"Var mums piezvanīt, aizbrauksim pakaļ uz Klidziņu!" Reportāža no kuģīša, kas savieno Daugavas krastus

Stāsts par iecerēto projektu jāsāk ar vēsturisku atkāpi un norādi, ka Klidziņa vienmēr bijusi populāra pārcelšanās vieta pāri Daugavai. No Jaunjelgavas uz Klidziņu un no Klidziņas uz Jaunjelgavu. Konkrēto pārcelšanos vietu savā romānā Zaļā zeme pieminējis arī Andrejs Upīts. Agrāk pārcēlās ar airu, vēlāk – ar motorlaivām. Šeit atradās arī pontontilti, kursēja prāmji, kuģīši, laivas, taču pēdējos gadus desmit nebija nekā.

Abi krasti izskatījās kā pamiruši, un tad – pagājušās vasaras vidū – Daugavas ūdeņos pēkšņi uzradās kuģītis ar eksotisku nosaukumu Balta kaza, kas ne tikai pārvadā cilvēkus pāri Daugavai, bet arī ved ekskursiju braucienos uz apkārtnes skaistākajām un nozīmīgākajām vietām, piemēram, uz Aizkraukles pilskalnu, Skrīveru dendroloģisko parku un Mīlestības saliņu.

Turklāt Balta kaza – tas ir tikai sākums, jo projekta īstenotājiem padomā arī citas idejas. Jau tagad te pieejami SUP dēļi, kanoe laivas un motorlaivas. Būs arī katamarāni un ūdens velosipēdi, iecerēts izveidot vasaras estrādi, volejbola laukumu, makšķernieku namiņus un daudz ko citu.

Divi puiši – ātrais un lēnais

Projekta īstenotāji ir divi vīri – Jānis Zariņš un Einārs Svarinskis. Galvenais ideju ģenerators un runātājs ir Jānis, bet Einārs – galvenais aprēķinātājs. Jānis teic: “Es esmu ātrais puisis, bet viņš – lēnais. Mēs viens otru veiksmīgi papildinām. Es vienmēr steidzinu: “Davaj, davaj, davaj!”, bet viņš mani piebremzē un neļauj strēbt karstu. Es mētājos ar idejām, bet viņš visu lēni apdomā un sarēķina. Kad es savās iecerēs un fantāzijās lidoju par augstu, viņš mani noliek pie zemes. Jau agrāk secināju: ja man vajag ar kādu sadarboties, tad vislabāk ar Eināru. Ja nav neviena blakus, kas mani piebremzē, var sanākt problēmas.”

Jānis atgriežas pagātnē un stāsta, ka padomju laikos te kursējis kuģītis, kas mīļi saukts par Gulbīti. “Kuģītis bija ļoti iecienīts, pārcelšana maksāja piecas kapeikas. Karsta bulciņa Klidziņā – 11 kapeikas. Ja apēdi divas bulciņas un vairs nesanāca biļete atpakaļceļam, bija jāsarunā ar pārcēlājiem, lai pārved uz parāda.”

Padomju laikos pārcēlāji par braucēju trūkumu nav sūdzējušies. Daudzi no Skrīveru puses devušies uz Jaunjelgavu iepirkties, savukārt no Jaunjelgavas devušies uz Skrīveriem strādāt. Daudzi jaunjelgavieši strādājuši Skrīveru pārtikas kombinātā, kur ražotas slavenās Gotiņas. Kuģītis kursējis ik pēc pusstundas.

Deviņdesmito gadu sākumā Gulbītis ticis privatizēts, kādu laiku tas vēl kursējis, tad ievilkts līcī un sagriezts metāllūžņos. Vēlāk Jaunjelgavas dome kādu laiku pārvadājusi cilvēkus ar motorlaivu, bet pēdējos desmit gadus nekas nav noticis.

Saistībā ar veco kuģīti Jānis atceras kādu interesantu atgadījumu, kas noticis 1978. gadā. “Tolaik biju pārnācis no armijas un kādudien no paziņām uzzināju, ka Jaunjelgavā esot izmestas labas bikses. Padomju laikos daudzas deficīta preces nevis pārdeva, bet gan izmeta. Ļaudis stājās rindā, lai šīs izmestās preces nopirktu. Dzīvoju Tīnūžos un tolaik nemaz nezināju, kā nokļūt līdz Jaunjelgavai. Man paskaidroja: “Brauc līdz Skrīveriem, tad trīs kilometrus ej kājām vai brauc ar stopiem līdz Klidziņai. Tur būs kuģītis, kas pārcels pāri Daugavai uz Jaunjelgavu.” Tā arī izdarīju. Jaunjelgavā nopirku ne tikai bikses, bet arī kreklu un kurpes.”

Jānis teic, ka kuģītis daudziem apkārtnes iedzīvotājiem saistās ar sentimentālām un skaistām jaunības atmiņām. Viņš ir priecīgs, ka viņa rīcībā nonācis vēsturisks atradums – vecā Gulbīša stūre. To viņš glabā kā dārgu relikviju.

Kuģītim ir jābūt!

Jānis arī atklāj, kā radusies ideja par konkrēto projektu: “Pirms vairākiem gadiem mēs ar ģimenēm braucām ekskursijā pa Latviju, konkrēti – pa jaunības vietām. Bijām Jaunjelgavā un staigājām pa promenādi, kas izveidota paralēli upei. Jāatzīst, tas ir šedevrs. Arī pilsētas centrs ir uzpucēts un jauks. Viss sakārtots, skaisti nopļauts un nobruģēts. Vienkārši lieliski! Ļoti skaista pilsēta. Protams, ir arī problēmas. Daļa iedzīvotāju ir aizbraukuši un atgriežas mājās tikai vasarās, kad ir atvaļinājums. Pēc tam atkal brauc projām. Tomēr ceru, ka pilsēta pamazām attīstīsies, un arī mēs varam dot savu artavu.

Toreiz ar Eināru staigājām pa promenādi un nonācām pie pontona. Sākām raudzīties – kur tad kuģītis? Skatāmies pa labi un kreisi, bet kuģīša nav! Un tad arī radās ideja, ka kuģītim šeit atkal ir jābūt! Aptuveni trīs gadus mēs domājām, spriedām un rēķinājām, kā to varētu iekustināt. Un tad ķērāmies pie darba.”

Ar savu projektu viņi vispirms vērsušies Jaunjelgavas pašvaldībā, kur pirmie vārdi bijuši šādi: “Nezinām. Nezinām. Te nevienam nekas tāds nav izdevies.”

“Sākumā noslēdzām līgumu ar Jaunjelgavas domi un tad sapratām, ka mums taču vajag arī upes otro krastu. Jaunjelgavas pusē viss jau bija izveidots, tur ir skaista promenāde. Taču Klidziņas pusē viss bija purvā un brikšņos. Nopirkām tur zemi un sākām strādāt.” Jānis stāsta, ka Klidziņas krastā viņi veikuši meliorāciju. “Agrāk šeit varēja pārvietoties tikai ar gumijniekiem. Parastie zābaki nemaz nederēja, man bija gumijnieki līdz jostas vietai.” Einārs piebilst, ka krastā novākts krietns kultūrslānis – plastmasas pudeles, riepas un citi atkritumi. Uz katriem diviem kvadrātmetriem savākts viens kvadrātmetrs ar tukšām pudelēm. “Tagad šeit ir pavisam cits skats, raugoties arī no otra krasta,” spriež Einārs.

Jānis stāsta, ka abi nolēmuši atjaunot veco grāvīšu sistēmu, kas agrāk bijusi perfekta. “Laika gaitā grāvjii ir aizauguši, neviens tos nav kopis. Te bija purvs, bet purva vairāk nav,” lepojas projekta autori, rādot uz grantēto laukumu. Viņiem arī iecerēts netālu no piestātnes būvēt makšķernieku namiņus. “Tie būs uz pāļiem, jo te taču ir Daugava. Jāceļ pietiekami augstu, lai pavasaros tie neapplūst un tos nesalauž ledus gabali.”

Jānis sola, ka atpūtas kompleksā būs daudz kas. “Iespējams, te būs arī kaut kas tāds, par ko mums tagad nav ne jausmas. Piemēram, šodien bija atnācis kāds vietējais uzņēmējs un teica: “Uztaisām šeit iebrauktuvi, lai varētu ielaist laivas.” Kāpēc ne? Mēs ķeram idejas. Tas attiecas arī uz praktiskiem padomiem. Kad es te meliorēju, divi vietējie skatījās un savā starpā apspriedās. Viens teica: “Es gan tā nedarītu.” Es to padzirdēju un jautāju: “Bet kā tu darītu?” Te viss notiek atklāti, esmu tikai priecīgs, ja kāds kaut ko iesaka.”

Naktī atpakaļ no balles

Jānis rāda: “Re, kur vēl saglabājušās vecās padomju laika tualetes. Mums saka – jauciet tās nost! Mēs nolēmām, ka tomēr nejauksim. Atstāsim tās kā kultūrvēsturisku apskates objektu. Vienīgi palūgsim padomu kādam dizaineram, kādā veidā tās noformēt.” Viņš piebilst, ka darba procesā cenšas izmantot pilnīgi visu. “Piemēram, zāģējot vītola kluci, tas pārplīsa uz pusēm. Vienkārši nepareizi aizzāģējām. Defektu pārvērtām par efektu, no pārplīsušajām daļām uztaisījām solus.”

Rosoties un strādājot iecerētajā atpūtas kompleksā, viņiem gadījušies arī neparasti atklājumi. “Redziet, te ir bruģēts ceļš,” rāda Jānis. “Kad sākām meliorēt un ņemt nost samēsloto kultūrslāni, atklājās, ka bruģis stiepjas gandrīz līdz pašai upei jeb kuģīša piestātnei. Sākām vākt informāciju un skaidrot, kā šis bruģis radies. Sākumā domājām, ka tas veidots cara laikā. Tomēr nē – vēlāk. Spriedām, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Arī ne. Izrādās, 1942. gadā bruģi ielikuši vācieši, kad te atradies kājnieku pontonu tilts uz Jaunjelgavu. Pa to pārcēlušies karavīri, pārvesti arī vieglāki lielgabali. Tā ir sanācis, ka šī vieta bijusi dažādu notikumu centros.”

Jānis stāsta, ka kuģītis sācis kursēt pagājušā gada 7. jūlijā. “Tas bija impulss turpmākajai attīstībai. Es ceru, ka mēs ar savu rosību iedrošināsim arī citus būt aktīvākiem. Dzirdēju, ka netālu no šejienes radusies iecere būvēt viesu namu. Tas ir labi, šeit ir ļoti skaista vieta, un grēks būtu to neizmantot.”

Stāstot par kuģīša priekšrocībām, projekta autori norāda, ka ar automašīnu no Klidziņas uz Jaunjelgavai jābrauc cauri Aizkrauklei un tas prasa kādu pusstundu. Ja brauc ar autobusu, tad Aizkrauklē jāpārsēžas un ceļā paiet kādas divas stundas. Toties viņi pārceļ četrās minūtēs.

Jānis precizē, ka pārcelšanai paredzētas arī motorlaivas. Ja kuģītis atrodas kādā ekskursijas braucienā, pārcelšana notiek ar citu ūdens transportu. Turklāt nav nozīmes, cik cilvēku vēlas pārcelties uz otru krastu – viens vai divdesmit. Pārcelšanas cena – 1,20 eiro. “Mēs pārceļam arī vienu braucēju. Piemēram, ja Jaunjelgavas pusē nav nevienas laivas, mums var piezvanīt, un mēs no Klidziņas aizbrauksim pakaļ. Nav problēmu. Piestātnēs ir izlikti telefonu numuri. Kad Jaunjelgavā bija pilsētas svētki, vakarā bija balle. Tad skrīveriešus nogādājām uz Jaunjelgavas balli un līdz pat trijiem naktī vedām atpakaļ.”

Koncerts upes vidū

Ar kuģīti tiekot pārvesti arī divriteņi, reizēm pat motocikli. “Taču – lai pārvadātu automašīnas, nepieciešams liels kuģis,” saka Jānis. “Saistībā ar Plaviņu HES darba specifiku Daugavā ik palaikam gan nolaiž, gan paceļ ūdens līmeni. Reizēm pat nolaiž vai paceļ pa pusotru metru. Šeit septiņdesmit centimetri var pieaugt vai pazust 20 minūtēs. Tāpēc arī nav iespējams uztaisīt piestātni, pie kuras varētu piebraukt kuģis ar lielu iegrimi.”

Kuģītis Balta kaza taisīts Madlienas pagastā, tā garums – 11 metri 99 centimetri. “Ja būtu garāks, rastos problēmas ar reģistrāciju,” norāda Jānis.

“Taisot kuģīti, uzklausījām zinošu cilvēku padomus un kaut ko arī nošpikojām no citiem. Kuģītim iegrime ir tikai 30 centimetri, mēs varam piestāt jebkurā Daugavas vietā. Ja iegrime būtu lielāka, piestāšana nebūtu tik vienkārša. Toties tagad varam rīkoties ātri un operatīvi. Piemēram, pirms kāda laika aizvedām apmeklētājus uz Skrīveru dendroloģisko parku, kur notika koncerts, un pēc tam atvedām atpakaļ.”

Nevar nepieminēt, ka kuģīša kapteinis ir vecs jūras vilks – 78 gadus vecais Artūrs Ēvalds. Sarunā ar Patieso Dzīvi Artūrs apliecina, ka viņam visa dzīve pagājusi uz kuģiem. Agrāk strādājis zvejnieku kolhozā 9. maijs, kur sācis kā matrozis, bet vēlāk kļuvis par kapteini. Viņš zvejojis Rīgas jūras līcī, Baltijas jūrā un arī Atlantijas okeānā pie Āfrikas krastiem. Agrāk dzīvojis Rīgā, bet 2000. gadā pārcēlies uz Jaunjelgavu, kur nopircis māju. Artūru vienmēr ir pievilcis ūdens, tāpēc jūtas gandarīts, ka atkal var būt kapteinis.

Jānis stāsta, ka Daugavas abos krastos iecerēts rīkot koncertus. Turklāt ne tikai krastos, bet arī upes vidū. Šā gada jūnijā jau noticis Saulrieta koncerts, kad vēlā vakarā kuģītis novietots upes vidū, uz tā koncertējis trompetists Vilnis Dumpis. Klausītāji šo mūziku baudījuši abos upes krastos. “Izdevās tīri jauki,” spriež Jānis. “Pirmais muzikālais pasākums notika jau pagājušā gada augustā, kad uzstājās diksilends. Uz kuģīša uzstājās arī divi vokālie ansambļi.”

Jānim ir vēl kāda savdabīga ideja, proti, krastmalā noorganizēt salsas nodarbības. “Četrus gadus ar sievu esmu dejojis salsu, bet man tomēr nav tādas prasmes, lai uzņemtos citu mācīšanu. Man jau ir piemeklēts konkrēts pasniedzējs, kas spētu to darīt. Nodarbības varētu rīkot gan šeit, gan upes pretējā krastā.”

Klidziņas krastā jau salikti sazāģēti koku kluči, uz kuriem var sēdēt. „Vasaras estrādes aprises varētu būt redzamas nākamvasar,” rēķina Jānis. “Te nebūs nekā sarežģīta un grandioza. Būs pavisam vienkārši un gaumīgi.”

Daudzprofilu speciālisti

Abiem projekta autoriem ir interesants dzīvesgājums, it sevišķi Jānim. Pēc savas pirmās profesionālās izglītības viņš ir mūziķis, pianists. Padomju laikā muzicējis Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātra orķestrī. Spēlējis džeza grupās, uzstājies arī ārzemēs. “Deviņdesmito gadu sākumā sapratu, ka man kā mūziķim nākotne nesola ne izaugsmes, ne karjeras iespējas. Es varēju puslīdz veiksmīgi veģetēt, bet es to negribēju.”

1993. gadā viņš sācis nodarboties ar biznesa lietām un iepazinies ar Eināru, kurš pēc savām prasmēm ir grāmatvedis, celtnieks, bārmenis un arī pazemes komunikāciju speciālists. Jānis stāsta, ka agrāk viņam bijuši pārtikas veikali, kafejnīcas un arī zemnieku saimniecība ar 300 hektāru lielu apstrādājamu zemi, līdz kādā brīdī atkal nākusi atklāsme – garām. “Sapratu, ka zemnieku saimniecība – agri vai vēlu – apēdīs mani. Sāku pat raizēties, ka tā arī nomiršu – ar sūda dakšām rokās,” smej Jānis.

Izrādās, viņš ir daudzprofilu speciālists. Ne tikai mūziķis, uzņēmējs un fermeris, bet arī jurists. “Dzīvē bija situācija, kad apdrošinātāji mani apkrāpa, tad palīdzēja jaunības dienu draugi – advokāti. Kaut arī tas bija nepatīkams dzīves periods, atskārtu, ka arī manī ir jurista dzirksts. Ieguvu vēl vienu izglītību – juridisko. Es gan nelienu augstās sfērās, bet savas kompetences robežās darbojos itin labi.” Einārs piebilst, ka Jāņa muzikālā izglītība noder arī tagad – uz kuģīša viņš reizēm uzspēlē blumīzeri.

Ar skaistām un vēsturiskām vietām

Projekta autori priecājas, ka viņiem izveidojusies ļoti laba sadarbība gan ar Jaunjelgavas, gan Skrīveru pašvaldību. “Viņi mūs atbalsta, jo ir ieinteresēti, lai šeit kaut kas notiktu,” saka Jānis. “Cilvēki jau parasti nebrauc uz vienu vietu, tāpēc sadarbība ir nepieciešama. Jo vairāk kāds attīstās, jo labāk visiem. Te netālu ir Skrīveru gotiņu kombināts un Skrīveru saldumi, kur var doties ekskursijās. Centrā var pagaršot Skrīveru mājas saldējumu. Var apskatīt Skrīveru dendroloģisko parku un Aizkraukles pilskalnu.”

Tuvākā apkārtne – tas faktiski ir Daugavas ielejas dabas parks, kas atrodas abos Daugavas krastos Aizkraukles reģiona Skrīveru novada, Aizkraukles un Sērenes pagastā. Parka teritorija sniedzas līdz pat Jaunjelgavai. Visskaistākā Daugavas senlejas panorāma atklājas no netālu esošā Aizkraukles pilskalna. Kultūrvēsturisko objektu vidū pieminama vecā luterāņu baznīca, Lejasžagaru kapulauks, Vecie kapi un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Ar platu un dziļu grāvi pilskalns ir pārdalīts divās daļās, abu kalna daļu augšdaļā izveidoti aizsargvaļņi. 13. gadsmita sākumā šeit bijis viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem upes labajā krastā. Pilskalnā atradusies koka pils, kas pieminēta Andreja Pumpura eposā Lāčplēsis.

Ar kuģīti bieži tiek rīkoti braucieni uz Dendroloģisko parku, kas veidots ainavu jeb angļu stilā, divās terasēs, kuras sadalītas 20 ziemeļu puslodes floristiskajos apgabalos, kur vienu apgabalu aizņem tikai Latvijas flora. Parkā aug 372 dažādas koku un krūmu sugas, no kurām 30 ir pasaulē reti sastopamas. Tie ir unikāli Eiropas nozīmes meža vēstures objekti, kuru veidošana sākta jau 1891. gadā. Parka stādījumu plānu izstrādājis un dēstījumus īstenojis Skrīveru muižas īpašnieks Maksimilians fon Siverss.

Arī pati Jaunjelgava pamatoti lepojas ar savu vēsturisko centru, savdabīgiem 17.–19. gadsimta pilsētbūvniecības paraugiem. 1567. gadā Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers ostu pie Daugavas nosauca par Neustadt (Jaunā pilsēta), vēlāk tā pārtapa par Friedrichstadt. 1647. gada 14. jūlijā Polijas–Lietuvas valdnieks Vladislavs IV apstiprināja pilsētas privilēģijas un ģerboni. Iedzīvotāji pilsētu dēvēja par Jelgaviņu, Jauno Jelgavu un Lubu Jelgavu.

1812. gada kara laikā pilsētas apkārtnē notika sadursmes ar Napoleona armiju. 1919. gada rudenī norisinājās 4. Valmieras kājnieku pulka kaujas ar Bermonta karaspēku.

Jaunjelgava bija Daugavas ūdensceļa piestātne, vēl 1891. gadā pilsētā bija daudz dažādu banku un apdrošināšanas kompāniju, rūpniecisku un amatniecisku uzņēmumu. Agrāk pilsētā dzīvoja daudz ebreju, 19. gadsimta sākumā Jaunjelgavas ebreji bija starpnieki Krievijas preču eksportēšanā uz Angliju un Vāciju. Tolaik no importētajām izejvielām Jaunjelgavā ražoja cigārus, ziepes, adatas un šokolādi.

Kāpēc Balta kaza?

Sākot krastu atdzīvināšanu, Jānis pastiprināti sācis interesēties par apkārtnes vēsturi. “Es vācu visādus leģendas, nostāstus un baumas. Noskaidroju, ka piecdesmitajos gados šeit bija pārceltuve ar prāmi Partizāns. Pamatīgs prāmis, kas veda pāri arī smagās automašīnas. Kāda leģenda vēsta, ka 1956. gadā šoferis Vasja ar kravas automašīnu vedis granti un ne gluži skaidrā prātā aizmirsis nospiest bremzes, tāpēc uzbraucis virsū Partizānam. Prāmis ticis apgāzts, un Vasja ar visu mašīnu ielidojis upē. Kad viņš izniris, jau bijis skaidrā. Izpeldējis sveiks un vesels. Kādu nedēļu pēc tam neesot runājis.”

Jānis zina, ka šeit bijusi pārceltuve arī Zaļās zemes laikos. “Rakstnieks Andrejs Upīts savā romānā raksta, ka pārcēlājs, kas šeit sācis vadāt cilvēkus, esot ātri kļuvis bagāts. Es ceru, ka tieši tāds pats liktenis sagaida arī mūs. Kad pārlasīju Zaļo zemi, sapratu, ka Upīts tik tiešām ir liels rakstnieks, viņam vienā lappusē ir divi teikumi. Vai zināt, kā viņš savus personāžus meklēja? Ietērpās vecās drēbēs un devās uz Rīgas Centrāltirgu. Tur sadzēra šņabi ar visādiem tipiem, uzcienāja viņus ar sardelēm. Tādās draudzīgās sarunās uzzināja daudz interesanta.”

Kāpēc kuģītim dots nosaukums tik savāds nosaukums "Balta kaza"? Jānis atbild, ka tam pamatā ir kāds nostāsts, kas saistīts ar Jaunjelgavu un dzejnieku Aleksandru Čaku. “Trīsdesmito gadu sākumā kādā vasarā Jaunjelgavā bija apmetusies Mildiņa, kas bija Aleksandra Čaka istabene, ķēkša, draudzene un mūza. Kādudien dzejnieks sajutās ļoti noilgojies pēc Mildiņas un nolēma viņu apciemot. Astoņdesmit kilometrus pa grantētajiem lauku ceļiem viņš atvālēja ar velosipēdu.

Tā kā dzejnieks bija noputējis, viņš nosprieda, ka tādā paskatā nevar iet pie Mildiņas, tāpēc nolēma nopeldēties Daugavā. Pēc peldes viņš nolikās guļus, lai nožūtu. Garais brauciens bija nogurdinājis Čaku, un viņš aizsnaudās. Kad pamodās, apkārt bija sapulcējušās kaziņas. Viņš ar tām draudzīgi patērzēja, bet vēlāk uzrakstīja divrindi: “Pilsētiņa maza, maza,/Viņas simbols balta kaza.”” Tā, lūk, mēs arī izvēlējāmies šādu nosaukumu.”