Dejotāji, dziedātāji un teātra spēlētāji jau četrās paaudzēs - tie ir Grišāni no Suntažiem

Kad, no Rīgas braucot, pārveļas pāri Kangaru kalniem, cilvēks attopas Suntažos – skaistā vietā ar Dzirnavu dīķi un jaunu kupolveida skatuvi. Suntažnieki apzinās, ka ir to pelnījuši, jo tik daudz dziedāt un dejot gribētāju kā pie viņiem ir reti kur. Arī Grišānu ģimene – jau četrās paaudzēs.

Opis Salimons un mazomīte Alvīne

Opis Salimons, kuram nu ir jau 88 gadi, atnāca no Latgales. Suntažos viņš satika omi (ģimenē mīļi sauktu par mazomīti) Alvīni, kura pagājušā gada nogalē nosvinēja apaļus deviņdesmit. Abi spēlēja tautas teātrī. Alvīnei bija svarīgais suflieres darbs, bet Salimonam deva galvenās lomas. Pa dienu Alvīne strādāja pastā, Salimons bija sakarnieks.

Vareno balsi nevarēja glabāt zem pūra, un viņš sāka dziedāt tradīcijām bagātīgajā korī Suntaži, kuram šogad aprit jau 147 gadi. Šis koris ir bijis nozīmīgs arī diriģenta Romāna Vanaga mūžā, jo kopā ar to viņš kārtoja eksāmenus Konservatorijā. Salimons atceras, ka brīvajā laikā visi koristi braukuši pie diriģenta uz mājām un arī tur... dziedājuši.

Jau ceturtajā paaudzē

Salimona un Alvīnes dēls Modris arī bija sakarnieks, un šajā profesijā nostrādāja 38 gadus. Viņš satika Ivetu, kuras dzimtā puse ir Pūre pie Tukuma, bet sadejojās viņi tieši Suntažos. Abiem piedzima trīs meitas – Zanda, Lāsma un Salimona.

Jaunākā ir lielākā stāstniece, kura zina visu par dzimtu un tās mīlestību uz deju. Savu vārdu viņa, protams, mantojusi no opja, kurš, viņai piedzimstot, paziņojis, ka meitēns bez ierunām būs Salimona. Vēlāk viņa dzirdējusi, ka Latgalē tā esot saukti pastnieki.

Kad meitenes paaugās, atsāka dejot arī Modris ar Ivetu, taču nevis vidējās paaudzes deju kolektīvā, kā viņiem pēc gadiem pienāktos, bet gan uzreiz ar senioriem – viņiem ļoti paticis tieši tas kolektīvs. No divu gadu vecuma dejojušas arī visas trīs meitenes.

Tagad dejo jau ceturtā Grišānu dzimtas paaudze – arī Zandas bērni Lita un Gustavs, kuri ir skolēni. Zanda un Lāsma savas deju gaitas sāka pie skolotājas Birutas Rodes, Salimona – pie Guntas Andersones. Skolas laikā visas dejoja pie Veronikas Reinicānes un dziedāja pie Initas Andževas. Kādu laiku visas trīs paaudzes dejoja pie Aigas Jermakas, kas bija arī Litas un Gustava pirmā deju skolotāja.

Pašiem savs karogs

Salimona atceras savus pirmos Deju svētkus, kad viņai bija tikai septiņi gadi. Togad bija plānots, ka ar mazajiem kopā dejos arī daži pieaugušie, un paņēmuši Salimonas mammu Ivetu. Meitene atceras izjūtas, ka veselu nedēļu viņa mammu nav varējusi saukt, kā ierasts, bet bija jādēvē par skolotāju – lai visi bērni justos vienlīdzīgi. Vēl nedēļu pēc tam viņa nav varējusi atgūties.

Prātā palicis skaistais Svētku gājiens, viņa mammai pie rokas, un kāda žurnāliste no televīzijas viņu intervē. “Tagad bērniem vairāk palīdz, bet tolaik mēs paši bijām lieli malači, mūsu puikas nesa deju kolektīva karogu – visu garo ceļu līdz Dziesmu svētku estrādei. Mēs ar draudzeni vienmēr gājām blakus karogam,” atceras Salimona.

Viņa ir piedalījusies jau sešos Dziesmu un deju svētkos un saka, ka gājiens cauri Rīgā ir viens no aizkustinošākajiem mirkļiem: “Vienalga, gāž lietus vai saule cepina, varbūt iepriekšējā vakarā bijusi ballīte, un nakts nav gulēta – emocijas, kuras gūsti no kopības sajūtas, nav salīdzināmas ne ar ko.”

Tumsā, mežā īstā romantika

Salimona vienīgā no ģimenes ir sākusi dejot ārpus Suntažiem – vairākus gadus Lauksaimniecības universitātes deju kolektīvā Skalbe, ar kuru piedalījusies 2013. gada Svētkos, un nu – Rīgā kolektīvā Zalktis, kuras mākslinieciskā vadītāja ir Zane Behmane, tik gaišs cilvēks, ka ir gluži vai labākais draugs.

“Esmu atradusi savu sirds kolektīvu, savu otrās ģimenes sajūtu,” saka meitene. Dejošana iemāca ne tikai stāju un disciplīnu, bet arī atbildību un mīlestību. Vai, dejojot kolektīvā, ir garantija tikt pie puiša? Salimona smej, ka neesot gan, jo viņai, redz, neesot. Laikam vēl neesot trāpījies īstais.

Bet visi puiši, kuri dejojot, esot forši. Ja vajag – bez kurnēšanas aizved puķēs. Kādās? Nu, tajās, no kurām vaiņagus pīt. Jāņos – piemēram, rudzupuķēs. Pat ziemas vidū visi braukuši uz mežu brūklenājus lasīt – kādā dejā pie tērpa bija paredzēti zaļi mētru vainagi. Katrs pa maišelim salasījis, pieticis pašiem, un vēl draugu kolektīvam varējuši iedot.

Kāda dejotāja uz mežu devusies pustumsā – lukturīti uz pieres un pa sniegu mētras meklējusi. Iespējams, ka tieši tā ir īstā dejotāju romantika. “Ārpus, protams, tā aizkustinājuma, kas pārņem, kad tu ar to, kas tev mīļš, vari iepriecināt citus cilvēkus, un, iespējams, viņi vēl pāris dienas pēc koncerta ir laimīgi,” domā Salimona.

Omes saktiņa ar skariņām

Meitene lēš, ka neko daudz pastalu savā dejošanas mūžā nav noplēsusi, drīzāk gan – izaugusi no tām. Piemēram, deju kurpes, kas iegādātas 2010. gadā, kalpojušas līdz 2015. gadam. Tiesa gan, tās izmantotas tikai koncertos, mēģinājumos lietotas deju botes vai čībiņas, kurpes ir jātaupa.

Grišānu ģimenes relikvija ir omes apzeltītā saktiņa ar skariņām – tā bijusi laime, ja kāda no meitenēm varējusi to pielikt pie tautastērpa. Garajos dejošanas gados saktiņu sakrājies daudz – lielas un mazas.

Auskari un citas mūsdienu rotas koncertu dienā atstāj mājās – tas ir nerakstīts likums. “Vienīgais, kas drīkst palikt pirkstā, ir laulības gredzens,” saka Salimona. Visām dejotāju meitenēm mati ir gari. Vienīgo trakulību reiz atļāvusies vidējā māsa Lāsma – pirms skates savus paīsos matus nokrāsojot rozīgus.

Tautastērpu cēlums un smagums

“Tautastērps dod cēlumu,” atzīst Salimona. “Lai cik noguris tu būtu garajos dienas mēģinājumos stadionā, kad uzvelc tautastērpu, mugura uzreiz iztaisnojas un jūties mundrs.”

Salimona atceras Svētku gājienu ar deju kolektīvu Spāre, kad visas meitenes bijušas Valmieras tautastērpos – tik skaistas, ka komplimentus vien dzirdējušas, un ārzemnieki gribējuši ar viņām nobildēties.

Reizēm uz vienu koncertu vajadzīgi pat trīs tērpi, tie ir smagi un neērti, īpaši ar sabiedrisko transportu braucot. “Bet tas nekas – zinu, kāpēc to daru!” saka Salimona. Reizēm visus ģimenes meiteņu tautastērpus nes tētis Modris, viņam ir sava metode – pār plecu gara kārts, uz kuras tie sakarināti. Nu, savi 25 kilogrami sanākot – tautiskie brunči ir smagi...

Salimona zina, ka visām viņu ģimenes sievietēm ir sapnis pašām par savu tautastērpu. Iespējams, mamma gribētu no Kurzemes, dzimtās puses, kaut gan viņai patīkot arī Latgales – ar lina dvieli ap galvu.

Pati Salimona vēlētos Nīcas vai Alsungas – violetus vai rozā brunčus ar melno, eleganto jaciņu. “Kurzemnieču tērpi ir tik krāšņi, smagais kronis spiež galvu, bet tas nekas, kad to uzliec, emocijas ir gaišas un pamatīgas,” stāsta Salimona.

Deja Aizkrauklē, Limbažos, Gulbenē

Viņas mīļākā deja bērnībā bija Teici, teici, valodiņa – no tās sākās mīlestība uz deju soli, sapratne par horeogrāfiju. Tagad Salimonai patīk dejas, kuras iestudējuši Jānis Purviņš un Jānis Ērglis. Kolektīvu Zalktis, kurā dejo Salimona, ir dibinājusi horeogrāfe Arta Melnalksne, un viņas iestudētajās dejās esot īpašs stāsts un emocijas.

Mīļākās horeogrāfijas ir Ragana raganele un Dirižablis, kas iekļauts arī Svētku repertuārā, deju kolāžā Dzintara zemē dzintara ļaudis. Tāds kā ģenerālmēģinājums daudziem dejotājiem notika 3. februārī Aizkraukles sporta centrā – vairāku stundu garumā izdejots gaidāmā Arēnas Rīga koncerta repertuārs, visas dejas pareizajā secībā.

“Piedalījās 1080 dejotāju, tribīnes bija pilnas, un jau varēja just īstās emocijas,” priecājas Salimona. Tajā pašā dienā mamma ar tēti ar senioru deju kolektīvu Suncele dejoja Limbažos, bet vecākā māsa Zanda ar vidējās paaudzes deju kolektīvu Sunta uzstājās Gulbenē.

“Arī lielajos deju svētkos tā sanāk – reizēm dejo katrs savā stadiona stūrī, citreiz – dažādos laikos, un priecīgākie ir tie brīži, kad atrodi iespēju saskrieties ar savējiem, samīļot, sabučot,” emocijas neslēpj Salimona.

Ģimenes lieta

Abu māsu dzīvesbiedri gan nav dejotāji, bet viņi ir apprecējuši tādas meitenes, tā ka jārēķinās gan ar mēģinājumiem darbdienu vakaros, gan aizņemtām nedēļas nogalēm. Cits citam izlīdz, ja bērni jāpieskata. Tāpat ģimenē valda īsts dejotāju biedriskums – tētis aizstājis kādu puisi jauniešu deju kolektīvā dejā Pieci vilki kazu rāja. Kaut pašam bijis jau pie piecdesmit un deja ātra, turējis līdzi jaunajiem.

Ja mamma netiek uz mēģinājumu, viņas vietā ar tēti padejot iet Salimona. Viņa, aizvietojot vadītāju, pērn braukusi līdzi Suncelei uz senioru deju svētkiem Ventspilī. Arī māsa Zanda vienmēr ir atsaukusies uz aicinājumu aizstāt kādu Sunceles dejotāju.

“Kad māc nogurums un ir slinkums doties uz mēģinājumu, es iedomājos par mammu. Viņa visu mūžu strādā par medicīnas māsu Bērnu slimnīcā Rīgā, bieži vien prom no mājām ir veselu diennakti. Un tomēr viņa mēģinājumus nekad neizlaiž un vēl mums palīdz – gan ēst pagatavo, gan, kad gājām skolā, ar mājasdarbiem palīdzēja,” pateicīga ir Salimona. “Nu jau tētim apkārt ir piecas meitenes – sieva, trīs meitas un mazmeita, un visas viņu mīl! Nepaiet neviena balle, kurā viņš visas mūs nav izdancinājis.”

Īstās balvas

Grišāni tiek ievēroti un novērtēti, īpašu rūpi par visiem aktīvajiem pašdarbniekiem tur Suntažu Kultūras nama vadītāja Dzidra Sproģe. 2013. gadā Grišānu ģimene saņēma balvu Suntažu lepnums, pērn – Ogres novada balvu No paaudzes paaudzē.

“Lai arī mēs to darām no sirds un savas gribas, jo tas ir mūsu dzīvesveids, ir patīkami apzināties, ka suntažnieki ar mums lepojas,” saka Salimona. Viņa domā, ka īpaši svarīga šī balva bija omītei – redzēt, kā viņu abu ar opi tautas teātrī sāktais turpinās pēcnācējos.

Opja mīlestību uz dziesmu un skaistu balsi ir mantojusi māsa Lāsma. Martā viņa gaida piedzimstam bērniņu, tas būs jau trešais ceturtās paaudzes mazulis. Salimona smej – redzēs, vai arī viņš sāks dejot no divu gadu vecuma!

Opja un omes mīlestību uz teātri ir mantojuši mazie Lita un Gustavs, kuri ne tikai spēlē teātri, bet arī dzied, dejo un apmeklē mākslas skolu. Vectēvs ar vecmāmiņu pieskata māju un dodas nelielās pastaigās svaigā gaisā. Par veselību un dzīvi nesūdzas, pie dakteriem neiet, kad pa radio skan Kaija, izdancina mazmeitiņu. Nu jau omes skaisto saktu ar skariņām sākusi vilkt arī Lita.