Vai tiešām pašnāvība? Agra nāve viņam pat bijusi pareģota. Stāsts par Emīlu Dārziņu, kurš mira 34 gadu vecumā

Šodien daudziem Emīla Dārziņa vārds saistās galvenokārt ar viņa instrumentālo opusu Melanholiskais valsis, kas kļuvis par vienu no populārākajiem latviešu simfoniskajiem skaņdarbiem. Visticamāk, izcilais komponists būtu atstājis daudz ievērojamāku muzikālo mantojumu, ja vien nebūtu tik agri šķīries no dzīves.    

Raksturojot Emīlu Dārziņu, rakstniece Anna Brigadere savulaik atzīmēja: “Pārsteidza jau ar pirmo skatu. Lāčplēša augums. Apollona galva. Kā no viena akmens izcirsts. Dārziņa katra dziesma bija – ja ne sensācija – klusa, uzlecoša zvaigzne, kas ar nebijušu mirdzumu pārsteidza.” Paziņas komponistu raksturoja kā eksaltētu un ekscentrisku cilvēku. Dārziņš varējis aizraujoši un jūsmīgi runāt par dzīvi un mūziku, taču reizēm bijis ļoti nomākts, kad risinājis savas finansiālās problēmas. Naudas trūkums viņu vajāja līdz pat dzīves galam, tas spieda pie zemes un neļāva pilnvērtīgi nodoties radošajam darbam. Viņš bija spiests meklēt iespējas piepelnīties, pasniedzot mūzikas privātstundas.  Muzikologs Arvīds Darkēvics komponistu raksturoja šādi: “Ārkārtīgi smalkjūtīgs, ar asu intelektu un dziļu jūtu pasauli, trausls un neaizsargāts pret dzīves vētrām, pēc dabas romantiķis, nelokāms taisnības principu aizstāvis.”

Ar smalku dzirdi

Emīls Dārziņš piedzima 1875. gada 22. oktobrī lauku skolotāja ģimenē Jaunpiebalgā. Zēna apdāvinātība izpaudās jau bērnībā. Viņš agri iemācījās lasīt, sešos gados iepazina nošu rakstu. Diemžēl Emīlam bija problēmas ar redzi, un kādu laiku viņš pat bija spiests dzīvot pustumsā pie aizklātiem logiem. Redze tā arī palika vāja visu turpmāko dzīvi, toties dzirde – tā bija smalka. Bērnībā viņš varēja nekļūdīgi noteikt, kāda nots piesista uz klavieru taustiņiem. Viņš bija ne tikai apķērīgs, bet arī izteikti jūtīgs un nervozs zēns.

Diemžēl ģimeni vajāja kāds briesmīgs lāsts, kas gluži kā ar izkapti pļāva Dārziņu pēcnācējus. Pirmais dēlēns Jānītis nodzīvoja tikai trīs dienas, trešo brāli Rūdolfu pēc deviņiem mēnešiem pieveica garais klepus, savukārt jaunākais brālis Hermanis nomira no saaukstēšanās 24 gadu vecumā. No visiem brāļiem Emīls Dārziņš nodzīvoja visilgāk – līdz 34 gadu vecumam. Vispārējo izglītību Emīls ieguva Vecpiebalgas draudzes skolā. Četrpadsmit gadu vecumā, iepazinies ar Mocarta sonātēm, zēns saprata, ka viņam noteikti jākļūst par mūziķi. Mūzika – tas bija viņa dzīves aicinājums, lai gan tēvs uzskatīja, ka dēlam noteikti jāmācās par skolotāju. Pats viņš no šī amata bija atbrīvots – gan krievu valodas nezināšanas, gan arī iedzeršanas dēļ. Tomēr Emīls iespītējās un paziņoja, ka vairāk par visu viņu interesē mūzika. Zēns bija neatlaidīgs, un beidzot vecāki piekāpās un ļāva doties uz Rīgu, kur sākās viņa muzikālās studijas.  

Vēlāk māte no radiem aizņēmās naudu, lai dēls varētu studēt Maskavā, taču Emīls ceļā smagi saslima ar dizentēriju un bija spiests atgriezties mājās. Pēc gada jauneklis atkal devās ceļā – uz Pēterburgas konservatoriju. Tur aizsākās Emīla draudzība ar Alfrēdu Kalniņu un Emili Melngaili. Vēlāk komponists Alfrēds Kalniņš atcerējās savu pirmo tikšanos ar Emīlu Dārziņu: “Visi jau bija sapulcējušies, kāds skolēns patlaban spēlēja. Te atvērās durvis, un pa tām ienāca slaiks jauns cilvēks un ātriem soļiem tuvojās estrādei un ērģelēm. Svešiniekam tuvāk pienākot, mēs redzējām viņa skaisto, apollonisko galvu, viņa gaišos sprogainos matus. Profesors, kurš svešinieku jau pazina, sirsnīgi sasveicinājās ar ienācēju un, pret mums pagriezies, teica, ka pienācis jauns biedrs, kuru saucot Emīls Dārziņš. Pēc stundas Dārziņš pienāca pie manis – biju toreiz vienīgais latvietis ērģeļu klasē – un apjautājās, no kurienes esot, vai esot jau ko komponējis un kā Pēterburgā patīkoties. Pāra vārdus parunājām arī vēl uz ielas un tad šķīrāmies. Sākām viens otru apmeklēt, spriedām par mūziku, par mākslu un citām lietām un nemanot tā iedraudzējamies, ka satikāmies katru dienu. Dārziņa nostāsti par jaunības dienām mani stipri interesēja, un es vienmēr apbrīnoju viņa enerģiju un centību. Cilvēks, kurš apmeklējis tikai pagastskolu un sākumā sagatavojies laukskolotāja amatam, vēlāk caur pašmācību piesavinājies valodas un zinības tādā mērā, ka tika uzskatīts par vispusīgi izglītotu mākslinieku, kurš pilnīgi tekoši runāja krievu, vācu un franču valodā un prata arī latīņu valodu. Arī mūzikas mācībā Dārziņš sākumā uzskatāms kā autodidakts.”

Diemžēl materiālās grūtības un slikta veselība neļāva Dārziņam konservatoriju pabeigt – pēc trim Pēterburgā pavadītiem gadiem viņš atgriezās dzimtenē.

Sapņi un vilšanās

1901. gadā Emīls Dārziņš, lielu ideju un nodomu spārnots, ieradās Rīgā. Viņš bija iedvesmas pilns teikt savu vārdu mūzikā. Kā vēlāk stāstīja Dārziņa paziņas, viņš komponējis galvenokārt vakaros, it sevišķi pēc patīkami pavadītiem brīžiem draugu sabiedrībā. Viņš komponēja ātri, turpat pie klavierēm sacerot un pierakstot. Diemžēl ar komponēšanu Dārziņš neko nevarēja nopelnīt, tāpēc bija spiests pasniegt klavierstundas. Taču arī šeit radās problēmas, jo tolaik turīgie latvieši savus bērnus skoloja galvenokārt pie ebrejiem un vāciešiem.

Emīls Dārziņš bija ieradies Rīgā kā jauns sapņotājs un ideālists, taču pilsētā piedzīvotā sadzīviskā steiga un burzma viņu sāka nomākt. Dziļi vīlies, viņš rakstīja: “Es ienācu Rīgā ar lieliem sapņiem un labām domām par latviešiem, bet nu redzu, ka tā nemaz nav. Materiālisms ir visus viņus pārņēmis. Materiālisms, buržujiskās kultūras pamatprincips, dzīšanās pēc naudas, pēc īpašuma, komforta, karjeras, vēdera pildīšanas un pašapmierinātas, uzpūtīgas omulības. Nav dzīšanās pēc augstākas atziņas – nav dzīves nozīmes un dzīves attaisnojuma, sava stāvokļa izskaidrot meklēšanas pretim dabai un līdzcilvēkiem. Visi ir noslīkuši savā šmucē, ķerdami un kliegdami pēc ikdienišķiem materiāliem labumiem, un gribētu katru neuzskatīt par cilvēku, kurš domā un dara citādi. Un galvenais – nav dzīšanās pēc daiļuma; neviens nezin, cik daudz poēzijas ir dabā, dzejā un mākslā, mīlestībā un arī kaislībā, stiprā dzejiskā kaislībā. Un kāda tur lai būtu dzīve māksliniekam? Māksla ir kaut kas, kas filistriem instinktīvi nepatīk.”

Jāuzsver, ka Dārziņš bija izteikti nacionāli un patriotiski noskaņots cilvēks. Viņš nenogurstoši aicināja organizēt latviešu simfoniskās mūzikas koncertus un operteātri, mudināja paplašināt tautas muzikālo izglītību. Turklāt Dārziņš uzskatāms par pirmo vērā ņemamo latviešu mūzikas kritiķi un teorētiķi. Tiesa, par mūziku tolaik rakstīja arī Vītols un Melngailis, taču vācu valodā. Savukārt Dārziņš izteicās tikai latviski, turklāt interesanti un asprātīgi.

1907. gadā "Dzimtenes Vēstnesī" viņš rakstīja: “Tas apstāklis, ka Rīga līdz šim bijusi tāda pusvācu pilsēta, pieradinājis vietējo latviešu publiku skatīties uz mūziku caur vācu brillēm, it sevišķi uz skatuves mūziku – operu un opereti. Visus šos Čigānu baronus, Sikspārņus, Vogelhändler, Lustīgās atraitnes u. c., kuri tik bieži plātās šejienes pilsētas teātrī, vajadzētu reiz no Rīgas pavisam iztīrīt, lai nemaitā atmosfēru... Lai latviešu publikas jaunākā paaudze, kuras garša vēl ir no dabas tīra un pēdējā laikā pat zināmā mērā izkopta ar literatūras un labas koncertmūzikas iespaidiem, netiktu samaitāta no vāciski sīkbirģeriskā sentimentālisma un varietē teātra sliktā, blasētā toņa. Ja priekš holeras un mēra lieto karantīnu, par ko tad ne priekš sliktas mākslas?”

Trīs liktenīgās Marijas

Rīgā komponistu vilināja ne tikai muzikālā, bet arī bohēmiskā dzīve. Un, protams, sievietes. Viņš iemīlējās Rīgas 2. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājā Marijā Stalbovā – diemžēl bez pretmīlas. Jau vēlāk Marija atzina, ka viņa mīlējusi Dārziņa mūziku, taču viņu pašu ne. Viņa apprecējās ar dzejnieku Viktoru Eglīti, ģimenē piedzima zēns, kuru mēs šodien zinām kā virtuozo rakstnieku Anšlavu Eglīti.

Zīmīgi, ka visas Dārziņa dzīvē svarīgākās sievietes sauca Marija. Viņa māte bija Marija Dārziņa, lielā mīlestība – Marija Stalbova, sieva – Marija Deidere. Spriežot pēc nostāstiem, Dārziņš mīlējis Mariju Stalbovu līdz pat mūža galam, taču, negūstot pretmīlu, apprecējies ar Voldemāra Maldoņa meiteņu ģimnāzijas matemātikas skolotāju Mariju Deideri. Ģimenē piedzima dēls Volfgangs, kuram vārds dots par godu Dārziņa mīļākajam komponistam Mocartam. Interesanti, ka par Volfganga tuvāko draugu kļuva Anšlavs Eglītis – tas pats, kura māte reiz atraidīja Emīlu Dārziņu.

Komponists salaulājās 1903. gada 8. novembrī, kāzas tika nosvinētas līgavas vecāku mājās Torņakalnā. Nekādas lielas svinēšanas gan nebija, pasākumu atzīmēja tikai ģimenes lokā. Uz kāzām nebija aicināti pat Emīla vecāki, kuri par to bija nesaprašanā. Kā stāstīja paziņas, Emīla māte bija apvainojusies uz vedeklu. Tolaik Dārziņa vecākiem bija finansiālas problēmas, vēlāk viņi zaudēja gan mājas, gan krogu, kur agrāk bija saimniekojuši. 1904. gada beigās viņi pārcēlās uz Rīgu pie dēla. Saspiestība un finansiālas problēmas – tas viss vairoja nesaprašanos ģimenē, tāpēc Emīls ik palaikam meklēja mierinājumu alkoholā.

1906. gada 12. septembrī piedzima Dārziņu dēls Volfgangs. Marija pēc dzemdībām četrus mēnešus smagi slimoja – vispirms ar nieru kaiti, tad ar tīfu, pēc tam sekoja žultsakmeņu vaina. Kad arī Emīla māte, kopjot slimo vedeklu, dabūja tīfu, ģimenei palīgā nāca Marijas māte. Tajā pašā laikā Dārziņš bija noīrējis citu dzīvokli, lai varētu netraucēti strādāt un pieņemt skolniekus. Sievasmāte bija neapmierināta, ka znots tik reti apciemo ģimeni, savukārt Dārziņš taisnojās, ka viņam jāpelna nauda. Vēlāk laikabiedri liecināja, ka Dārziņš visu laiku cīnījies ar materiālām problēmām. Naudas trūkums radījis neapmierinātību un postījis ģimenes attiecības.

Ārpus ģimenes

1907. gada rudenī Dārziņi uz laiku izšķīrās, bet vēlāk atkal sagāja kopā. Dzīve uz brīdi nokārtojās, pasaulē nāca meitiņa Laima Tatjana. Taču saskaņa bija tikai šķietama. Jau krietni vēlāk komponista sieva atzina, ka viņi noteikti būtu izšķīrušies, ja vien Emīls nebūtu aizgājis bojā. Viņa norādīja, ka Dārziņš nepavisam nav bijis ģimenes cilvēks. Kaut arī mīlējis savus bērnus, viņš jutis nepieciešamību ieturēt distanci. Sava mūžā pēdējā vasarā viņš strādājis pie operas Rožainās dienas, dzīvojis kopā ar māti un draugu Arturu Bērziņu Mellužos, savukārt sieva Marija ar bērniem uzturējusies Dzintaros. Reizēm māte vai Marija atvedusi bērnus paciemoties pie tēta.

Ģimenē palaikam samilzuši konflikti. Dārziņš bijis bohēmiskas ievirzes cilvēks, savukārt viņa sieva šajā ziņā bijusi pilnīgs pretmets. Pats komponists atzina, ka viņu nomāc sakārtota un mietpilsoniska ģimenes dzīve. Viņš alka radoši izpausties, nevis krāt mantu un vīt ģimenes ligzdu. Savulaik Dārziņš labprāt pavadījis laiku Suvorova viesnīcas krogā, kas atradās tagadējās Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī. Interesanti, ka viņš nekad neesot sēdējis pie galda, bet vienmēr ar apollonisku mieru stāvējis pie bufetes. Papirosu pēc papirosa smēķēdams, viņš reizēm kavējies dziļās padomās, aizmirstot apkārtni un sarunbiedrus. Viņa kompānijā varēja manīt daudzus zināmus rakstniekus un gleznotājus. Tur bija Atis Ķeniņš, Haralds Eldgasts, Edvards Vulfs, Pāvils Gruzna, Arturs Bērziņš, Vilis Plūdons, Antons Austriņš, Kārlis Krūza, Jānis Rozentāls un citi.
Tomēr galveno vietu Dārziņa dzīvē ieņēma ne ģimene un ne bohēma, bet gan mūzika. Īpašs stāsts ir par viņa "Melanholisko valsi", kas radies kādā romantiskā vasaras naktī. Viņš ciemojies Cēsīs pie sava drauga, dzejnieka Jāņa Poruka. Vēlu vakarā abi sēdējuši aizaugušā dārza lapenē. Kā parasti, runājuši viņi maz, baudījuši klusumu. Kad dzejnieks piecēlies un aizgājis, komponists palicis viens un vēl ilgi klausījies noslēpumu pilnajā vasaras naktī. Tad arī radies "Melanholiskā valša" motīvs, kuru nākamajā rītā Dārziņš nospēlējis uz klavierēm.

Nevar nepieminēt kādu īpaši nepatīkamu un smagu Dārziņa dzīves periodu – viņu apvainoja plaģiātismā. Mūziķis Pāvuls Jurjāns nāca klajā ar paziņojumu, ka Dārziņa darbs "Vientuļā priede" ir somu komponista Žana Sibēliusa simfoniskā tēlojuma Tuonelas gulbis plaģiāts. Vissmagāk bija lasīt Jurjāna sagādāto Sibēliusa atsauksmi – Dārziņš esot diletants un neapšaubāmi izmantojis svešu darbu. Iecienītajā Kazarova krogā Dārziņš uz pavarda uguns sadedzināja ne tikai "Vientuļo priedi", bet arī citu simfonisko darbu notis, tostarp "Melanholisko valsi". Par laimi, to izdevās atjaunot, jo partitūra bija saglabājusies pie diriģenta Artūra Bobkovica. Dārziņš ļoti pārdzīvoja notikušo, kļuva grūtsirdīgs un nespēja pabeigt jau iesāktos darbus.

Norauta roka, sadragāta galva

Emīlam Dārziņam bija ar izteikti smalka dzirde, taču komponists bija tuvredzīgs, un šī iemesla dēļ gadījās dažādi pārpratumi. Reizēm mūziķi nepamatoti vainoja augstprātībā, kad viņš mierīgi pagāja garām paziņām, tos nepasveicinot. Vājā redze traucēja Dārziņam gan koncertmeistara darbībā, gan praktiskajā dzīvē. Apmeklējot koncertus, viņam reizēm bija grūti atrast vajadzīgo sēdvietu. Brilles viņš nelietoja, jo uzskatīja, ka tās viņam nepiestāv.

1904. gada vasarā kāda kāršu licēja Emīlam Dārziņam pareģoja nākotni un brīdināja, ka 35 gadu vecumā viņš piedzīvos avāriju – viņam nobrauks kādu locekli. Vēlāk viņš konsultējies ar pazīstamu astrologu, kas teicis – ja Dārziņš sasniegs 35 gadu vecumu, tad turpmāk dzīvos laimīgi. Šos brīdinājumus komponists licis aiz auss un centīgi izvairījies no automobiļiem un tramvajiem – kad dzirdējis tos tuvojamies, sastindzis kā stabs un gaidījis, kamēr iela būs brīva. Tomēr nāve viņu negaidīti pārsteidza uz dzelzceļa sliedēm.

Vēlāk paziņas sprieda, ka Dārziņš, visticamāk, atradies vilcienā un izgājis uz vaļējās platformas, bet aiz Zasulauka stacijas, kur bija līkums, izkritis. Uz sliedēm komponists bija sadragājis galvu, bet vilciens, kas brauca no otras puses, viņam norāvis roku. Tā kā vasarās Dārziņš dzīvoja gan Rīgā, gan Jūrmalā, sākumā neviens viņu nemeklēja.

Savas dzīves pēdējā dienā – 1910. gada 17. augustā – Dārziņš bija nolēmis doties uz Rīgu. Viņš paēdis pie mātes pusdienas un solījis, ka pēc dažiem gadiem viņai vairs nebūs jāstrādā, jo pats labi pelnīs. Pievakarē Dārziņš ieskrējis Dzimtenes Vēstneša redakcijā, norunājis pēc pāris dienām iesniegt recenziju un paņēmis avansu. Kopā ar nejauši satikto radinieku Jāni Dulbi iegājis Suvorova viesnīcas krogā, kur abi parunājušies, nedaudz iedzēruši un devušies katrs uz savu pusi. Bijis jau krietni vēls un arī patumšs. Pēc dažām dienām avīzes ziņoja, ka naktī no 17. uz 18. augustu netālu no Zasulauka stacijas sabraukts nepazīstams, jauns, glīti ģērbies vīrietis. Viņam norauta roka un sadragāta galva. Pēc četrām neziņas pilnām dienām māte viņu atrada un atpazina morgā.  

Komponists Emilis Melngailis vēlāk norādīja: “Aiz Zasulauka piestātnes, tur, kur sliedes iet ar mazu līkumu, Dārziņš, braucot pārpildītā vilcienā, bija gribējis vai nu pāriet otrā vāģī, vai ieelpot skaidru gaisu pie ārdurvīm. Vilcienam raujoties sānus, neuzmanīgo, īsredzīgo, mūžam domās iegrimušo Emīlu Dārziņu nepiekāpīgā inerce izmeta uz akmeņainā bruģa, ielaužot vienu deniņpusi. Varbūt vēl īsu brīdi viņš ir gulējis nesamaņā, bet nākamais vilciens kādu stundas ceturksni vēlāk ir nogriezis roku līdz plecam, par vēlu pamanot drausmīgo šķērsli ceļā.”

Kapā pie dēla

Jau pēc komponista nāves diriģents Artūrs Bobkovics žurnālā "Mūzika" rakstīja: “Pēc D. nāves sabiedrībā bieži varēja dzirdēt izsakām domas, ka viņš bijis alkoholiķis. Es viņu ļoti tuvu pazinu, bet man jāsaka, ka tas tomēr tā nebija; ja arī D. savu draugu sabiedrībā kādreiz biežāki iegriezās pie Kazarova vīna pagrabā, tad tas notika nevis tieši alkohola dēļ, bet lai sevi drusku izklaidētu no ikdienišķīgām rūpēm un smeltos draugu starpā jaunus ierosinājumus. Arī dzirdētās domas, it kā D. zem alkohola iespaida būtu meties zem vilciena, ir jāatraida, jo dažas dienas priekš viņa nāves, kad es ar viņu tikos, viņš bija ļoti dzīvespriecīgs, bet drusku sarūgtināts tikai par to, ka kāds lielāks laikraksts, kurā viņš bija strādājis par kritiķi, nebija ievietojis viņa klavieru stundu sludinājumus uz parāda, pāris rubļu vērtībā. Pēc viņa nāves šī paša laikraksta redakcija uzlika jo lielu vaiņagu uz viņa kapa. Ironija! Emīla Dārziņa traģiskā nāve laikam gan paliks nenoskaidrota.”

Vissmagāk Dārziņa pēkšņo nāvi pārdzīvoja viņa māte Marija, kuras sirds no bēdām vai lūza. Viņa jau bija apbedījusi trīs savus dēlus, un tagad bija jāizvada arī Emīls. Pēc dēla nāves viņa ļoti bieži apmeklēja Mārtiņa kapus, kur komponists apglabāts. Kad vēlāk veidoja pamatus kapa piemineklim, tos izraka vēl dziļākus par paša kapu. Māte izlūdzās atļauju no kapsēta sarga un nokāpa lejā bedrē. Tur viņa sveču gaismā nosēdēja vairākas stundas, raugoties uz atklāto zārka galu un skumstot par aizgājušo dēlu.

Godinot komponistu, Zenta Mauriņa rakstīja: “Dārziņš, tāpat kā Poruks, dziļi pazina svētuma pārdzīvojumu, viņi abi šīs zemes virsū bija tikai svešinieki. Vai nav simboliski, ka tai liktenīgajā naktī pie viņa atrada tikai trīs lietas – dzelzceļa biļeti, koncerta karti un Jauno Derību mazā formātā? Dzelzceļa biļete – šīs zemes virsū viņš bija tikai viesis, ceļotājs. Koncerta karte? Ne trokšņainā Rīga, ne klusās tēva mājas, vienīgi mūzikā viņš rada savu īsto dzimteni. Un Jaunā Derība? Tur viņš meklēja mierinājumu savai satrauktai sirdij.”

Pēcnāves dzīve

Kaut gan Emīls Dārziņš bija miris, turpināja dzīvot viņa mūzika, un dzīva bija arī cilvēka interese par izcilo mūziķi. 1936. gadā Rīgas sabiedrībā uzvirmoja kāds skandāls, kas pavisam tieši bija saistīts ar komponistu. Nacionālajā teātrī izrādīja Voldemāra Zonberga lugu Ziedošais jaunības laiks; tas bija stāsts par Emīla Dārziņa attiecībām ar sievu un mīļāko. 

Latvijas lielākais laikraksts "Jaunākās Ziņas" vēstīja, ka komponista Dārziņa ģimene protestē pret izrādīto lugu. Tuvinieki bija sašutuši, kādā veidā tiek attēlotas Emīla Dārziņa attiecības. “Neatrodam par iespējamu, nedz ar par vajadzīgu apgaismot un koriģēt Zonberga lugas psiholoģiskās un faktiskās kļūdas. Varam te tikai izsacīt savu dziļāko sašutumu un protestu pret mākslas darba izrādīšanu, ja šis darbs aizskar un ievaino vēl dzīvojošas personas, kurām nav un nevar būt vienaldzīgi, ka tik nekautrīgi bradā pa cilvēka dvēseli un intīmo dzīvi,” vēstulē rakstīja komponista atraitne Marija, viņas brālis Kārlis Deiders un dēls Volfgangs Dārziņš. Kā stāstīja zinātāji, lugā bijusi attēlota Dārziņa laulības dzīves krīze un viņa attiecības ar aktrisi Hertu Frišfeldi. Reālajā dzīvē Herta Frišfelda vēlāk apprecējās ar teātra kritiķi Robertu Kroderu, un viņu ģimenē piedzima pazīstamais režisors Oļģerts Kroders. Bet pēc  lugas izrādīšanas  Dārziņa ģimene pat apsvēra iespēju iesūdzēt tiesā bezkaunīgo dramaturgu, taču vēlāk no šā nodoma atteicās, jo nevēlējās publiski iztirzāt ģimenes lietas.