Mācītājs Andrievs Niedra: tautas nodevējs vai Latvijas patriots

1924. gada 5. maija vakarā Rīgas stacijā no Viļņas pienāca vilciens, no kura izkāpa mācītājs Andrievs Niedra. Kaut arī labi zināja, ka viņu arestēs, Niedra vienalga ieradās, lai sāktu cīņu par varu. Tā arī notika. Tiklīdz mācītājs izkāpa no vagona, viņu arestēja politiskās apsardzības darbinieki. Pirmo nakti Niedra pavadīja politiskās apsardzības aresta telpās, nākamajā dienā viņu aizveda uz Centrālcietuma vieninieku kameru. Niedra loloja cerības, ka tauta viņu sapratīs un attaisnos – ne velti kādā sarunā mācītājs izteicās, ka nevis viņu tiesās, bet viņš tiesās.

Cīņā pret sātaniski ārdošu enerģiju

Tautas novedējs – tā nebija nekāda iesauka vai sarunvalodā izmantots nicinošs apzīmējums, bet gan oficiāls termins. 1919. gada 15. oktobrī Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma lēmumu, kas visus Latvijas pilsoņus, kuri ņēmuši dalību Bermonta uzbrukumā vai citādi pabalstījuši Bermonta nodomus, izsludina par valsts nodevējiem un sekvestrē viņu īpašumus. Viņu vidū bija arī Andrievs Niedra, kurš sevi, protams, par tautas nodevēju neuzskatīja. Viņš jutās kā Latvijas patriots, kaut arī viņa politiskie uzskati ievērojami atšķīrās no vairākuma.

Nenoliedzami, Andrievs Niedra bija inteliģences un gribasspēka pārstāvis, Latvijā respektēts mācītājs, rakstnieks, žurnālists un politiķis. Drosmes un izlēmības viņam bija ne mazāk kā Kārlim Ulmanim, taču liktenis Latvijas valsts izšķirošajos mirkļos izrādījās Ulmaņa, nevis Niedras pusē.

Niedram tuva bija vācu kultūra un vairāk par visu viņu atbaidīja krievu boļševisms. Tajā viņš saskatīja sātaniski ārdošu enerģiju, no kuras nepieciešams pasargāt savus tautiešus. Juku laikos, kad vēl īsti nebija skaidrs, vai vispār tāda Latvijas valsts ir iespējama, Niedra pauda uzskatu, ka vislielākais ļaunums pasaulē – tas boļševisms. Bet kā Latviju nosargāt pret šo briesmīgo sērgu? Viņaprāt, vienīgā iespēja – sadarbība ar vāciešiem.

Pēc rakstura Niedra bija cilvēks, kas tiecās uz mieru, labklājību un stabilitāti. Viņš bija evolūcijas un mierīgas attīstības piekritējs, bija kategoriski pret jebkādiem lieliem satricinājumiem un  revolūcijām. Kad 1905. gadā sākās nemieri, viņš aicināja tajos nepiedalīties. 1905. gadā notikušajā Latvijas skolotāju kongresā Niedra aicināja skolotājus pievērst lielāku uzmanību jaunatnes audzināšanai uz nacionāliem pamatiem un mazāk aizrauties ar revolucionāriem lozungiem.

Vēlāk, kad revolūcijas vadoņi, soda ekspedīcijām nākot, bija aizbēguši, Niedra glāba iekritušos, kā vien spēja. Reiz, kad tuvojās soda ekspedīcija, Niedra savāca savus pagasta ļaudis kopā un pats tiem priekšgalā devās pretī soda ekspedīcijai. Sarunās ar cara virsniekiem viņam izdevās panākt, ka neviens no pagasta iedzīvotājiem netiek notiesāts uz nāvi.

1905. gada nemieru laikā viņš teica pravietiskus vārdus: “Katram, kas stājas zem sarkanā karoga, ir jāzina, ka tas neapstāsies kūpošas muižas drupās, ne arī pie nošautā policista līķa, bet tas ies tālāk: pāri tavai mājai, tavai zemei, tavai ģimenei, tavai baznīcai un pāri visai tavai dzīvei.”

Provāciskās valdības vadītājs

Kad 1918. gada 18. novembrī Tautas padome proklamēja Latvijas valsti, Niedras attieksme pret Tautas padomi bija kritiska. Vēlāk viņš izteicās, ka nav redzējis to pamatu, uz kāda padome ir sev piesavinājusies varas nesēja tiesības. Situācija kļuva pavisam nopietna, kad Kārļa Ulmaņa vadītā pagaidu valdība sāka nopietni gatavoties pilnībā pārņemt varu, bet tajā pašā laikā Pētera Stučkas vadītie boļševiki lauzās iekšā Latvijā no austrumiem un ieņēma Rīgu.

Tajā laikā Andrievs Niedra uzņēmās vadīt provācisko valdību. Kā tās vadītājs viņš cerēja Latvijas aizstāvēšanā pret boļševikiem iesaistīt landesvēra vienības, kas atradās Kurzemē, kā arī vācu Dzelzs divīziju. Nespējot vienoties ar Ulmaņa valdību, Niedra bija gatavs militāri vērsties arī pret Ulmaņa atbalstītāju vienībām.

Faktiski notika tas, ko Niedra bija iecerējis. 1919. gada 22. maijā viņš kā valdības vadītājs ar vācu karaspēka palīdzību atbrīvoja Rīgu no boļševikiem, kuri galvaspilsētā jau bija sarīkojuši pamatīgu asinspirti. Vācu armijas vienības salīdzinoši ātri sasniedza Rīgu un sāka izrēķināties ar boļševikiem un viņu atbalstītājiem.

Tomēr Niedras valdīšanas laiks nebija ilgs – galīgu sagrāvi viņa valdītā valdība piedzīvoja pēc Cēsu kaujām, kurās tika sakauta vācu armija, un līdz ar šo sakāvi Niedras valdība beidza pastāvēt. Niedras politiskā karjera beidzās līdz ar bermontiešu armijas sagrāvi; pēc tam viņš emigrēja no Latvijas.

Kad 1924. gadā Niedra atgriezās Latvijā, viņam uzrādīja divas apsūdzības – par valsts apvērsuma rīkošanu un piedalīšanos Bermonta avantūrā. Kā drošības līdzekli viņam piemēroja apcietinājumu.

Pirmajā tiesas procesā Niedru tiesāja kopā ar ārstu Teodoru Vankinu un zvērinātu advokātu Jāni Ansbergu. Rīgas apgabaltiesas nodiktētajā apsūdzības rakstā bija teikts: “Pamatojoties uz augšminēto – Latvijas pilsonis Andrievs Kārļa d. Niedra, 48 gadus vecs, Teodors Jāņa d. Vankins, 46 gadus vecs, un Jānis Jāņa d. Ansbergs, 52 gadus vecs, tiek apsūdzēti, ka viņi pēc iepriekšējas savstarpējas norunas, rīkodamies kopīgi ar citām personām, 1919. gada aprīlī, nolūkā ar varu panākt Latvijas augstākās valdības orgānu atcelšanu, kā arī atņemt tiem iespēju izpildīt savus pienākumus, stājušies sakarā ar vācu karaspēka daļām un landesvēra triecienbataljonu, ar kuru palīdzību arī tika gāzta Latvijas Pagaidu valdība.

Pēc tam (apsūdzētie) izsludinājuši sevi: Niedra – par ministru prezidentu, Vankins – par kara ministru un vēlāk par Latvijas armijas virspavēlnieku, Ansbergs – par zemkopības ministru – sastādījuši jaunu kabinetu nogāztā vietā un atņēmuši iespēju Tautas Padomei pēc 12. maija sapulcēties un turpināt savu darbību.”

Andrieva Niedras tiesāšana izraisīja manāmu viļņošanos Latvijas sabiedrībā. Vieni viņu lamāja pēdējiem vārdiem, bet citi vāca parakstus atbalstam. Vieni uzskatīja, ka Niedra ir pelnījis nāvessodu, citi viņu aizstāvēja un sauca par krietnu vīru, kā arī norādīja uz Niedras daudzajiem talantiem, pieminot rakstniecību, žurnālistiku un politiku. Savukārt kritiķi atzīmēja, ka Niedra nevienā jomā nav devis neko lielu un nozīmīgu. Piemēram, viņa lirika derot tikai lauku puišu un meitu ziņģu kladēm.

Tiesā Niedra savu vainu neatzina un aizstāvību iesāka ar vēsturisku atkāpi: “Tanī laikā, kad nāca virsū lielinieki, bija daudz komisiju, kuras sprieda par jauno ortogrāfiju, bet par lielinieku apkarošanu nekas netika spriests. Es vienīgais stāvēju pret lieliniekiem Kalsnavā… Kad Rīgai sāka uzmākties lielinieki, Pagaidu valdības locekļi aizbrauca uz Liepāju, bet es paliku Rīgā.”  

Niedra stāstīja, ka viņš vērsies pie Kārļa Ulmaņa ar priekšlikumu vispirms izdzīt boļševikus un tikai pēc tam kārtot tiesiskos jautājumus. Turklāt viņš pauda uzskatu, ka bez vāciešu palīdzības Rīgu atsvabināt nav iespējams, tāpēc jāpanāk saprašanās starp vāciešiem un latviešiem, lai landesvēra un Dzelzs divīzijas komandieris Rīdigers fon der Golcs būtu gatavs uzsākt uzbrukumu lieliniekiem. Niedra pavisam godīgi atzina, ka viņš nav ticējis Latvijas valsts pastāvēšanai līdzās lieliniekiem. Viņš bija pārliecināts – kamēr Krievijā valda lielinieki, par neatkarīgu Latviju ir pāragri spriest.

Skandalozs tiesas spriedums

Kaut arī sabiedrībā netrūka pārstāvju, kas pieprasīja Niedram nāvessodu, tiesas spriedums bija salīdzinoši maigs. Ievērojot, ka no nozieguma izdarīšanas laika jau bija pagājuši vairāk nekā pieci gadi un noziegums izdarīts politiskā ziņā sevišķi sarežģītā laikmetā, tiesa atrada par iespējamu mīkstināt apsūdzētajiem sodu un piespriest Niedram un Vankinam sešus gadus, bet apsūdzētajam Ansbergam – trīs gadus. Piemērojot amnestiju, rezultātā Niedram un Vankina piesprieda trīs gadus ieslodzījumā, bet Ansbergu vispār atsvabināja no soda.  Spriedums tika vērtēts visai dažādi. Vairākumam šķita, ka Niedra nav saņēmis taisnīgu sodu un līdz ar to šai lietai ir netīras aizkulises.

1924. gada 2. decembrī Rīgas apgabaltiesa sāka izskatīt otro Andrieva Niedras lietu, kurā viņš kopā ar Teodoru Vankinu tika apsūdzēts Bermonta  avantūras atbalstīšanā. Apsūdzības rakstā bija norādīts, ka 1919. gada jūlija sākumā Latvijas Pagaidu valdība noslēdza ar Vāciju pamieru, saskaņā ar kuru vācu karaspēkam bija jāatstāj Latvijas okupētie apgabali.

Taču drīz vien Latvijas armijas štābā sāka pienākt ziņas, ka Jelgavā un tās tuvākajos Zemgales apriņķos kāda persona, kura sevi dēvē par bijušās Krievijas armijas pulkvedi Bermontu-Avalovu, organizē tā saucamo Rietumu armiju. Apsūdzētājs savā apsūdzībā norādīja, ka latviešu mācītājs Andrievs Niedra un ārsts Teodors Vankins uzturējuši ciešus sakarus ar Bermonta štābu un nēsājuši vācu armijas formas uzvalkus.

Niedra šīs apsūdzības nosauca par muļķībām un uzsvēra, ka sākumā Bermonts cīnījies ar lieliniekiem, tāpēc viņš tam simpatizējis un to atbalstījis. Toties vēlāk Niedram nav paticis, ka Bermonts savā programmā bija iekļāvis nedalāmās Krievijas atjaunošanu. Niedra ieteicis Bermontam no tā atteikties, jo Latvijā neesot nevienas partijas, kas simpatizētu Krievijai. Niedra pauda uzskatu, ka viņa rīcībā nav nozieguma sastāva, jo tajā laikā, kad Bermonts uzsācis karadarbību pret Latviju, viņš nekādos sakaros ar Bermonu vairs nav ielaidies.

Un tad notika tas, kas pamatīgi šokēja lielu Latvijas sabiedrības daļu, proti, tiesa Niedru pilnībā attaisnoja. Attaisnojošajam spriedumam bija gluži vai bumbas sprādziena efekts. Avīžu žurnālisti savās slejās sāka analizēt, kas tad īsti bija tiesātāji.  Kas bija tiesneši, kuri sprieda tiesu valstij tik ārkārtīgi svarīgajā nodevības lietā? Vai latvieši? Nebūt ne! Tikai viens no viņiem bija latvietis, bet pārējie divi cittautieši – viens vācietis, otrs krievs. Žurnālisti to dēvēja par lielu kļūmi – uzdot cittautiešiem spriest lietu par smagu noziegumu pret latvju tautu. Tika ironizēts, ka abi tiesneši cittautieši, visticamāk, sprieduši saskaņā ar savu sirdsapziņu un pārliecību, jo tieši vācieši un krievi bijuši tie, kuri 1919. gada rudenī gribējuši iznīcināt Latvijas valsts patstāvību, tāpēc arī Niedru attaisnojuši.

Pēc tam bija vēl viens pārsteigums. Tūlīt pēc Niedras attaisnošanas 1924. gada 5. decembri Tiesu palātas Krimināldepartamenta kancelejā ieradās zvērināts advokāts Andrejs Krastkalns un iesniedza Latvijas Bankas kvīti par 20 000 latu iemaksu, lūdzot pieņemt šo summu kā drošības naudu, lai atbrīvotu Niedru no apcietinājuma.

Tajā pašā dienā Niedru arī atbrīvoja, un tas bija vēl viens pamatīgs skandāls. Laikraksti kategoriski pieprasīja pārkārtot tiesnešu sastāvu, tika prasīts reformēt tiesu iekārtu un grozīt likumus. Spriedums par Niedras attaisnošanu tika vērtēts kā trieciens tautas tiesiskajai apziņai un valsts demokrātiskajai iekārtai. To uztvēra kā apvainojumu visiem Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem un atklātu izaicinājumu tautai.

Otrreizēja apcietināšana

Reaģējot uz notikušo, Lielajā ģildē tika rīkota apjomīga protesta sapulce. Arī Saeimas namā virmoja lielas kaislības, plenārsēdē iesniedza lēmuma projektu par Andrieva Niedras arestēšanu. Lēmums tika pieņemts ar 63 balsīm. Pret bija 13, bet atturējās seši deputāti. Pret balsoja kristīgie nacionālisti, bezpartejiskie nacionālisti un vācieši. Atturējās krievi un ebreji.

Saeima uzdeva kara un iekšlietu ministriem arestēt Niedru, jo viņš apdraudot valsts iekšējo drošību. Lēmuma izpilde tika uzdota Politiskās pārvaldes priekšniekam. Niedru arestēja 1924. gada 13. decembra vakarā; viņš bija apmeties Gogoļa ielas astotā nama 19. dzīvoklī.

Attaisnojošais spriedums tika pārsūdzēts, un lietu sāka izskatīt Tiesu palāta, kuras uzdevums nepavisam nebija viegls. Kaut gan pūlis pieprasīja Niedram nāvessodu, apsūdzība bija baltiem diegiem šūta. Tiesnešiem vajadzēja rast kompromisu.  

Pēc ilgas apspriešanās tiesa pasludināja savu spriedumu – Niedra tiek atzīts par vainīgu valsts nodevībā un sodīts ar četriem gadiem spaidu darbos, taču sods uz amnestijas pamata tiek dzēsts. Ar šo lēmumu daudzi bija neapmierināti, taču pats galvenais kauna traips – Niedras attaisnošana – bija dzēsts. Un tas bija būtiski.

Lai vai kā, Niedram cietumā bija jāpavada trīs gadi, kurus viņam piesprieda pirmajā tiesas procesā. Rīgas Apgabaltiesas noteiktais sods par valsts apvērsuma rīkošanu bija palicis nemainīgs, tā apstrīdēšana augstākās tiesu instancēs neko nebija devusi.

Tomēr mācītājs nepadevās, jo bija iecerējis pēc iespējas ātrāk tikt laukā no cietuma un iekļauties Latvijas politiskajā cīņā. Diemžēl viņa atbalstītāju juridiskās aktivitātes nekādus vērā ņemamus rezultātus nedeva. Atlika pēdējais – lūgt prezidentam Jānim Čakstem apžēlošanu.

Pirmie lūgumu par Andrieva Niedras apžēlošanu 1925. gada 30. novembrī iesniedza viņa bērni, kuri savā lūgumā rakstīja: “Ar šo padevīgi lūdzam Valsts Prezidenta kungu izlietot savas Satversmē paredzētās tiesības un apžēlot mūsu tēvu, kurš notiesāts ar ieslodzīšanu cietoksnī uz trim gadiem un atrodas Rīgas Centrālcietuma cietokšņa nodaļā.

Ņemot vērā to, ka mūsu tēvs slimo ar sirdskaiti un viņa veselības stāvoklis kļūst ar katru dienu ļaunāks, ceram, ka mūsu lūgums tiks ievērots un mūsu tēvam (..) tiks dota iespēja pavadīt sava mūža pēdējās dienas ģimenes kopšanā. Atsauksmi par mūsu tēva veselības stāvokli lūdzam izprasīt no cietuma ārsta.”

Rīgas Centrālcietuma vecākā ārsta atsauksmē bija minēts, ka kopš novembra Niedras veselības stāvoklis ir pasliktinājies. 17. novembrī viņš pārcietis sirdslēkmi, kurai bijis dzīvību apdraudošs raksturs. No tā laika slimniekam esot grūti atspirgt. Slimnieks ciešot no miega trūkuma, turklāt viņam esot apgrūtināta elpošana, kas visumā negatīvi ietekmējot viņa psihisko un fizisko stāvokli.

Tomēr prezidents Jānis Čakste ar apžēlošanu nesteidzās, un šādai rīcībai bija savs iemesls. Niedras apžēlošanu bija lūguši viņa bērni, bīskaps un daži sabiedriski darbinieki, bet to nebija lūdzis pats Niedra. Mācītājam šāds lēmums nebija viegls, jo lūgt apžēlošanu nozīmēja atzīt sevi par vainīgu.

Izraidīšana no valsts

Tikai 1926. gada 5. martā no cietuma tika saņemts Niedras lūgums, kurā nebija neviena nožēlas vārda. Savā lūgumā viņš rakstīja: “Vēlēdamies priekš latvju rakstniecības vēl nobeigt dažus literārus darbus, bet redzēdams, ka galīgi sabeigtās veselības dēļ cietumā vai cietoksnī tas vairs nav iespējams, es uzdrošinos Valsts prezidentu vispadevīgi lūgt apžēlot mani Latvijas Satversmes 45. panta kārtībā, atlaižot man tiesas piespriesto un likumīgā spēkā gājušā soda vēl neizciesto daļu.”

1926. gada 29. Martā prezidents Jānis Čakste pieņēma lēmumu atlaist Niedram neizciesto soda daļu ar noteikumu, ka pēc atsvabināšanas no apcietinājuma viņš nekavējoties atstāj Latvijas valsts teritoriju līdz turpmākajam. Tas Andrievu Niedru ļoti pārsteidza, jo viņš bija gaidījis visu ko, tikai ne to, ka viņu izraidīs no Latvijas. Tomēr to varēja prognozēt, jo Niedra bija bīstams politisks konkurents, kuru bija vēlams pēc iespējas ātrāk neitralizēt. Un šis uzdevums arī tika izpildīts.

Niedru ļoti mulsināja prezidenta formulējums – jāatstāj Latvijas valsts teritorija līdz turpmākajam. Ko īsti nozīmēja līdz turpmākajam? Jau vēlāk mācītājam nācās atzīt, ka līdz turpmākajam – tas ir viltīgs formulējums, kas ļauj viņu turēt ārpus Latvijas līdz pat dzīves beigām.

Andrievs Niedra rakstīja, ka sākotnēji savu izsūtīšanu sapratis kā īslaicīgu – līdz brīdim, kad būs norimušas politiskās kaislības. Laiks gāja, kaislības norima, tomēr atgriezties dzimtenē Niedram neļāva. Visu šo laiku viņš uzturējās Austrumprūsijā, kur kalpoja par mācītāju. Niedra rakstīja dažādas sūdzības un lūgumus, taču nekas nemainījās. Viņš apelēja pie sodu likuma, kurā nav tāda soda kā izraidīšana no valsts, tomēr arī tas nelīdzēja. Valsts prezidents kategoriski atteicās pārskatīt apžēlošanas lēmumu.

1928. gadā krasi pasliktinājās Niedras meitas Annas Niedras veselība. Iesniegumā Latvijas Valsts prezidentam Niedra rakstīja: “Mana vienīgā meita Anna Niedra guļ uz miršanu. Mūsu vēlēšanās būtu to paglabāt Rīgas kapos.

Tā kā mana sieva viena pati nespētu aizvadīt mironi uz Latviju, bet attiecībā uz mani vēl nav atcelts lēmums par manu izraidīšanu no Latvijas (..) uzdrošinos Valsts prezidentam lūgt atļauju man uz manas meitas paglabāšanu iebraukt Rīgā.” Niedra saņēma atbildi, kurā bija teikts, ka Valsts prezidents nekārto ieceļošanas jautājumus, tie ietilpst iekšlietu ministra kompetencē. Niedras meitu apbedīja Meža kapos, lūgums pavadīt mirušo bērnu uz kapsētu tika noraidīts.

1930. gadā Andrieva Niedras pacietības mērs bija pilns – viņš atteicās no Latvijas pilsonības. Savā iesniegumā viņš rakstīja: “Jau no paša valsts sākuma Latvijas valdība mani ir uzskatījusi par Latvijai kaitīgu cilvēku. To parāda valdības daudzkārtējās pūles padarīt par neiespējamu manu uzturēšanos un darbošanos Latvijā. Neesmu varējis Latvijā atrast nevienu iestādi, kura būtu spējusi sargāt manas pilsoņa tiesības.

Visiem spēkiem esmu cīnījies pret komunistisko Latviju. Nekad neesmu tīši noziedzies pret pilsonisko Latviju. Tomēr tas nav ticis novērtēts, jo manu vajāšanu prasījušas kā komunistiskās, tā arī pilsoniskās partijas… Esmu zaudējis katru cerību atgriezties pilsoniskā Latvijā un strādāt tās labā… Tāpēc lūdzu atsvabināt mani no visiem pilsoņa pienākumiem pret Latvijas demokrātisko Republiku, manu vārdu izdzēšot no Latvijas pilsoņu saraksta.”

1932. gadā Niedra vēlreiz lūdza atļauju iebraukšanai Latvijā, šoreiz jau ārstēšanās nolūkos. Uz jautājumu, vai viņa ierašanās Latvijā joprojām tiek atzīta par nevēlamu, mācītājs saņēma apstiprinošu atbildi.

Viņš atgriezās tikai 1942. gada aprīlī, kad Latvijas valsts bija beigusi pastāvēt. Kādā sarunā pirms nāves Niedra atzina: “Es esmu bijis nelaimīgākais un esmu arī laimīgākais cilvēks… Vai jūs ticiet, ka es esmu bijis vai pat varēju būt tautas nodevējs? Jā, sāpēja man zaimi, sāpēja tiesa…

Tomēr ne zaimi un ne cietums bija lielākais sods, bet tas, ka man neļāva palikt, atgriezties, dzīvot, elpot un mirt manā dzimtenē. Tas ir vissmagākais sods, un tik smagu sodu cilvēks cilvēkam nedrīkst spriest. Redziet, kad biju zem šī vissmagākā soda, es biju visnelaimīgākais cilvēks, bet nu es esmu atkal laimīgs cilvēks, jo Dievs mani atveda atpakaļ, un nu es drīkstu dzīvot, elpot un mirt dzimtenē, un apgulties dzimtenes smiltīs…”

Andrievs Niedra nomira Rīgā 1942. gada 25. septembrī.