Lasītājas viedoklis: mikriņi Rīgā un "krīzes menedžments"

"Izmantojot visprastāko “Google” rīku, es atrodu veselu plejādi ar saukļiem par “krīzes menedžeriem”. Nelielam piemēram:

• Kontroles dienesta vadītāja Ilze Znotiņa: "Nāku kā krīzes menedžeris. Ja man izdosies dienestu sakārtot, uzskatīšu, ka esmu izpildījusi uzdevumu";
• Politologs Ivars Ijabs: "Veselības jomai nepieciešams krīzes menedžeris, nevis nozares cilvēks";
• Tālis Linkaits: "Gauss ir kontraktēts kā krīzes menedžeris, viņam galvenais noturēt pa nullēm, nevis attīstība";
• Raksts "Dienā": "Krīzes menedžeris Valdis Dombrovskis premjera amatā pārdzīvojis ne tikai vienas, bet pat divas Saeimas vēlēšanas".

Spriežot par aktuālajām problēmām izglītībā, ceļu infrastruktūrā, OIK utt. krīzes menedžeris tuvajā nākotnē varētu būt gana pieprasīts arods, taču tas nav pieļaujami un piedodami mūsdienu situācijā pie izveidoto un finansēto institūciju un iestāžu skaita, kad ar likumiem, instrukcijām un vēl simt papīriem ir noregulēts un var noregulēt visu, ko vajag un nevajag, pat tualetes dārzā uzdot skaitīt. Mēs varam tikai pabrīnīties, cik ātri var rosināt izmaiņas normatīvajos aktos, kad ir politiska griba un savstarpējais atbalsts. Palūkojamies uz piemēru par medību ieroču tiesību piešķiršanu bērniem, veselības finansējuma kārtības atcelšanu un arī domes atlaišanas mēģinājumu.

Ar ko gan situācija ar "Rīgas satiksmi" ir citādāka? Ne ar ko, ja jau pat Augstākā tiesa apturēja mikroautobusu iepirkumu, kas ilga kopš 2016.gada. Tad kādam noteikti bija pienākums reaģēt. Kāpēc tieši pretējais viedoklis tika tiražēts par to, ka, redz, cik slikti, ka iepirkumus pārsūdz, neļauj uzņēmējdarbībai attīstīties, mikroautobusu iepirkumu pabeigt un liedz cilvēkus pienācīgi pārvadāt. Bet nevienam nebija nekādu jautājumu un pretenziju. Taču tas ir acīmredzami, ka viens no "Rīgas satiksmes" krīzes un neveiksmes vaininiekiem ir arī "Rīgas mikroautobusu satiksmes" bizness, kas nav un nevarēja būt nepamanāms jomas un procesu atbildīgajām personām.

Neapgrūtināšu ar precīziem aprēķiniem par to, cik tad izmaksā pilsētas makam pati "Rīgas satiksme" un tās paspārnē darbojošās "Rīgas mikroautobusu satiksmes" bizness. Manuprāt, tā naudas summa drīz līdzināsies tādam apmēram, par kuras izlietojumu Tallinas iedzīvotājs vaicātu: “Kur tad ir tie droni, kas tos cilvēkus gaisā ceļ?" 

Izteikšos par to, ka mikroautobusu klātbūtne pilsētas - jebkuras pilsētas! - ielās liecina tikai par vienu,, proti, par neefektīvi un nepareizi organizēto sabiedrisko transportu [lai manu viedokli labo transporta infrastruktūras teorētiķi]. Ko tas nozīmē? Mikroautobusi, mikriņi, maršrutkas utt. ir krīzes un stagnācijas laiku rudiments. Tam rudimentam ir raksturīga dabīgā atkrišana un palikšana pagātnē pēc jomas sakārtošanas (politikas, attīstības, normatīvo dokumentu sagatavošanas), pēc apjomīgo investīciju transportā veikšanas un tā tālāk.

Kopš deviņdesmitajiem gadiem ir paveikts milzīgs darbs – sastrādāta makulatūras jūra, nopirkts, metāllūžņos norakstīts un atkal pirkts jauns transports. Norisinājās reformas, notika visa kā tik daudz, taču mikriņi mežonīgā skaitā uz Rīgas ielām joprojām ir. To vizuālais tēls un nosaukums nu jau ilgu laiku mākslīgi sapludināts ar sabiedriskā transporta tēlu. Citi teiks, ka ātrāk var aizbraukt un ir maršruti, kur sabiedriskais nekursē. Bet tas viss tikai vēlreiz apstiprina to, ka ir neefektīvi un nepareizi organizēts sabiedriskais transports! Ko mikriņi gandrīz jau 2020.gadā tik kuplā daudzumā dara uz Rīgas ielām?

Atbildu: tie agresīvi un nežēlīgi konkurē ar "Rīgas Satiksmes" sabiedriskā transporta maršrutiem, savu maršruta laiku pielāgojot sabiedriskā transporta laikiem. Turklāt paralēli nodibinot oranžos komerciālos reisus. Konkurē, noceļot klientu pulku "Rīgas satiksmei", saņemot kompensācijas par atlaižu kontingentu, iespējams, lielā apjomā krāpjoties ar personu ar īpašām vajadzībām, datiem.  Un vēl pelna ar reklāmu, tajā skaitā ar priekšvēlēšanu aģitāciju visraibākajam politisko partiju sastāvam. 

Iedomājaties: piemēram, uz Valdemāra ielu vien brauc 11.autobuss, 3.trolejbuss, 224.mikriņš un 300. īpašās peļņas mikriņš. Turklāt maršrutu kaut kādā posmā nodublē 2. un 24.autobuss.

Bingo! Gūst peļņu uz manu samaksāto nodokļu rēķina, darot to situācijā, kad es jau paralēli un kritiski finansēju "Rīgas satiksmi", pensionāru, skolotāju, bērnu brīvbiļetes! Un pat nebūtu starpība, kādas valsts pensionārus un kādas ādas krāsas bērnus, tam nav nozīmes. Nozīme ir tikai tam, ka paralēli pastāv divas sabiedriskā transporta sistēmas. Divas! Un abas ir dārgas. 

Kāpēc tas notiek? Vai tik tiešam nevienam un nekad nebija viedokļa par to, ka kaut kas nav riktīgi, labi, loģiski, pareizi, efektīvi, tiesiski, taisnīgi, publiskajām interesēm atbilstoši? 

Tikai tagad "Rīgas Satiksmes" krīzes menedžeris atzina ka: 1) pēc maršrutu analīzes būšot skaidrs, kurus mikroautobusu maršrutus slēdzot, varētu ietaupīt pašvaldības līdzekļus; 2) visticamāk, "Rīgas Mikroautobusu satiksmei" varētu nākties slēgt līdz pat astoņiem no 13 maršrutiem, kuros kursē zili baltie mikroautobusi un dublējas ar "Rīgas satiksmes" trolejbusiem un autobusiem. Tāpat tiks rosināts šajos mikroautobusos pārtraukt pārvadāt pasažierus ar Rīgas domes piešķirtajām atlaidēm.

Un atkal bingo! Vajadzēja notikt liela mēroga korupcijas un finanšu apokalipsei - krīzei, lai tiktu apsvērti racionāli lēmumi? Kur valdības vīri, satiksmes, finanšu, "neVARAM" ministrijas darboņi, eksperti, speciālisti un visi citi, kuri ikdienā ar papīru čemodāniem pulcējās valdības namos? Notiekošais ar un ap "Rīgas satiksmi" nav un nevar būt tikai vienas pilsētas vaina, tā ir bilde par notiekošo kopumā visās publiskā sektora jomās.

Pēc visā iepriekš teiktā uzprasās neviltoti muļķīgs jautājums. Varbūt Latvijai šobrīd ir vajadzīgs krīzes prezidents, krīzes parlaments, krīzes justīcija un finālā arī krīzes nodokļu NEmaksātājs? Vai tik tiešām līdz reformām nonākam tikai tad, kad krīze jau klāt un banka, "Rīgas satiksme", pašvaldība, valsts ir jāslēdz ciet? Nē, nav pieļaujami nekādi krīzes darboņi! Ar kompetenci un likumdošanas iniciatīvu apveltītajiem ir pienākums tūlīt un tagad darboties tā, lai netiktu pieļautas nekādas krīzes. Tas, ko sauc par krīzi ir tikai rezultāts bezdarbībai, nolaidībai un vienaldzībai.

Ja kāds piesaka krīzi, tad tās krīzes menedžera pirmais uzdevums ir zaudējumu piedziņas procesa no iepriekšējās vadības un tās jumta (visplašākajā izpratnē) ātra un rezultatīva norise. Ja tāda procesa ar rezultātu nav, tad nevar pastāvēt nekādi krīzes menedžeri. Pretējā gadījumā jālegalizē nodokļa nemaksāšana, ieviešot krīzes nodokļu Nemaksātaja statuss. Radot iespēju kādas teritorijas iedzīvotājiem vai kāda valsts labuma, piemēram, ceļu lietotājiem nemaksāt nodokli, kamēr krīze netiks pārvarēta.

Aicinājums visiem publiskā sektora ar kompetenci un likumdošanas iniciatīvu apveltītajiem – darīt tagad, negaidot krīzi. Radīt likuma burtu ambicioziem pagasta večiem un ļaut saprast, ka ar publiskā sektora līdzekļiem nevar paralēli uzturēt divus biznesus – pirmo pašvaldības biznesu, attaisnojot ar autonomās funkcijas izpildi, bet otro privātu, attaisnojot tikai ar to vien, ka "izbeigsim, ja kāds pierādīs korupciju”.