Sūdzība Darba inspekcijai: sieva liek mazgāt zeķes

Darbavietas kontrolē 120 inspektori

Kādas ir Valsts darba inspekcijas funkcijas?
Valsts darba inspekcija ir valsts tiešās pārvaldes iestāde, kas veic uzraudzību par darba tiesību un darba aizsardzības jautājumiem. Tā arī ir mūsu tiešā funkcija.
Uzdevumu ir daudz vairāk – esam atbildīgi par nelaimes gadījumu izmeklēšanu, pārbaužu veikšanu uzņēmumos, par darba vietu higiēniskā raksturojumu sagatavošanu, kas vajadzīgs, lai pierādītu arodslimības, konsultāciju sniegšanu darbiniekiem un darba devējiem, sabiedrības informēšanas pasākumu organizēšanu.

Jau vairākus gadus mums ir divas prioritātes – nereģistrētās nodarbinātības un darbā notikušo nelaimes gadījumu skaita samazināšana. Inspekcijas štats ir 180 darba vietas. Kopumā visā Latvijā strādā 120 inspektori, kas veic pārbaudes.

Cik daudz ir reģionālo nodaļu?
Valsts darba inspekcijai ir piecas reģionālās inspekcijas – Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē ar reģionālajiem centriem attiecīgi Rīgā, Liepājā, Jelgavā, Valmierā un Daugavpilī. Bet katram reģionālajam centram ir mazākas struktūrvienības citās attiecīgā reģiona ekonomiski aktīvākajās pilsētās.
Tas ļauj mums būt pieejamākiem cilvēkiem, kas vēlas saņemt konsultācijas tuvāk savai dzīvesvietai vai darbavietai, būt operatīvākiem, reaģējot uz pārkāpumiem vai nelaimes gadījumiem. Tāpēc mums ir struktūrvienības arī Ventspilī, Saldū, Ogrē, Jēkabpilī, Rēzeknē, Siguldā un citur.

Lielākais sods 14 000 eiro

Kādi ir lielākie pārkāpumi, ko konstatējat?
To var definēt pēc tā, par ko pienākas lielākie sodi. Tos piemēro par ļoti būtiskiem darba aizsardzības pārkāpumiem, ja radīti tieši draudi cilvēka veselībai, drošībai un dzīvībai. Nākamā grupa ir nereģistrētā nodarbinātība. Šajos gadījumos normatīvie akti neparedz iespējas izteikt darba devējam brīdinājumu, Valsts darba inspekcijai ir jāpiemēro naudas sods, sākot no 700 eiro. Vislielākā soda naudas summa ir gadījumā, kad līdzīgs pārkāpums gada laikā ir konstatēts atkārtoti, – pat līdz 14 000 eiro. Pērn lielākais naudas sods, ko Valsts darba inspekcija piemēroja, bija 9000 eiro – kādai taksometru firmai par atkārtoti konstatētu nereģistrētu nodarbinātību viena gada laikā.

Kādi vēl ir būtiski pārkāpumi?
Gadījumi, kad darbinieku drošībai un veselībai draud tiešas briesmas – darba devējs nenodrošina drošus apstākļus, liekot viņiem strādāt tik bīstamos apstākļos, kuru dēļ darbinieki gūst smagas traumas vai pat iestājas nāve. Piemēram, darbs tranšejās, ja tranšeju malas nav nostiprinātas pret nobrukumu, darbs augstumā, nenodrošinot individuālos aizsardzības līdzekļus, kas nepieļauj darbinieku nokrišanu no liela augstuma.

Algoritma atlase

Cik pārbaužu inspekcija veic gada laikā?
Mums ir konkrēts apsekojumu plāns, kas nav mainījies pēdējos trīs gadus. Tās ir 10 000 pārbaudes gadā, par kuru izpildi mums ir jāsniedz atskaite Labklājības un Finanšu ministrijai.
Trešā daļa šo pārbaužu ir reakcija uz cilvēku iesniegumiem – ziņojumiem par iespējamu pārkāpumu konkrētā uzņēmumā, būvobjektā vai darbavietā. Vēl trešā daļa saistīta ar nereģistrētās nodarbinātības atklāšanu un novēršanu.
Apmēram ceturtā daļa pārbaužu ir veiktas ar mērķi preventīvi pārbaudīt, vai uzņēmumos ievēro prasības darba aizsardzībā. Tās ir mūsu iniciētas pārbaudes bīstamo nozaru uzņēmumos, negaidot nelaimes gadījumus vai arodslimības. Augsta riska uzņēmumus atlasa mūsu vajadzībām īpaši izstrādāta informatīvā sistēma, izmantojot zināmu datu algoritmu, kurā ņemti vērā vairāki aspekti – darbības nozare, pēdējās mūsu veiktās pārbaudes laiks un rezultāti, darbinieku skaits, informācija par uzņēmumā apturētajām nedrošajām iekārtām vai darba vietām un citi.

Netiesājamies par niekiem

Vai darba devēji bieži vēršas tiesā pret Valsts darba inspekciju? Un par ko? Tagad, piemēram, jūs tiesājaties ar "Rīgas satiksmi", ka tā darbiniekiem nemaksā par nostrādātajām virsstundām.
Katru gadu mums ir jātiesājas apmēram par 40 gadījumiem. Visi tie bijuši par nopietniem darba tiesisko un darba aizsardzības normatīvo aktu pārkāpumiem. Lielāko daļu – četras no piecām lietām –mēs tiesā vinnējam.

Darba devēji apstrīd galvenokārt sodus par nereģistrēto nodarbinātību, vēršoties tiesā, jo, pirmkārt, uzliktie naudassodi ir salīdzinoši lieli un, otrkārt, sodi, kas uzlikti uzņēmumam par darbinieku nodarbināšanu bez rakstveida darba līguma, neļauj konkrētajam uzņēmumam piedalīties publiskajos iepirkumos 12 mēnešus kopš brīža, kad sods stājies spēkā un kļūst neapstrīdams. Tāpēc, uz to laiku, kamēr konkrētais uzņēmums tiesājas, tas var piedalīties iepirkumos, jo sods nav stājies likumīgā spēkā.

Reizēm šīs tiesu prāvas var vilkties gadiem?
Šobrīd tik garš tiesu process vairs nav. Kādreiz tas tik tiešām tā bija, bet tagad process var ilgt gadu, varbūt pusotru. Svarīgi uzsvērt – ja uzņēmums tiesā zaudē lietu un lēmums ir stājies spēkā, tad aizlieguma periods piedalīties publiskajos iepirkumos vienalga sākas. Tātad faktiski no soda nevar izbēgt, var tikai iespējams uz laiku atlikt negatīvo seku iestāšanos.

Kāda ir darbinieku aizsardzības sistēma, kā viņi var būt drošs, ka darba devējs neatbildēs ar represijām, ja sūdzēsies Valsts darba inspekcijā?
Darbiniekam ir iespēja rakstīt iesniegumu Valsts darba inspekcijai anonīmi, īpaši tad, ja viņš jūtas, ka viņa darba vieta ir apdraudēta vai darba devējs ir negatīvi noskaņots. Te gan jāsaprot, ja darbinieks izvēlas iespēju palikt anonīms, tad lietas izskatīšana var prasīt ilgāku laiku, jo mums dokumentu atlase un pierādījumu vākšana jāveic tā, lai mēs neprasītu informāciju par konkrēto darbinieku.

Piemēram, ja darbinieks ir anonīmi ziņojis, ka nesaņem piemaksu par virsstundām, mēs nevaram pieprasīt informāciju par konkrētā darbinieka virsstundām, tāpēc mums izpēte ir jāveic par daudzu darbinieku virsstundām, kas savukārt var būtiski paildzināt procesu.

Darbiniekiem ir jāsaprot arī tas, ka gadījumos, kad jau pirms tam ir bijis kāds konflikts ar darba devēju, darba devējs, analizējot situāciju, var loģiski secināt, kurš ir sūdzējies. Teorētiski likums pasargā darbinieku, kas ziņo Valsts darba inspekcijai par darba devēja pārkāpumiem. Darba likums darba devējam aizliedz piemērot jebkādas negatīvas sekas darbiniekam, kurš ir mums ziņojis par pārkāpumu.

Ja darba devējs mēģina atlaist bez iemesla, pasakot: “Tas par to, ka tu par mani ziņoji”, to var apstrīdēt tiesā un panākt taisnību. Citos gadījumos, piemēram, ja darba kolektīvā tiek veidota emocionāli nelabvēlīga vide (piemēram, mobings, bosings), bieži darbinieks pats vairs īsti negrib turpināt strādāt šajā vietā. Juridiski nevienu bez iemesla atlaist nevar, bet faktiski šādos gadījumos darbinieki tomēr samērā bieži izjūt negatīvu darba devēja reakciju.

Kā rīkoties, ja darba devējs nav samaksājis nolīgto algu vai liek strādāt vairāk, vai uzdod neizpildāmus darba pienākumus?
Mūsu aicinājums – vispirms būtu jāmēģina jautājumu risināt uzņēmuma iekšienē, nevajadzētu sākt ar iesniegumu rakstīšanu Valsts darba inspekcijai. Dažreiz varbūt ir tā, ka pa vidu starp darbinieku un darba devēju ir vidējā līmeņa vadītājs, kurš nevēlas ievērot normatīvo aktu prasības vai neaizdomājas, ka kāda konkrēta rīcība ir pārkāpums, bet pats uzņēmuma vadītājs nav informēts par šiem pārkāpumiem. Ja iespējams, vispirms aicinu dialogu risināt uzņēmuma vidē, un, ja vajadzīgs, esam gatavi palīdzēt organizēt sociālo dialogu uzņēmumā un izskaidrot, kas ir likumīgi un kas nav.

Protams, ja pārkāpums ir pieļauts un netiek novērsts, darbiniekam nav izdevies problēmu atrisināt, tad aicinām vērsties Valsts darba inspekcijā, izmantojot e-pakalpojumu, aizpildot veidlapu, rakstot iesniegumu ar roku vai citā veidā informējot. Ja darbinieks vēlas, viņš pirms iesnieguma rakstīšanas var atnākt uz konsultāciju pie mums. Rīgā ir izveidots konsultatīvais centrs, arī reģionos mūsu kolēģi var ieteikt juridiski korektus konkrētās situācijas risinājumus.

Par kaitīgu darbu pienu vairs nedod

Agrāk par kaitīgu darbu deva pienu vai piešķīra papildu brīvdienas. Ko mūsdienās uzskata par kaitīgiem darba apstākļiem un uzņēmumiem?
Pirms pārdesmit gadiem mēs par to runājām citā formātā. Tagad skatījums uz to ir mainījies. Kad vēl bija spēkā vecais likums Par darba aizsardzību, kurā bija norādīts, ka kaitīgā darba vide ir jākompensē, tad darba devēji tā arī darīja, bet ar laiku tika pieņemti jauni likumi, ieviešot Eiropas Savienības direktīvas, līdz ar to mainījās arī kaitīgo darba apstākļu koncepts.
Tāda jēdziena "kaitīgie darba apstākļi", par kuriem deva pienu, minerālūdeni vai kefīru, vairs nav. Latvijas likumdošanā kopš 2002. gada uzsvars tiek likts uz darba vides risku novēršanu un samazināšanu, nevis kompensāciju.

Tagad pamatnosacījums ir, ka darba devējam jebkurā nozarē, uzņēmumā, darba vietā ir jāspēj nodrošināt drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Tādiem kaitīgo darba apstākļu līmeņiem kā agrāk darbiniekus nedrīkst pakļaut.
Jebkurā nozarē, uzņēmumā un darba vietā, veicot organizatoriskus vai tehniskus darba aizsardzības pasākumus vai nodrošinot individuālos aizsardzības līdzekļus, darba devējam ir jāspēj izskaust kaitīgos faktorus vai samazināt tos līdz minimālam līmenim.

Nevar būt situācija, ka darbinieks apzināti kaitē savai veselībai un to viņam darba devējs kompensē ar kefīru vai pienu, piemaksā vai piešķir papildu atvaļinājuma dienas.
Protams, joprojām ir jēdziens "bīstamās nozares", kuras ir definētas Ministru kabineta noteikumos. Šajās nozarēs strādā apmēram trešā daļa Latvijas uzņēmumu. Tās ir būvniecība, mežizstrāde, lauksaimniecība, visas ražošanas apakšnozares, kurās darbinieki biežāk cieš nelaimes gadījumos un saslimst ar arodslimībām.

Šīs nozares reglamentējošie normatīvie akti uzliek par pienākumu darba devējiem darba vides riska novērtēšanā un citos darba aizsardzības pasākumos iesaistīt ārpakalpojumu (kompetentās institūcijas) darba aizsardzības jomā, ja pašam darba devējam nav sava speciālista ar atbilstošu izglītību darba aizsardzībā. Šo nozaru uzņēmumus Valsts darba inspekcija arī biežāk pārbauda, tādējādi kopīgiem spēkiem mēģinot darba vidi padarīt pēc iespējas drošāku.

Kā notiek bīstamo nozaru pārbaudes?
Ņemot vērā nelaimes gadījumu tendences gan Latvijā, gan Eiropā, katru gadu tiek izraudzītas vairākas nozares, kurām sniedzam papildu informāciju un kuras pārbaudām pastiprināti. Šo aktivitāšu mērķis ir samazināt konkrētajā nozarē nelaimes gadījumos darbā smagi cietušo un bojā gājušo darbinieku skaitu. Tematiskajām pārbaudēm tiek sagatavoti speciāli materiāli, pārbaužu anketas.

Visbiežāk mēs šīs nozares arī pirms tam uzrunājam ar nozaru asociāciju palīdzību, jo mums nav mērķis konstatēt pēc iespējas vairāk pārkāpumu un sodīt darba devējus. Mērķis ir uzlabot situāciju darba aizsardzības jomā, lai samazinātos nelaimes gadījumu skaits. Ja to varam panākt ar brīdinājumu, konsultāciju, informāciju vai izglītošanu, tad rezultāts tiek sasniegts.

Ir gandarījums, ja uzņēmumi savu darba vidi sakārto un uztur to ne tikai drošu un veselībai nekaitīgu, bet arī produktīvu. Šā iemesla dēļ, sākot tematiskās pārbaudes konkrētā nozarē, mēs informējam visu nozari kopumā, nevis uzrunājam tikai konkrētos uzņēmumus, kuros veiksim pārbaudi.

Vai atšķiras attieksme, kā pret darba ņēmēju izturas ārzemju un pašmāju darba devēji?
Kopējais secinājums – nē. Nav tā, ka uzņēmumos, kuros ir ārzemju kapitāls, darba apstākļi ir būtiski labāki par uzņēmumiem, kuros ir tikai vietējais kapitāls. Ir, protams, starptautiski uzņēmumi, kas šeit atver filiāli vai pārņem vietējo uzņēmumu, un ievieš savu darba vides standartu, kura prasības ir būtiski augstākas par Latvijas normatīvo aktu prasībām.
Tas pozitīvi ietekmē darba vidi. Attieksme pret darbiniekiem šiem starptautiskajiem uzņēmējiem ir cieņpilnāka. Bet gadās arī situācijas, kad investori negrib risināt jautājumus atbilstoši Latvijas normatīvajām prasībām, vēlas strādāt saskaņā ar kādu zemāku standartu. Un vēl ir grupa uzņēmumu, kuri veido darba vidi, kas ir labāka nekā vidēji Latvijā, bet ne tik laba kā citos šo pašu investoru uzņēmumos, piemēram, Skandināvijā.

Zāģeri nemāk strādāt komandā

Cik bieži ir nelaimes gadījumi darba vietās?
Lai gan 2017. gads jau ir beidzies, vēl turpinās vairāk nekā desmit notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšana. Pērn sešpadsmit gadījumos darbinieki ir gājuši bojā darba vietā. Nelaimes gadījumi tiek izmeklēti, lai noteiktu to cēloni un būtu iespējams tos nākotnē novērst un nepieļautu to atkārtošanos. Izmeklēšanas laikā var arī secināt, ka darbinieka nāve darba vietā iestājusies ar darbu nesaistītu iemeslu dēļ, piemēram, pēkšņi pasliktinoties veselības stāvoklim. Bet jau tagad var pilnīgi noteikti teikt, ka nelaimes gadījumu skaits ir mazāks nekā gadu iepriekš. Visticamāk, letālo gadījumu skaits darba vietās būs mazākais, kāds pēdējos piecos gados ir bijis. Kopējā tendence pagājušajā gadā ir bijusi pozitīva.

Kurās nozarēs visvairāk cieš darba vietās?
Tās pēdējos gados nav mainījušās – transporta un uzglabāšanas nozarē un būvniecībā notiek divas trešdaļas letālo nelaimes gadījumu. Būvniecība vienmēr ir paaugstinātā riska grupā, jo bīstamība tajā ir liela. Ļoti augsts risks ir arī lauksaimniecībā, mežizstrādē un kokapstrādē.
Īpaši gribu uzsvērt mežizstrādi, kurā normatīvo aktu īpatnību dēļ daļa letālo nelaimes gadījumu netiek uzskaitīti oficiālajā statistikā, jo cilvēki tiek noformēti kā pašnodarbinātie. Tur arī liecinieki, kolēģi saka, ka cietušais ir vienkārši atnācis palīgā, nevis strādā. Tā ir nozare, kurā, ja notiek negadījums un koks krīt, palikt dzīvam ir liela veiksme. Nelaimes gadījumi, ko izraisa zāģētu koku krišana, bieži beidzas letāli.

Nesen uz ekrāniem iznāca dokumentālā filma "Zāģeri", kas atklāja skarbus mežstrādnieku brigādes darba apstākļus – teju 90% strādnieku ir nodzērušies, kurus vairs neviens cits darba devējs negrib redzēt, neievēro darba drošību... Situāciju mežizstrādē vērtējam negatīvi. Vairākkārt esam vērsuši uzmanību uz to, ka nepieciešams mainīt tiesisko regulējumu, kas ļauj pašnodarbinātajiem šajā nozarē strādāt ar minimālām prasmēm mežizstrādes darbu veikšanā (vai pat faktiski bez tām).

Cilvēki, kas šajā nozarē strādā, risku līdz galam neapzinās, nemāk un nav gatavi strādāt komandā. Mēs esam par to, lai šī nozare tiktu stingrāk reglamentēta un no darbu organizatoriem prasītu lielāku atbildību.

Kas kontrolē to, vai pašā Darba inspekcijā tiek ievērotas normatīvo aktu prasības?
Mums katrā struktūrvienībā ir darbinieki, kuru pienākums ir gan veikt darba vides riska novērtēšanu, gan koordinēt citus ar darba aizsardzību veicamos pasākumus. Mēs katru gadu uzlabojam darba apstākļus, lai darbinieki paši justos ērti un droši. Svarīgi, lai mēs rādītu paraugu, lai nebūtu situāciju, kurās mūsu darbinieki varētu teikt: “Mēs par to liekam sodu vai izdodam rīkojumu, bet mums arī ir tādi paši pārkāpumi.” Pēdējos trīs gadus esam daudz ieguldījuši, lai Valsts darba inspekcijā uzlabotos darba apstākļi.

Sodos iekasēti 835 582 eiro

Pats arī ejat inspekcijās?
Lai redzētu, kā strādā mani darbinieki, izprastu viņu ikdienas darbus, redzētu izmaiņas uzņēmējdarbības vidē, dažreiz piedalos pārbaudēs. Tas ir papildu stress gan mūsu darbiniekiem, gan uzņēmējiem. Gribu redzēt, kā mēs strādājam, lai būtu iespējams pilnveidot darba metodes, attieksmi pret uzņēmumiem, tādējādi arī uzlabojot darba vidi Latvijā kopumā. Ja pēc tam varu pateikt pozitīvu vērtējumu vai ieteikumu, ko varam darīt vēl labāk, to arī daru.

Gadā veicat apmēram 10 000 inspekciju. Cik no tām atklājas kaut kādi pārkāpumi? Un cik daudz sodu uzliekat?
Mūsu piemēroto sodu kopsumma 2017. gadā par dažādiem pārkāpumiem bija 835 582 eiro, tomēr vēlos uzsvērt, ka mūsu pamatmērķis nav uzlikt sodu.

No veiktajām aptuveni 10 000 pārbaudēm naudas sods uzlikts vairāk nekā 1500 gadījumos jeb nedaudz vairāk nekā 15% gadījumu. Turklāt 50% no visiem naudas sodiem ir par nereģistrēto nodarbinātību, kur likumdevējs mums nav devis izvēles iespējas – šajos gadījumos nevar tikai konsultēt un ieteikt, kā rīkoties. Ja esam pierādījuši šādu pārkāpumu, tiek piemērots sods.

Diemžēl man jānorāda arī uz sodu skaitu, kas pieaug par nesadarbošanos ar Valsts darba inspekciju. Varbūt ne visi uzņēmēji zina, bet jau kādu laiku ir spēkā Administratīvo pārkāpumu kodeksa norma, kas dod iespēju Valsts darba inspekcijai piemērot naudas sodu, ja uzņēmējs nesadarbojas, traucē izmeklēšanu, nesniedz vajadzīgo informāciju.
Vēl nesen daudzi uzņēmumi domāja, ka Valsts darba inspekcija nespēs pierādīt šāda veida pārkāpumu, tāpēc novilcināja lietu izskatīšanu. Tagad par šādu rīcību uzņēmumu var sodīt, un atkārtotā gadījumā sods var būt līdz pat 700 eiro.

Ir uzņēmēji, kas mēnešiem ilgi nereaģē uz aicinājumiem ierasties Valsts darba inspekcijā sniegt paskaidrojumus, uzrādīt dokumentus vai iesniegt informāciju, viņi ignorē inspekciju, bet galarezultātā ir ļoti nepatīkami pārsteigti, jo tiek piemēroti naudas sodi par nesadarbošanos.

Ja uzņēmums neveic soda apmaksu, Valsts darba inspekcija lēmumu nodod zvērinātam tiesu izpildītājam piespiedu izpildei, un var tikt bloķēts darba devēja bankas konts. Tas viss kopā tieši ietekmē vai pat aptur konkrētā uzņēmuma darbību, ko ir izraisījuši paša uzņēmēja neapdomāti vai, tieši otrādi, ļoti mērķtiecīgi pieņemti lēmumi.Tāpēc es aicinu uzņēmējus sadarboties un sniegt informāciju Valsts darba inspekcijai laikus, lai kopīgi varētu rast risinājumus, kā novērst pārkāpumus. Turklāt, ja pārkāpums atzīts labprātīgi, bet par to tomēr pienākas sods, tad, sadarbojoties un atzīstot to, soda naudas summu var samazināt uz pusi.

Draudēts pat ar pistoli

Vai pret jūsu inspektoriem kādreiz izturas rupji – draud, nelaiž uzņēmumā?
Jebkurā kontrolējošā iestādē, un mēs neesam izņēmums, nākas saskarties ar dažādu veidu agresiju, sevišķi no to uzņēmumu puses, kuros ir pārkāpumi. Labs uzņēmums, kuram nav ko slēpt un kurā nav apzinātu pārkāpumu, ļauj veikt inspektoram savu darbu, gan ļaujot pārbaudīt darba vietu drošību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, gan ļaujot iepazīties ar dokumentiem.
Tomēr mūsu mērķis nav pārbaudīt tos uzņēmumus, kuros viss ir kārtībā. Mūsu informatīvā sistēma ļauj atlasīt uzņēmumus, kuros ar lielāku varbūtību iespējams atklāt pārkāpumus, bieži saņemam informāciju no sabiedrības par iespējamiem pārkāpumiem, tāpēc šādos uzņēmumos reakcija ir dažāda.
Inspektoriem ir nācies saskarties ar fiziskiem uzbrukumiem – izsista kamera no rokām, bijis mēģinājums atņemt telefonu. Kādā lauksaimniecības uzņēmumā ir mests miltu maiss. Divos gadījumos inspektoriem uzņēmēji ir draudējuši ar ieroci. Patlaban biežāk ir raksturīga mutiska agresija.

Cik būtiska ir nereģistrētās nodarbinātības problēma? Vai uzņēmēji nelegāli nodarbina mūsu pašu cilvēkus vai ārzemniekus?
Statistika pēdējos gados nav būtiski mainījusies. Katru gadu veicam vidēji 3000 pārbaužu, kuru mērķis ir nereģistrētās nodarbināšanas atklāšana, un apmēram 1400–1500 gadījumos atklājam darbiniekus, kas ir nodarbināti bez rakstveida darba līguma un/vai bez reģistrēšanas Valsts ieņēmumu dienestā.
Pārsvarā tie ir mūsu valsts iedzīvotāji, tomēr atklājam arī nelegāli nodarbinātus viesstrādniekus. Eiropā neesam ne starp valstīm, kurās ir vismazākais nereģistrētās nodarbinātības līmenis, ne starp valstīm, kurās ir visaugstākais. Rumānijā, Kiprā, Bulgārijā, Maltā, Grieķijā un Portugālē situācija ar nereģistrēto nodarbinātību ir sliktāka nekā Latvijā.

Vai drīkst izmantot slēpto kameru

Vai arī darba devējs ir jāaizstāv pret darba ņēmēju?
Nevar teikt, ka pilnīgi nekad, bet lielākajā daļā gadījumu darba devēji paši spēj aizstāvēties. Bet ir darbinieki, kuri par katru sīkumu rakstīs sūdzības gan pašam darba devējam, gan valsts iestādēm. Tie ir darbinieki, kas vēlēsies strīdēties un radīt negatīvas sekas darba devējam. Paši darbinieki izmantos katru iespēju darba devējam prasīt rakstiski sniegt informāciju, uz kuru septiņu dienu laikā ir jāatbild, un, ja kaut diena tiek nokavēta, tad par to uzreiz sūdzēsies. Saprotams, ka ar tādiem darbiniekiem darba devējiem nav patīkami strādāt. Darbinieki tieši tāpat kā darba devēji ir ļoti dažādi – ar vēlmēm, raksturu un rīcību.

Ja ir aizdomas, ka darbinieks zog, vai bez viņa piekrišanas var uzstādīt videonovērošanas kameras?
Nesankcionētas noklausīšanās iekārtas vai slepenās kameras – nē, bet leģitīmas novērošanas kameras – jā.

Vai darba ņēmējs drīkst nofilmēt vai ierakstīt darba devēja nelikumīgu rīcību, piemēram, ka viņš piedāvā algu saņemt aploksnē? Vai tas var kalpot kā pierādījums?
Bija gadījums, kad darbinieks ar slēpto kameru nofilmēja, kā viņam piedāvā saņemt algu aploksnē. Tas bija par pamatu, lai īstenotu īpašas pārbaudes un auditu, bet, vai šis filmētais materiāls kalpo kā pierādījums, ir tiesas kompetencē.

Darba devējs piedzīvo arī darbinieku nekaunību. Reāls gadījums: kādā kafejnīcā trauku mazgātāja netīru lupatu iemeta īpašnieces sejā un nokliedzās, ka tur vairs nestrādās. Turklāt šajā uzņēmumā ir tiešām labi apstākļi. Ja nākamajā dienā viņa ierodas darbā, it kā nekas nebūtu noticis, kā kafejnīcas īpašniece var likumiski atlaist šādu darbinieci?

Katrā uzņēmumā visbiežāk ir darba kārtības noteikumi vai kāds cits dokuments, kurā noteikti darbinieka pienākumi, uzvedības normas darba vietā, darba organizēšanas kārtība, darba laiks. Domāju, ka šādā dokumentā kaut kas ir teikts arī par cieņpilnu attieksmi vai darba devēja norādījumu izpildīšanu.
Ja tie tiek pārkāpti, darba devējs var izteikt gan rājienu, gan piezīmi. Ja noteikumi pārkāpti būtiski, piemēram, darbinieks nenāk uz darbu, viņu var atlaist. Ja darba devējs grib aizstāvēt savu cieņu tiesā, tad ir jābūt kādam pierādījumam, piemēram, liecinieku liecības par notikušo, pretējā gadījumā pamatot šādu aizskārumu daba devējam būs sarežģīti.

Sūdzas par sievu

Kāda ir bijusi visdīvainākā sūdzība, ko saņēmusi Darba inspekcija?
Mēs visus gadījumus uztveram nopietni un tos izskatām neatkarīgi no tā, vai tie izskatās ticami vai neticami.
Viens kuriozs, kas man nāk prātā, – vīrs sūdzējās par sievu. Viņš sevi uzskatīja par cietēju, jo sieva viņam nemaksā par to, ka viņš mazgā drēbes. Viņi strādāja vienā uzņēmumā, vīrs bija sievas padotais, un viņš sūdzējās, ka priekšniece viņam liek papildus strādāt – jāmazgā zeķes un jāgludina drēbes. Viņš vēlējās, lai viņam par šo darbu nosaka kādu piemaksu.

Ārzemēs patlaban ļoti aktuāla ir kampaņa "MeToo", kurā izvirzītas apsūdzības par seksuālo uzmākšanos. Vai arī Latvijā šī problēma ir aktuāla?
Ja skatāmies uz statistiku un uz to, par ko ziņo Valsts darba inspekcijai, es teiktu – nē, bet tas nenozīmē, ka sūdzību trūkums atspoguļo realitāti un mūs šī problēma neskar. Visticamāk, līdz mums ziņojumi par seksuālu uzmākšanos darba vietās nenonāk.

Pie mums cilvēki par to daudz nerunā. Līdzīga situācija bija pirms daudziem gadiem, kad par stresu darba vidē nerunāja un uzskatīja, ka tā ir neatņemama darba sastāvdaļa un nav darba vides riska faktors, kura novēršanai būtu jāīsteno īpaši pasākumi. Tagad uzņēmumos tiek sniegts gan psihologa atbalsts, gan organizēti laika plānošanas kursi, komandas saliedēšanas pasākumi.

Darba likums nosaka, ka jebkāda veida vēršanās pret darbinieku gan fiziski, gan psiholoģiski vai – šajā gadījumā – seksuāli nav atļauta. Ja darbinieks cieš psiholoģiski, no mobinga, bosinga vai seksuālās uzmākšanās, tas ir pretlikumīgi. Šajā gadījumā jāiejaucas institūcijām, tostarp Valsts darba inspekcijai.

Kā "izaug" par darba inspektoru? Kāda izglītība vajadzīga?
Kā jebkurā civildienesta amatā, arī šajā obligāti ir vajadzīga augstākā izglītība. Bet jau pirms vairākiem gadiem esam atteikušies no prasības, ka inspektoram noteikti jābūt vai nu juristam, vai darba aizsardzības speciālistam, jo tas ļoti ierobežotu pretendentu loku. Ideālā gadījumā ļoti palīdz tas, ja inspektoram ir juridiskās priekšzināšanas.

Normatīvā aktu bāze, ar kuru jāstrādā, ir ļoti plaša, un tā noteikti ir priekšrocība. Ļoti palīdz arī tas, ja augstskolā apgūta darba aizsardzība, sabiedrības veselība, inženierzinātnes. Bet jebkurā gadījumā jaunpieņemtos inspektorus mēs apmācām. Papildus tam katram jaunajam inspektoram ir darbaudzinātājs, ar kuru sākotnēji tiek veiktas kopīgas pārbaudes, kurš palīdz sagatavot dokumentus, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem un praktiski ievada darbā.

Kā jūs sākāt savu karjeru Darba inspekcijā?
Pirms 19 gadiem Labklājības ministrijā kā jaunākais referents. Desmit gadus strādāju ministrijā ar darba aizsardzības jautājumiem, piedalījos Eiropas Savienības direktīvu prasību iestrādē Latvijas normatīvajos aktos. Kad man piedāvāja pāriet uz Valsts darba inspekciju, es izaicinājumu pieņēmu un neesmu to nožēlojis.

Vai pašam ikdienas gaitās radusies doma – šeit nu gan vajadzētu veikt Darba inspekcijas pārbaudi!
Ne tikai redzu un nodomāju, bet arī daru. Kad netālu no Valsts darba inspekcijas ēkas Stabu ielā norisinājās ielu remontdarbi, kāda uzņēmuma darbinieki lika caurules. Redzēju, ka tranšeju sienas ir nenostiprinātas. Piegāju klāt, stādījos priekšā, teicu: “Šādā veidā strādāt nav droši!” Sarunājām, ka tad, kad nākšu atpakaļ no pusdienām un redzēšu, ka tranšeju malas būs nostiprinātas pret nogrūšanu, saruna būs beigusies. Un tā arī bija! Nācu no pusdienām, un vairogi bija salikti, tranšeja bija nostiprināta, un viss bija kārtībā. Esmu tik tiešām vairākkārt piegājis klāt un aicinājis strādāt drošāk.