Viņš operāciju zālē dzied un pūš balonus no gumijas cimdiem: mazos pacientus sajūsmina kolosāls ķirurgs Liepājā
Rīdzinieki Inga un Uldis Pazari bija Liepājā, kad pēkšņi ar bērnu vajadzēja doties uz vietējo slimnīcu. Viņiem ir ko teikt, un tas ir publisks paldies jaukākajai ārstu komandai Liepājā ar Jāni Vozņesenski priekšgalā.
“Laikā, kad visi sūdzas par ārstu attieksmi traumu punktos, mēs ar savu mazulīti sastapām medmāsas, kuras māk sataisīt rentgenu mazulim sekundes zibsnī, ķirurgu, kurš operāciju zālē dzied bērnam dziesmas un pūš balonus no gumijas cimdiem. Turklāt savu darbu izdara ļoti profesionāli un ātri!” Facebook raksta Inga Pazare, kurai iepriekš šķita, ka tā notiek tikai filmās.
Labi vārdi ir laimīgākais brīdis
“Laimīgākais brīdis ārsta darbā ir, kad cilvēks par tavu paveikto pasaka labus vārdus. Un arī tad, ja ieraugi pacientu, kuram pēc visiem papīriem un diagnozēm vairs nevajadzētu ne staigāt, ne elpot uz šīs pasaules, bet jūs pēc pāris mēnešiem satiekaties slimnīcas koridorā, un viņš pasmaida,” saka pats ārsts, Liepājas Reģionālās slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas traumatologs Jānis Vozņesenskis.
Viņam visi pacienti ir vienlīdz svarīgi, kā viņu mācījuši – ārstē prezidentu un bezpajumtnieku vienādi, bet bezpajumtnieku ārstē labi. Bijušie pacienti neaizmirst arī pēc gadiem, piezvana, atnāk ciemos, kad satiek uz ielas, aprunājas. Traumatologs gan savus ārstējamos atceras vairāk pēc rētām, jo sejas redz maz.
Aizvilināts uz Liepāju
Dakteris Vozņesenskis ir dzimis jelgavnieks. To, ka būs ārsts, zinājis jau no bērnības, un profesijas izvēle bijusi apzināta. Pēc vidusskolas beigšanas iestājās Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, sestajā kursā izvēlējās specializēties traumatoloģijā ortopēdijā.
“Tā iegriezās dzīve. Es nemēģinu lauzt dabīgo dzīves ritējumu. Protams, bija doma par ķirurģisku novirzienu, nevis terapeitisku. Sāku mācīties pie vēdera ķirurgiem, sarunājos ar viņiem, aizgāju kaut ko palīdzēt – tā pa bišķītim, bišķītim. Bet tagad tieši tāpat, kā pērk futbolistus, pērk arī ārstus. Liepājas Reģionālajai slimnīcai bija par mani interese, un uzreiz pēc ārsta grāda iegūšanas braucu šurp. Tagad es te esmu jau piecus gadus,” stāsta traumatologs.
Darba pietiek visu gadu
Pacientus te ved no visas Kurzemes, un nav tā, ka ziemā, kad slidens, ir vairāk traumu – traumatologiem visu laiku darba pietiek. Neesot lielu un mazu traumu, dažreiz potītes lūzums sagādājot lielākas problēmas nekā vaļējs apakšstilba lūzums.
“Protams, ir bijis, ka puse no iegurņa izārdīta jeb noplēsta visa āda no kājas, vēl augšstilbs, un viss ir slikti. Ir siena presē saspiesti cilvēki, bieži pie mums nonāk lauksaimnieki, kuriem, piemēram, iespēris zirgs. Traumas sarežģītība nav tik daudz saistīta ar to, cik fragmentu ir lūzumā, bet gan – kā cilvēka bioloģija tiek ar to galā. Mēs jau saliekam anatomiski pareizi. Un tagad ir daudz iespēju dažādas lietas darīt ar lielāku komfortu nekā agrāk, ja vērtē no ķirurģiskās puses,” spriež mediķis.
Kad bērns nobijies, dakteris dzied
Ar mazajiem pacientiem ārsts mēdz spēlēties – pašam arī ir mazs bērns, un viņš arī atceras savu bērnību, kad no daudz kā bijis bail. Bet, ja kāds pienāk un nomierina, bailes pazūd.
Bērniem tik ļoti nepatīk, ja tuvojas ar durstīgu instrumentu. Dakteris Vozņesenskis tad dzied bērnu dziesmiņas un no medicīniskā gumijas cimda uzpūš balonu. “Es varētu tikpat labi to procedūru izdarīt, viņam bļaujot, bet man nepatīk troksnis – patīk miers un klusums,” pasmaida ārsts.
Vozņesenskis uzskata, ka mediķim nav vajadzīgas specifiskas rakstura īpašības – galvenais, ka strādā labi. Katram speciālistam darba stils var būt atšķirīgs. Pacientam svarīgi, lai ārsts būtu nosvērts, pieklājīgs, bet tajā pašā laikā, ja viņš ir skarbs vai pat paceļ balsi, bet pēc tam labi izdara savu darbu un rezultāts ir viens un tas pats – veiksmīgs, viss pārējais ir komunikācijas jautājums.
“Redzot savus kolēģus operāciju zālēs, viens ir pilnīgi nosvērts un mierīgs, cits ļoti pedantisks, dažs haotisks, bet visi viņi savu uzdevumu paveic lieliski. Viena lieta gan ķirurgam ir nepieciešama – lai viņš nedomā, ka ir Dievs. Ir pat anekdote – ar ko Dievs atšķiras no traumatologa? Dievs nedomā, ka viņš ir traumatologs. Tā gan ir absolūta taisnība! Ja tu kā ārsts iedomājies, ka esi absolūti pārāka persona, ar to viss beidzas,” teic Vozņesenskis.
Vaļasprieks – pētīt tetovējumus
Pacienti ir ļoti dažādi. “Cietumnieki mazāk raksta Facebook, bet es domāju, ka arī viņiem būtu daudz ko teikt par mani. Ar viņiem mēdzu atrast tīri labu kontaktu,” teic traumatologs un atklāj savu vaļasprieku – cietuma tetovējumu pētīšana.
PSRS laikā ieslodzījumā kriminālnoziedzniekiem bija pieņemts savu rangu vai cietumnieka statusu parādīt ar tetovējumiem – ja spēj tos nolasīt, zini arī, kā ar viņu runāt. Ir daudzi cietumnieki, kurus ārsts pazīst pēc tetovējumiem. Tā ir vesela zinātne, dakteris lasa grāmatas un skatās filmas par šo tematu. Arī cietumnieki pastāsta, kad viņš jautā, bet dažkārt nosaka, ka ir lietas, ko nevajagot zināt. Šajā subkultūrā valda savi likumi.
Joprojām uztraukums
Traumatoloģijas nodaļā operācijas notiek katru dienu, un Vozņesenskis atzīst, ka viņam aizvien, arī pēc piecu gadu prakses, ir uztraukums. Ja tas pazūd, tātad kaut ko dari nepareizi.
Pirms operācijas izplāno, kā un kas tieši tiks darīts. “Operācijā dari tikai mehāniskas lietas, pirms tās sēžam un domājam. Mēs esam mācīti plānot visu gaitu un arī visu, kas var noiet greizi. Lai nav tā, ka operācijas laikā kaut kas notiek un tev nav rīcības variantu. Būtu muļķīgi cilvēkam atvērt visu kāju un – pēkšņi aptrūkstas kādas ierīces. Tā gadās, bet mēs mēģinām maksimāli izvairīties no tādām situācijām,” skaidro traumatologs.
Ikvienam ārstam ir pacienti, kurus nav izdevies glābt, arī Vozņesenskim. Ir žēl, bet, ja netiksi tam pāri, nevarēsi ārstēt un palīdzēt nākamajam.
Ārsts vai bulciņu pārdevējs
Ir jau arī mazliet skumjas pārdomas. “Cilvēks pie ārsta vairs neiet lūgt palīdzību, bet kā pie bulciņu pārdevēja. Viņš uzskata, ka maksā un pret viņu jāizturas kā makdonaldā, kur viņš nopērk hamburgeru, un, nedod Dievs, tu uz viņu ne tā paskatīsies! Esmu laikam vecmodīgs, tomēr vēl joprojām uzskatu, ka ārstam jābūt kā cilvēkam, pie kura nāk lūgt palīdzību. Ja man no cilvēka kaut ko vajag, es mēģinu pret viņu arī izturēties ar cieņu. Pret cilvēku vienmēr jāizturas ar cieņu,” savus uzskatus pauž ārsts.
Tagad ārstus bieži ķengā, vieglāk taču ir uzrakstīt sūdzību, nevis pateicību, un ļauties negatīvām emocijām.
“Pateikt ko sliktu ir negatīvās enerģijas izlāde. Mūsdienās cilvēki zaudē darbu, dzīvo par absolūti minimāliem līdzekļiem, bankas un citas instances mēģina vēl viņam pēdējo atņemt. Tad, kad cilvēks ir nokļuvis šādā situācijā un gadās kaut vismazākais kontakts ar kādu, kuram nevari iesist pļauku, bet vari pateikt ko sliktu, no tā gūst mazu kaifiņu. Diemžēl tāda ir dzīve, bet tā nevajadzētu būt,” secina ārsts.
Un iesaka sevi piepildīt iekšēji: “Nav obligāti jāiet baznīcā, bet jābūt garīgam. Lasi grāmatas, un būs okey.”
Nevar iet mājās pēc pulksteņa
Ārsta darbs nav viegls, vismaz nedēļu mēnesī viņš nemaz nav mājās, arī naktis pavadot darbavietā. It kā ir arī oficiāls darba laiks, bet, ja operācija ieilgst, ārsts nevar novilkt cimdus un aiziet. Gadās, ka brīvdienās jābrauc uz slimnīcu, ja piezvana kolēģi.
Kā speciālistam bijuši piedāvājumi strādāt ārzemēs, bet viņš tur tikai stažējas – Austrijā, Lielbritānijā, Igaunijā, Lietuvā. “Protams, man patīk ceļot, bet līdzekļi neatļauj. Mēs nepelnām tik daudz, kā cilvēki domā,” piebilst Vozņesenskis.
Viņam gan ir vēl viens sapnis ārpus medicīnas: “Man vienmēr ir patikuši jūras mošķi. Ja es būtu brīvdomātājs, noteikti nedzīvotu šeit, bet zemēs, kuras ir okeānu apskalotas. Man patīk tie zvēriņi, kas tajos dzīvo. Gribētos tos kādreiz papētīt.”
