciatīvas referendumā atlaida.

Māris jutās kā no laivas izmests, jo bija kārtīgi atrotījis piedurknes, lai ar sev raksturīgo neatlaidību mestos četru gadu nopietnā darbā. Mazliet kremta arī tas, ka savējie, cilvēki, par kuru interesēm viņš bija cīnījies, otrreiz par Māri tā arī nenobalsoja. “Patiesībā tā bija laba Saeima, kurā bija jauni, aktīvi cilvēki, gatavi darboties un mainīt Latviju,” saka Māris.

Mākslas pielūdzēju pulks

“Te ir mana darbnīca, virtuve un viesistaba,” atpakaļgaitā veikli iestūrējis stūrī, plašajai telpai roku pārlaiž Māris. Istaba paplašināta, lai Māris pa to varētu ērti pārvietoties. Viņš sakrusto rokas uz vēdera un smejas, ka esot uzbarojies, slimība liedz uztrenēt vēdera presi. Lai gan nopietns ārstēšanās cikls viņam vēl priekšā, sarunas laikā no Māra neatskan ne pušplēsta vārda žēlabainā intonācijā, viņš visu laiku joko – par sevi, kaitēm, dzīvi. Humors ir vairogs, kuram likstas netiek cauri. Neraugoties ne uz ko, viņš ir vīrietis, kas veido karjeru, apgādā ģimeni, domā perspektīvā. Tas liecina par personības lielumu, jo ir tik daudz vīriešu, kas staigā uz divām kājām, bet uz zemes neturas – ir nevīrišķīgi, bezatbildīgi, vārgulīgi un visu laiku žēlojas.

Cilvēka patiesā varēšana un spējas atklājas kritiskās situācijās, lūzuma punktos. Švīkstoņa uz audekla, tūkstošiem triepienu, krāsu smarža, adrenalīns, radoša uzvara – Māris mālē ātri, ar aizrautību un prieku, pat sajūsmu. Gleznu fotogrāfijas viņš ievieto portālā draugiem.lv, kur no vairāk nekā sešpadsmit tūkstošiem draugu izveidojies visai plašs Māra mākslas cienītāju pulks. Māris atbild uz desmitiem vēstuļu dienā un bez dižiem māksliniekiem raksturīgās vīzdegunības pieņem pasūtījumu darbus. Daiļrades pielūdzējas “draugos” koķeti jautā: “Vai Tu esi viens?” Nākas paskaidrot, ka viņam ir sieva un trīs bērni. “Tā jau sievai tikai puse no manis palikusi, vēl to grib atņemt,” Māris ir neglābjams optimists. Svetlana mūs cienā ar melleņu kūku un, klausoties sarunā, šad tad palabo vīru.

Dzelzskalnu mājās tikpat kā nav gleznu – dažas, ko redzu pie sienas, ir jau pārdotas. Teju apžuvušas, gleznas aizceļo pie jaunajiem īpašniekiem. Skatos uz Māra gleznām un prātoju, kāpēc tās patīk gan ministriem un sausiņiem ierēdņiem, gan mākslas pazinējiem un izsmalcinātiem estētikas baudītājiem. Tās aizkustina puišus no tautas, kuri domā, ka Rembo ir Holivudas mačo, Siņaks – jauna kandžas šķirne, bet par Fuko pieminēšanu uzreiz dod pa degunu, un sirmas kundzītes, kas tīksminās par kaķu fotogrāfijām un tamborētām sedziņām. Puse no Māra gleznām aizceļo ārpus Latvijas robežām – uz Krieviju, Austrāliju, Ameriku un Eiropas valstīm. Īpaši viņa darbi iecienīti to tautiešu vidū, kas devušies peļņā uz ārzemēm. Plašie, dāsnie triepieni, kuros nav žēlotas košas krāsas, stāsta par milzīgu dzīvotgribu un neizsīkstošu cerību, ko intuitīvi, varbūt instinktīvi sajūt ikviens cilvēks, neatkarīgi no izglītotības, intelekta un sociālā statusa.

Man ar tām puķēm...

Māris sāka mācīties zīmēt jau bērnībā, tomēr talantu neattīstīja, jo padomju laikos krāsas nevarēja dabūt un tās bija dārgas. Pirms astoņiem gadiem viņš atkal piesēdās pie molberta. Sākumā nekas labs nesanāca, bet spēlēšanās ar krāsām un tēliem viņam sagādāja baudu. Gleznošana bija relaksācija, prāta attīrīšana no domu sārņiem, bezgala skaists ceļojums paša radītā puķu pasaulē. Reiz Saeimā partijas biedrs Kārlis Seržants Mārim jautāja, vai viņš vēl glezno. Māris attrauca, ka nav iedvesmas, pārāk daudz pienākumu. Kārlis toreiz nosmēja: “Pagaidi vien, kad atlaidīs no darba, iedvesma ātri vien radīsies.”

Izmests no lielās politikas kuģa, Māris negribēja atgriezties darbā Labklājības ministrijā, jo šķita, ka tas ir noiets posms, bet viņa dabā ir traukties uz priekšu. Viņš atgriezās pie sava hobija. “2. februārī būs tieši četri gadi, kopš gleznoju katru dienu,” viņš saka. Disciplīna, regularitāte, darbs, un rezultāts būs! “Ja jūs uzcītīgi katru dienu kaut ko darāt, ar laiku sāk izdoties,” savus panākumus glezniecībā skaidro Māris.

Viņš neparko negrib, lai viņam piedēvē nopelnus, cildina un sauc par mākslinieku. “Es ļoti labi apzinos, ka tas, ko daru, ir neprofesionāli. Es gleznoju viegli, ar foršu sajūtu, un, ja kādam tas patīk, nu, super! Cilvēki atnāk, skatās mirdzošām acīm, priecājas un nopērk. Ko vēl vairāk vajag?” Jāteic, pirms diviem gadiem Māris tomēr mācījās gleznošanas tehniku mākslinieka Jāņa Anmaņa studijā.

“Man ar tām puķēm...” viņš dziļdomīgi novelk. Bagātīgi sakuplojuši ceriņi tiecas uz augšu, pie dzeltenas saules gaismas. Koši sarkanu magoņu lauks stiepjas līdz horizontam, atvērušos rožu tuvplāni reibina, baltas ūdensrozes zilā ūdenī var gandrīz vai aptaustīt. Puķes ir galvenās aktrises uz Māra audeklu skatuves. Viņa bildes ir viegli uztveramas, nesamocītas, kā lirisks dzejolis ar savu iekšējo ritmu un atskaņām. Trakoti skaistas, bez defektiem – pati pilnība, gandrīz netaisnīga uz nepilnīgās ikdienas dzīves fona.

“Tā Ziemassvētku aina ir pārspīlēta, dabā nav tādu krāsu, bet man gribējās,” Māris rāda uz gleznu, kurā redzamas divas sniega kupenās ieslīgušas mājiņas. “Cilvēkiem gribas kaut ko vienkāršu, smuku.” Agrāk Māris ar savām gleznām piedalījās izstādēs, tagad vairs ne. “Mani aicina uz izstādēm, bet es nevaru atļauties braukāt pa Latviju. Kad cilvēks pasūta gleznu, viņš negrib gaidīt,” viņš neslēpj, ka ar gleznošanu pelna naudu, un tas atbruņo. Ne salonos, ne galerijās Māra gleznas nevar aplūkot un nopirkt – tikai viņa profilā draugiem.lv. “Daži ir mēģinājuši paņemt manas gleznas tirgošanai, bet nekas nav iznācis. Man pērk, viņiem ne,” par veiksmīgo mārketingu bez jebkādas stratēģijas stāsta Māris.

Neizprotama tā sociālā tīkla iekšējā loģika. “Nesen zvanīja no Vaivariem, lūdza, lai iedodu savas gleznas, un solīja, ka tās apskatīs prezidenta kundze. Smejos, ka Ivetai Vējonei divas manas gleznas ir mājās. Kad Raimonds Vējonis vēl bija aizsardzības ministrs, viņš šad tad iebrauca pie manis, lai iegādātos kādu gleznu dāvināšanai,” stāsta Māris. Kad saku, ka tomēr kāds labums no darbošanās politikā, viņš gandrīz apvainojas.

Gleznojot noķer adrenalīnu

Kādā sirds nostūrī Māris joprojām ir ugunsdzēsējs. Kad 2000. gadā nogranda sprādzieni universālveikalā Centrs, viņš bija viens no glābšanas darbu vadītājiem, tāpēc nav brīnums, ka Māris īpaši dzīvoja līdzi glābēju darbam Maxima sagrūšanas laikā. Māris atzīst, ka elementāras ugunsdrošības normas lielveikalos joprojām netiek ievērotas, piemēram, ejas platums starp plauktiem. “Ja kaut kas notiktu, es vispār netiktu ārā,” saka Māris. “Sākumā glābj tos, ko vieglāk, pēc tam pārējos – tā ir vienmēr. Lai es netraucētu, ja atgadītos kas ārkārtējs, lidmašīnā mani vienmēr sēdina pirmā vai pēdējā rindā un pie loga.”

Māris uzskata, ka ugunsdzēsēju atalgojums ir neadekvāti zems, bet prasības augstas. “Ugunsdzēsēji trenējas katru dienu, papildinot zināšanas un iemaņas, jo sagatavotībai vienmēr jābūt augstā līmenī. Ir komandas, kas glābj cilvēkus uz ūdens, nirst ledainā ūdenī. Ir miera laiks, bet cilvēki aiziet bojā...” Vai, mālējot daiļas ainiņas, Mārim nepietrūkst adrenalīna, kas bija ugunsdzēsēja darbā? Nē, viņš adrenalīnu prot noķert arī gleznojot. “Man vajag ātrumu, vajag redzēt rezultātu. Ja nav, es metu audeklu pa gaisu, izduru caurumu, stiepju uz miskasti.” Ja Svetlana paspēj, viņa atņem Mārim darbu un noslēpj. Kad paiet kāds laiks, parāda, un izrādās, ka gleznai nav ne vainas. Mārim ik pēc brītiņa jāredz gleznas kopaina. Tad nu Svetlana ņem gleznu, nes uz telpas otru galu un rāda pa gabalu. “Tā viņa maršē simt reižu, kamēr es saprotu – jā, ir, man patīk.”

Māris pamanījis, ka ar laika distanci viņš savus darbus ierauga citām acīm. “Kad pēc kāda laika aplūkoju darbu, kas man nepatika, domāju – johaidī, tajā kaut kas tomēr ir.” Nav jau tā, ka Māra darbi sastāvētu tikai no romantiskām ainām un puķēm. Viņš glezno arī abstraktus, neitrālos, pelēkos un baltos toņos ieturētus tēlus un vīzijas. “Kad cilvēks atnāk, es uzreiz zinu, kādu gleznu viņš nopirks. Nesen aizgājām nopirkt puikam tauriņu pie uzvalka. Pārdevēja skatās un negaidīti saka: “Man mājās ir jūsu glezna.” Tas ir patīkami,” atzīst Māris.