Mākslinieks Irbītis izskatījās pēc bomža un pa Rīgu pārvietojās basām kājām vieglā riksī

Tie, kas uzskatīja, ka Voldemārs Irbe ir degradējies klaidonis, dziļi maldījās. Viņam bija savs dzīvoklis, alkoholu viņš nelietoja nemaz, turklāt arī naudas bija pietiekami. Un tomēr mākslinieks izvēlējās būt pinkains, skrandains, netīrs, blusains un smirdīgs.

Viņa mēteli kopā saturēja nevis pogas, bet gan saiņu apsienamā aukla. Mākslinieka bomzīgais paskats bija radies nevis naudas trūkuma, bet gan reliģiozu apsvērumu dēļ. Jautāts par tik savādu dzīvesveidu, viņš skaidroja, ka vēlas sekot Kristus paraugam un dzīvot visvienkāršāko askēta dzīvi. Viņaprāt, agrāk visi svētie esot dzīvojuši skrandās un nav kopuši savu miesu.

Lādzīgās dabas un mazā auguma dēļ viņš tika saukts dažnedažādi – Irbīte, Irbītis, Irbīts. Uzmanību mākslinieks piesaistīja galvenokārt sava izskata dēļ.  Viņam bija gari, netīri mati, tumši rūsgana bārda un ūsas.

Visbiežāk viņš tērpās vecos, skrandainos mēteļos, kurus paretam mainīja, reizēm bija redzams netīrā mūka paltrakā ar kapuci. Vislielāko izbrīnu rīdziniekos izraisīja viņa basās kājas, jo, vasara vai ziema, viņš staigāja bez zeķēm un apaviem. Ziņkārīgajiem mākslinieks darīja zināmu, ka viņam nepatīk apavi, jo tajos jūtas iespiests.

Kaut gan Irbītis izskatījās kā pēdējais bomzis, viņš tāds nebija. Mākslinieks mierīgi varēja dzīvot kā vidusšķiras pilsonis, jo daudz zīmēja un daudz savu darbu pārdeva, – kaut arī lielākoties par sīknaudu. Turklāt viņa tēriņi bija niecīgi. Drēbēm un apaviem naudu nevajadzēja, arī frizierim un pirtij nevajadzēja tērēties. Ar sievietēm viņš nepinās, kārtis nespēlēja, bērnu viņam nebija. Mākslinieks arī nebija nekāds izēdājs vai gardēdis, kas visu naudu notriektu delikatesēs.

Irbītis dzīvoja pārspīlēti vienkārši un askētiski. Tad kur viņš lika naudu? Zināms, ka savas dzīves laikā viņš par savu naudu izdeva vairāk nekā divdesmit brošūru, kurās izklāstīja savus filozofiskos spriedumus par dzīvi. Izklāstu forma bija līdzīga sprediķiem, mākslinieks moralizēja par dažādām tēmām un sniedza vērtējumu, tas ir labi vai slikti.

Staigājot pa Rīgas ielām, viņš savas brošūras piedāvāja nopirkt garāmgājējiem, tomēr lielas piekrišanas tām nebija. Viņš daudziem šķita nesaprotams, jo rakstīja saraustītā un neskaidrā valodā, viņam trūka prasmes precīzi un saprotami izteikties. Vietā piebilst, ka mākslinieks izdeva arī savu autobiogrāfiju Iz manas dzīves, kurā aprakstīja savas bērnības un jaunības gaitas.  

Mākslas darbnīca un klosteris

Voldemārs Irbe piedzima 1893. gada 13. novembrī Gulbenes apriņķa Beļavas pagastā. Daudzbērnu ģimenē mazais Voldis bija septītais. Tā kā ģimene bija nabadzīga, bērni ne vienmēr varēja pieēst pilnu vēderu, turklāt Voldis bija spiests gulēt vienā gultā ar vēl trīs brāļiem.

Tēvam Viļumam ar darbiem lāgā nevedās, tāpēc 1904. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu. Galvaspilsētā Voldemārs uzsāka mācības Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas draudzes skolā. Tā kā viņš nebija no tiem čaklākajiem un attapīgākajiem skolēniem, atzīmes bija sliktas. Viņš pat tika vērtēts kā neattīstīts un neapdāvināts.

Vēlāk Irbītis savās atmiņās rakstīja: “Bet man bija viena laimīga stunda – ticības mācība. Kad nāca vecais diakons, tad teica, ka Irbem jau esot kauns prasīt, viņam jau pietrūkstot, ko Irbem prasīt. Par šīm zināšanām ticības mācībā jāpateicas mammai, kura man, vēl mazam esot, stāstīja par Jēzu, Jāzepu u. c. Savas nesekmības dēļ es trīs gadus pavadīju vienā klasē. Toties es biju viens no sekmīgākajiem burlaku romānu lasītājiem. Grāmatas es ņēmu no kāda drauga, kuram bija plaša bibliotēka, maksādams par burtnīcu vienu kapeiku. Reiz pat skolotāja man atņēma vienu Šerloku Holmsu.”

Kaut gan ar skolu Voldim neveicās, vecākais brālis Jēkabs pamanīja brāļa interesi par zīmēšanu. Jēkabs uzstāja, ka zēnam jāmācās zīmēt. 1908. gadā viņš sāka mācīties Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības Zīmēšanas un gleznošanas skolā. Šī mācību iestāde viņam patika jau daudz labāk, tāpēc mācības padevās.

1911. gadā Voldemārs sāka izglītoties Jūlija Madernieka zīmēšanas un gleznošanas darbnīcā, kas tolaik skaitījās viena no populārākajām privātajām mākslas studijām Rīgā. Maksas ziņā tā bija pieejama visiem interesentiem, arī ne visai turīgu vecāku atvasēm. Madernieka studijā Voldemārs nomācījās divus gadus.

Tad notika tas, kas smagi traumēja jaunekļa jau tā nestabilo psihi, proti, 1915. gada pavasarī viņa tēvs izdarīja pašnāvību.  Irbītis vēlāk savās atmiņās rakstīja, ka tēva pašnāvība satricinājusi visu viņa mākslu – tā viņu vairs nav apmierinājusi.

Meklējot mierinājumu, viņš sāka regulāri apmeklēt baznīcu un iestājās Svētā Alekseja pareizticīgo klosterī, kur veica dažādus saimnieciskus darbus. Sākoties Pirmajam pasaules karam un tuvojoties frontei, 1915. gada vasarā klosteris evakuējās uz Krievijas vidieni. Uz turieni devās arī Voldemārs. Saņemtā izziņa, ka viņš ir Svētā Alekseja pareizticīgo klostera pārstāvis, ļāva viņam netraucēti ceļot arī vienatnē.  

Idiots komisijas priekšā

Nokļuvis Maskavā, mākslinieks kādu brīdi pat apsvēra iespēju dot mūka solījumu un uz visiem laikiem palikt klosterī, tomēr vēlāk pārdomāja un klosteri atstāja. Tad radās ideja doties uz Ēģipti, bet tālāk par Abhāziju viņš netika. Kādu laiku padzīvojis klosterī pie Melnās jūras, Irbe nolēma posties mājās.

1916. gadā Voldemārs atgriezās Rīgā, kur viņu jau gaidīja kara komisija, lai mobilizētu armijā un aizsūtītu uz fronti. To Irbītis neparko negribēja pieļaut. Vēlāk savā autobiogrāfijā viņš rakstīja: “Un, kad es gāju ārstu priekšā, vadoties no savas zemapziņas, teicu, ka esmu idiots.

Atceros, ka gadus piecus atpakaļ, jaunībā, kādos svētkos mamma mani nosauca par idiotu, bet tad es divas dienas staigāju apkārt galīgi sagrauzts. Tagad turpretim to teicu ar vislielāko prieku, lai tikai nebūtu man jāiet kaut citus, un arī nepielaist, lai mani nokauj.”

Kara komisija nevarēja saprast, vai Irbe tiešām idiots, tāpēc nosūtīja viņu pārbaudīties uz Jurjevas Universitātes nervu un garīgo slimību klīniku. Tur Voldemārs zīmēja slimnieku portretus un lasīja grāmatas. Tad mākslinieku nosūtīja vēl uz citu slimnīcu, kur viņu atzina par nederīgu karadienestam. Atgriežoties Rīgā, viņš bija spiests dzīvot trūkumā, jo nespēja atrast piemērotu darbu.

Vēlāk satiktais agrākais studiju biedrs gleznotājs Jānis Sakne ieteica viņam nomazgāties un pieklājīgi apģērbties, lai dabūtu vietu skolā par zīmēšanas skolotāju. Irbe tā arī izdarīja – kārtīgi sapucējās un sāka strādāt kādā pamatskolā. Vēlāk no darba viņu atlaida jo, kā savās atmiņās norādīja pats mākslinieks, viņa rokas nav bijušas pietiekami tīras. Lai vai kā, bet no tā brīža algotu darbu viņš vairs nestrādāja – līdz pat mūža galam bija brīvmākslinieks.

Palicis bez stabiliem ienākumiem, Irbītis atkal cīnījās ar trūkumu. Tad viņš iesāka staigāt pa restorāniem un krogiem, kur piedāvāja savus zīmējumus, kā arī portretēja dzīru vietu apmeklētājus. Staigāšana pa krogiem – tā bija loterija. Tur varēja gan nopelnīt, gan dabūt pa aci, jo krogu publika bija neaprēķināma.

Tomēr Irbītis, pateicoties savam reliģiozajam raksturam, itin viegli pacieta gan rupjības, gan izsmieklu. Interesanti, ka staigāšanu pa krogiem viņš turpināja arī vēlāk, kad iztikas sagādāšana vairs nebija tik aktuāla. Viņš parasti nosēdās kādā tumšā kaktā un fiksēja iespaidus uz papīra.

Glezniecība kā ielasmeita

Savas mākslinieka karjeras sākumā Irbītis darbojās ar zīmuli un ogli, reizēm iekrāsojot zīmējumu ar akvareli. Vēlāk pārgāja uz pasteļa krītiņiem, zīmējot uz melna papīra. Pastelis bija vispiemērotākā tehnika viņa demokrātiskajam darba stilam. Krītiņi bija salīdzinoši lēti, ar tiem varēja jebkurā brīdī beigt vai arī atsākt darbu.

Reizēm Irbītis saņēma pārmetumus, ka viņš zīmējot nervozā steigā un pienācīgi neiedziļinoties savu darbu tapšanas procesā, darbu rūpīgi nepabeidz, bet ķeras jau pie nākamās bildes.

Lielākoties viņš zīmēja mazas bildītes, kuras uzgleznoja pāris minūtēs un iztirgoja garāmgājējiem par sīknaudu jeb, kā pats izteicās, par mazu, melnu naudiņu. Viņš zīmēja visu ko – puķes, sadzīves ainas, ainavas, portretus. Savās pasteļu miniatūrās viņš tvēra visu, ko vien ieraudzīja savā ceļā un kas šķita uzmanības vērts.

Mākslinieks Jūlijs Madernieks savulaik atzina: “Kur tikai durvis veramas, tur aizelsies klāt arī Irbīts – gatavs katru acumirkli gleznot ikkatru, kam tikai patika mazliet pozēt.”

Irbītis stāstīja, ka pie katra darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris var nostāvēt uz vienas kājas. Zinātāji gan teica, ka mākslinieks gleznojot arī lielāka formāta darbus, pie kuriem jāstrādā daudz ilgāk, nekā var nostāvēt uz vienas kājas.

1923. gadā savā Karlīnes (tagad Miera) ielas dzīvoklī viņš sarīkoja pirmo personālizstādi. Tie, kas ieradās to aplūkot, piedzīvoja neizpratni un šoku. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts! Telpa bija pārbāzta ar savādiem mākslas darbiem – dažnedažādi pasteļa, ogles un akvareļa zīmējumi bija haotiski pielīmēti, piesprausti vai pienagloti pie sienām.

Dzīvokļa stūrī sēdēja kāds puika un dūdoja dziesmiņas, bet citi bērni kaut ko zīmēja. Skatītāji nesaprata, kas tur īsti notiek. Droši vien, ka šodien to visu nosauktu par normālu performanci, bet tolaik tas bija ļoti neierasti. Pasākuma galvenais tēls, protams, bija pats mākslinieks – pinkains, bārdains, netīrs, tērpies noplukušā zilā mētelī.

Jāteic, Irbītis nebija skops un bieži vien savus darbus atdāvināja – tāpat vien, par baltu velti. Tomēr bija arī darbi, par kuriem viņš prasīja lielu naudu, un bija tādi, kurus vispār atteicās pārdot. Reiz kādā intervijā mākslinieks skaidroja, ka viņam esot trīs sejas. Ar pirmo viņš skrien pa ielu un piedāvā savus darbus par mazu naudu, ar otro viņš rīko izstādes un prasa par saviem darbiem lielu naudu, bet trešajā gadījumā viņš neko nepārdod.

Dažus izdevušos darbus Irbe rūpīgi noformēja un pat iestikloja. Tiem viņš noteica salīdzinoši lielu cenu – ap 1000 latu. Tā izpaudās viņa naivā viltība. Irbītis norādīja, ka glezniecība ir kā ielasmeita – ja to lēti piedāvā, tad to augstu nevērtē. Prasot lielu naudu par saviem darbiem, viņš vēlējās radīt iespaidu, ka nav nekāds lētais mākslinieks. 

Savos pierakstos viņš filozofēja: “Ko tad glezniecība vispār dod? Viņa izdaiļo cilvēka dvēseli, viņa estētiskās jūtas. Tās izplūst no pašiem māksliniekiem un pāriet uz citiem indivīdiem. Kā piemēru es došu kādu attēlojumu, kur kāds mākslinieks gājis uz dueli ar kādu kungu. Tas kungs izšāvis uz viņu divas reizes, gribēdams viņu nošaut, bet tad, kad mākslinieks sācis mērķēt, viņš sācis skatīties uz viņa skaistām rokas līnijām, nevarējis šaut, to kropļot un teicis, lai tas iet mājās.”

Visuresošais dīvainis

1929. gadā vairākus Irbes pasteļus iegādājās Valsts mākslas muzejs un arī Pilsētas mākslas muzejs, ko vadīja atzītais mākslinieks Vilhelms Purvītis. Kaut arī samaksa nebija liela – abi muzeji maksāja autoram no 10 līdz 20 latiem par pasteli –, tomēr tas bija pagodinoši. Notikušais apliecināja, ka mākslinieks Voldemārs Irbe tiek novērtēts. Pilsētas muzejs iegādājās divus darbus, Valsts mākslas muzejs – sešus, turklāt nopirka arī 54 miniatūras par latu gabalā.

Tomēr ne visiem patika Irbīša panākumi. Daži mākslinieki pat iebilda, ka, lūk, viņu augstvērtīgie darbi tagad karāsies blakus kaut kāda skrandaiņa smērējumiem. Netrūka mākslinieku, kurus kaitināja Irbīša uzvedība. Viņi uzskatīja, ka Irbītis savai mākslai pievērš ļaužu uzmanību nevis ar darbu kvalitāti, bet gan savu dīvaino uzvedību. Un tā tiešām bija. Presei viņš bija iecienīts feļetonu, anekdošu, karikatūru un šaržu varonis. Irbītis par to nemaz neapvainojās, tieši otrādi – bija gandarīts par savu skandalozo popularitāti.

Anekdotisks ir stāsts par Irbīša attiecībām ar izcilo mākslinieku un muzeja direktoru Vilhelmu Purvīti, kuram viņš reizēm aiznesa pārdošanai savus darbus. Purvītis reti uzturējās muzejā, tāpēc Irbītis parasti apmeklēja viņu mājās. Profesors skrandaino mākslinieku dzīvokli nelaida, bet pa atvēro durvju spraugu izbāza roku un, saņēmis apskatāmo darbu, durvis atkal aizvēra. Irbītim bija jāpaliek ārpusē. Kad pirmie darbi bija aplūkoti, Purvītis tādā pašā veidā tos padeva atpakaļ un to vietā saņēma nākamos. Tā tas turpinājās, līdz visa kaudze bija izskatīta.

Jāatzīst, ka Irbītis bija ļoti sabiedrisks. Katru rītu viņš iegādājās laikrakstus un tūlīt pat noskaidroja, kas Rīgā notiek. Viņš vienā laidā apmeklēja visu, ko vien varēja apmeklēt: mītiņus, lekcijas, bēru ceremonijas, nozīmīgus tiesas procesus, svarīgu personu vizītes Rīgā un citus publiskus pasākumus. Viņš interesējās par visu, kas notiek literatūrā, mākslā, mūzikā, apmeklēja katru gleznu izstādi. Tā kā Irbītis bija visur, viņu pazina visa Rīga. Iespējams, ne visi zināja, ka viņš ir mākslinieks, toties nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka Irbītis ir liels dīvainis.

Ja kaut kur Rīgā notika kāda lekcija vai publisks disputs, noteikti ieradās arī Irbītis un izteica savas domas. Savs viedoklis viņam bija pilnīgi par visu. Mākslinieks varēja izteikties par pasaules galu un laimīgu laulības dzīvi, par kulināriju un mākslu, par baznīcu un zemapziņu.

Viņš uzskatīja sevi par zinošu jebkurā jomā. Vieniem tas izraisīja jautrību, citiem – neizpratni. Irbīša komentārus sevišķi bija iecienījuši žurnālisti, kuri savās publikācijās neaizmirsa pieminēt, ka pasākums nav izticis bez slavenā dīvaiņa Irbes. 1925. gada 6. februārī Rīgas Ziņas vēstīja: “Basais mākslinieks Irbe smīdina publiku līdz asarām, žestikulēdams un mēģinādams klātesošos pārliecināt, ka šoreiz pastardienas nebūs.”

Divdesmito gadu vidū Rīgas Latviešu biedrībā arī pats Irbītis uzstājās ar publiskām lekcijām, piemēram, 1924. gadā viņš nolasīja lekciju Kamdēļ rodas cilvēkam ļaunums no cilvēka.

Piespiedu mazgāšana

Visi brīnījās, ka Irbītis ne tikai vasaru, bet arī ziemu, lai arī cik auksta tā būtu, pārvietojas basām kājām. Lielākoties viņš nevis gāja, bet tecēja sīkiem solīšiem. Kad viņam jautāja, vai tiešām nesalst kājas, viņš atbildēja, ka salst gan, tāpēc viņš skrien, turklāt uzsvēra: “Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva strādā skaidrāk un labāk.”

No Irbīša plūda jūtama pelējuma, trūdošu drēbju un visādi citādi nepatīkama dvinga. Reiz gleznotājs Kārlis Miesnieks viņam aizrādīja: “Tu, Irbīt, nestāvi pa vējam, lai nenāk smaka virsū!” Šo padomu Irbītis lika aiz auss un tāpēc ikreiz uz ielas, redzot citus nepatikā raucam degunu, centās nostāties tā, lai vējš pārējiem nedzen virsū viņa smaku.  

Tā kā Irbītis čakli apmeklēja dažādus pasākumus, ik palaikam uzradās ļaudis, kuri pauda lielu neapmierinātību ar mākslinieka klātbūtni. Iemesls bija pavisam vienkāršs – Irbītis smirdēja. Vairākas reizes policija ieteica viņam nomazgāties un apvilkt tīras drēbes, bet mākslinieks šos draudzīgos ieteikumus ignorēja.

Un tad notika tas, par ko šodien cilvēktiesību aktīvisti, visticamāk, saceltu lielu skandālu un, iespējams, pietiesātu no vainīgajiem pamatīgu kompensāciju, proti, policisti piespiedu kārtā Irbīti gan nomazgāja, gan nogrieza viņam matus un bārdu. Tas notika 1926. gada 29. jūlijā, un par to rakstīja Latvijā populārākā avīze Jaunākās Ziņas.

Todien policisti apturējuši mākslinieku uz ielas un uzaicinājuši apmeklēt frizieri. Tā kā Irbītis nav bijis ar mieru, viņu aizveduši ar varu. Pie friziera mākslinieks vēl pēdējo reizi izmisumā sasparojies – paņēmis vecā mēteļa auklā iesietu zīmuļu asināmo nazīti un piedraudējis, ka liks to lietā. “Pat vismazākajam kukainīšam Dievs ir devis aizstāvēšanās instinktu,” paziņoja mākslinieks.

Tad policisti viņu aizveduši uz iecirkni, kur policijas uzraugs Krastiņš ar frizieru matu dzenamo aparātu noskuvis Irbīša garās pinkas un bārdu. Pēc tam mākslinieks aizvests uz pirti. Procedūra notikusi Lapiņa pirtī Brīvības ielā 99. Irbītis kategoriski atteicies no vannas un negribīgi piekritis pirtij – paņēmis pirtsslotu un uzrausies uz lāvas.

Jaunākās Ziņas vēstīja, ka policisti bija sarūpējuši Irbītim tīru veļu, labu uzvalku, jaunus zābakus un pat šlipsi. Noplukušais mākslinieks pārvērties par glītu un patīkamu kungu. Policisti jokojuši, ka tagad Irbītim atliek vien apprecēties. Šos jokus mākslinieks ņēmis par pilnu un lūdzies viņu atbrīvot no laulībām.

Irbītis samaksājis divus latus frizierim, divus latus pirtniekam un gribējis atlīdzināt arī par veļu, uzvalku un apaviem, bet policijas uzraugi naudu neesot ņēmuši. Pēc pirts procedūras Irbe devies pie fotogrāfa. Viņš izteicis vēlmi, lai viņa bilde tiktu publicēta un sabiedrība redzētu, cik ļoti viņš ir izķēmots. 

Jau drīz vien Jaunākās Ziņas vēstīja, ka baskājis Irbe ir nometis gan jauno apģērbu, gan apavus. Viņš staigājot basām kājām, kailu galvu un garā paltrakā. Kurpes viņš nevarot valkāt, jo tad sāpot un reibstot galva. Kā tas bija paredzams, māksliniekam atauga gan mati, gan bārda – Irbīte atkal bija netīrs un pinkains. Atkārtot vardarbīgo procedūru ar mazgāšanos un frizēšanu policisti tomēr vairs neuzdrošinājās. Jau agrāk Irbīša aizstāvji izteica neapmierinātību ar policijas patvaļu un norādīja, ka brīvā un demokrātiskā valstī cilvēkam ir tiesības gan nemazgāties, gan neiet pie friziera. 

Negaidīts fināls

Kaut arī Irbītis izskatījās pēc nabaga un bezpajumtnieka, zinātāji apliecināja, ka māksliniekam naudas netrūkst. Tā, piemēram, aculiecinieki stāstīja, ka reiz Irbītis iegājis Valtera un Rapas grāmatu veikalā un taisījies pirkt Krišjāņa Barona mūža darbu – latviešu tautas dainas. Daudzie sējumi maksājuši prāvu summu, ko tikai retais varējis samaksāt uzreiz, tāpēc parasti maksāts vairākos nomaksas termiņos.

Taču Irbītis paziņojis, ka gatavs maksāt uzreiz. Pārdevējs no brīnumiem acis vien iepletis un priecīgi piekritis darījumam. Taču gadījusies kāda ķibele. Lieta tāda, ka ne visiem ticis pārdots tā saucamais bezkaunīgo dainu sējums; tas pārdots tikai izredzētajiem. Kad pārdevējs noliegto sējumu jau sācis nošķirt no pārējiem, Irbītis noskaities ne pa jokam un paziņojis, ka neņems nevienu, ja nav atļauts dabūt visus. Tā pārdevējs bijis spiests pārdot Irbītim arī nerātno dainu sējumu.

Par savu izskatu un uzturu Irbītis nemaz nerūpējās, toties no svara viņam bija gara pasaule. Savos pierakstos viņš norādīja: “Ļaudis, kuri nodarbojas ar zinātnēm un mākslām, nespēj saprast tos ikdienas ļaudis, kuri visu savu peļņu ziedo apģērbam un uzturam. Bet ir ļaudis, kuri kā uz savādniekiem skatās uz tiem, kuri visu mūžu staigā noplīsušā mētelī, sapņo par nepiepildītiem ideāliem un cenšas tos piepildīt.”

Irbītis nomira pavisam pēkšņi – 1944. gada 10. oktobra vakarā Matīsa un Brīvības ielas stūrī. Tas notika Rīgas apšaudes laikā, kad viņam galvā trāpīja lādiņa šķemba. Mākslinieks tobrīd sēdēja ormaņu ratos un veda mājās iegādātu zīmēšanas papīru. Rīgas baskāja un savādnieka dzīve bija galā. 1944. gada 15. oktobrī viņu apglabāja Pokrova kapos.