Sākumskolas direktore Elita Rītere: sešgadnieks skolā var justies psiholoģiski apdraudēts
Laikā, kad medijos izskanējis apgalvojums, ka visi skolu direktori it kā atbalstot ieceri sūtīt uz skolu sešgadniekus, atklājas, ka tomēr ir virkne direktoru, kuri tam nepiekrīt, norādot, ka skola, kāda tā ir šobrīd, nav piemērota tik maziem bērniem. Starp viņiem ir arī Valda Zālīša sākumskolas direktore, Latvijas izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) valdes locekle Elita Rītere. Viņa uzsver, ka pirmkārt ir jādomā par mazo bērnu emocionālo drošību, kas, sūtot viņus skolā kopā ar pusaudžiem, varētu būt apdraudēta.
Paziņojums, ka skolu direktori atbalsta skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma, ir pāragrs, jo LIVA valdē šādu jautājumu vēl neesam skatījuši. Patiesībā ir pretēji – lielākā daļa man zināmo skolu direktoru atbalsta esošās kārtības saglabāšanu, jo apzinās, ka skolās jāveic ļoti daudz pārmaiņu, lai tajās varētu ienākt sešgadnieki, turklāt tādu pārmaiņu, kas prasa lielas investīcijas.
Skolā, kāda tā ir šobrīd, sešgadniekam var rasties problēmas, un nepietiek tikai ar izglītības satura maiņu, ir jāveic būtiskas izmaiņas arī mācību organizācijas struktūrā, skolu vidē, telpu iekārtojumā, skolas apkārtnē u.c. Lielākajā daļā skolu sešgadniekiem būs jāpārvietojas pa skolu kopā ar t.s. lielajiem bērniem – jāizmanto viena ēdnīca, gaiteņi, kāpnes un labierīcības. Mēs esam sākumskola, bet jau pie mums ir redzams, cik liela ir atšķirība starp 6. klases skolēna un mazā sešgadnieka vajadzībām, nemaz nerunājot par skolām, kur mācās arī vidusskolēni.
Sešgadnieki nejutīsies komfortabli
Iespējams, plānojot šo reformu, normatīvo aktu jūklī ir piemirsušās pavisam vienkāršas ikdienišķas lietas, piemēram, skolēni katru dienu ieturas skolas ēdnīcā, kur nav iespējams visus galdus pielāgot mazajiem bērniem, tas radītu diskomfortu vecāko klašu skolēniem. Arī veidot atsevišķas ēdnīcas mazākajiem bērniem lielākajā daļā skolu nav iespējams. Nemaz nerunājot par labierīcībām – vienas un tās pašas telpas gan sešgadniekiem, kuri ne visi spēj tikt galā paši bez pieaugušā palīdzības, un pusaudžiem. Mazajiem bērniem jāpārvienojas pa skolu kopā ar visiem citiem, tāpēc paredzu, ka pieaugs traumatisma līmenis. Protams, mēs varam pusaudžiem atkal un atkal atgādināt, lai uzvedas mierīgāk, lai atceras, ka gaiteņos ir arī mazie bērni, bet ne vienmēr visu ir iespējams kontrolēt. Lielā daļā skolu pat tik vienkārša lieta kā kāpnes var būt nepiemērotas sešgadniekam, piemēram, ja kāpņu margas ir augstu un bērns tās nevar aizsniegt, vai arī pakāpieni ir pārāk stāvi. Starpbrīžos, traucoties garām, lielie bērni var gluži negribot aizskart mazākos. Sešgadnieki nejutīsies komfortabli un var izstrādāties nepatika pret skolu kopumā. Ja tiks apdraudēta bērna psiholoģiskā drošība, trauma var izpausties arī vēlāk, piemēram, jau pieaugušā vecumā, pašam esot vecākam. Es domāju, ka katrs no mums vēlas, lai viņa bērns skolā justos droši.
Trauksme un emocionālais šoks
Emocionālais šoks, kas var rasties starpbrīžos, var nopietni kaitēt bērnu emocionālai drošībai. Lielais pūlis bērnam var radīt trauksmi. Šobrīd, kad uz skolu nāk septiņus gadus veci bērni, mēs bieži vien redzam, ka bērni ir satraukti, raudoši, tāpēc ir ieviests t.s. adaptācijas laiks. Taču starp sešus un septiņus gadus veciem bērniem ir ļoti liela atšķirība, kas iezīmējas emocionālajā briedumā, ikdienas patstāvībā u.tml. Tas nozīmē, ka sešgadniekiem esošā skola var radīt vēl lielāku stresu. Skolas ir jāpielāgo bērniem, nevis bērni skolām.
Kā nodrošināt diendusu, pastaigas un atbilstošas labierīcības?
Noteikti jāmin arī vairāki citi būtiski aspekti, piemēram, sešgadniekiem ir nepieciešama diendusa, bet te rodas jautājums, kā to nodrošināt skolā? Pat, ja tiek iekārtotas telpas ar gultiņām, kur atpūsties, kā nodrošināt, lai pārējie bērni, kuriem ir starpbrīdis, netrokšņo? Būtiska dienas sastāvdaļa, kas tiek nodrošināta pirmsskolas izglītības iestādēs, ir pastaigas svaigā gaisā. Es nespēju iedomāties, kā varēs organizēt šķietami vienkāršu iziešanu pagalmā, kā klases audzinātāja viena pati spēs palīdzēt visiem bērniem pārģērbties, kā skolas pagalmā nodrošināt kārtību, ja tur uzturas gan lielākie bērni, gan, piemēram, trīs klases ar sešgadniekiem?! Tad jārod iespēja nodrošināt skolotāju palīgus, kas attiecīgi nozīmē papildus finansējumu. Šobrīd klasēs ir pat 30 bērni, tāpēc nav iespējams prasīt no viena pedagoga, lai viņš spēj gan nodrošināt kārtību klasē, gan iemācīt noteikto vielu. Izglītības politikas veidotāji uzsver individuālās pieejas nozīmi, bet šādi taču mēs tikai attālināsimies no individuālas pieejas.
Bērni mācās arī bērnudārzos
Nepiekrītu arī izskanējušajam apgalvojumam, ka bērni uz skolu nāk nepietiekami sagatavoti – pirmkārt, Latvijā jau šobrīd bērni apgūst obligāto pirmsskolas izglītības programmu no piecu gadu vecuma, turklāt vidē, kurā viņi jūtas komfortabli. Mācību ziņā bērni ir labi sagatavoti, atnākot uz skolu, lielākā daļa prot lasīt un ir apguvuši virkni citu sociālo prasmju. Bērni mācās arī bērnudārzos, tāpēc īsti neredzu iemeslu mainīt esošo kārtību.
Bērnu drošība pāri visam
Ideja sūtīt skolā sešgadniekus rada daudz neatbildētus jautājumus, piemēram, kā organizēt bērnu starpbrīžus, lai emocionāli netraumētu mazos bērnus un lai arī mazie bērni netraucētu lielajiem, kuriem, piemēram, notiek pārbaudes darbi, kur rast līdzekļus skolotāju palīgu piesaistei un telpu pielāgošanai, kā visiem sešgadniekiem nodrošināt iespēju pavadīt skolā visu dienu, kas šobrīd tiek nodrošināta pirmsskolas izglītības iestādēs u.c. Domāju, ka ne visi vecāki var darbadienas vidū doties pakaļ bērnam uz skolu, turklāt pēc tam atstāt viņu mājās. Un kur likt sešgadnieku skolas brīvlaikā? Lielai daļai pedagogu un skolu direktoru par darbu nākotnē nav nekādas organizatoriskās skaidrības, un, domājot par visām plānotajām reformām, gribas atgādināt, ka pats svarīgākais ir mūsu bērnu drošība.
