"Pabarojam gan iereibušus ballētājus, gan slavenības!" Leģendārā “Lauvas nama” pārdevējas atklāti stāsta par savu ikdienu

Ēdnīca “Lauvas nams” savu darbību uzsāka 1994. gada 8. decembrī. Nesen atzīmēta tās 23 gadu jubileja.

Būtiski, ka jau no paša sākuma šī bistro īpašnieki bija izvēlējušies deviņdesmitajiem gadiem neierastu bistro formātu – diennakts ēdināšanu.

Vārds “Lauvas nams” nav izvēlēts nejauši, taču arī īpaša stāsta šeit neesot – ēdnīca šādi nosaukta, jo nama fasāde, kurā tā atvērta, ir izrotāta ar stilizētiem lauvu ciļņiem. 

“Gan tolaik, gan arī vēlāk daudz skeptiķi neticēja, ka šāda ēdnīca varēs funkcionēt, taču, manuprāt, ilgā pastāvēšana liecina par to, ka tika trāpīts desmitniekā,” pauž “Lauvas nama” vadītāja Maruta.

Kartupeļi frī pašu rokām un vistas giross

“Lauvas nama” slava un nozīme tautā nav noliedzama.

Starp mums visiem būs salīdzinoši maz tādu, kuri ne reizi mūžā, kādā piektdienas vai sestdienas naktī nebūtu raduši patvērumu, siltumu un ēdienu šajā Brīvības ielas bistro.

Varētu pat vilkt paralēles starp viduslaiku krodziņiem, kuros gan no lietus, gan aukstuma savulaik patvērās cīņu nogurdināti bruņinieki, tirgotāji un citi klejotāji.

Apstākļi un problemātika, protams, nedaudz cita – vakara ballīte beigusies, taču veikali jau ciet un mājās ledusskapī tukšums.

Mūžam modras un laipnas pārdevējas, kuras pratīs uzklausīt pat visvairāk pārgurušos piektdienas vakaru “cīnītājus” un leģendārais vistas girosiņš – tā ir “Lauvas nama” vizītkarte.

“Pieļauju, ka “Lauvas nams” ir viena no retajām ēstuvēm Rīgā, kur tiek piedāvāti no vietējiem kartupeļiem gatavoti frī. Tas ir roku darbs! Arī kartupeļu biezputra joprojām tiek gatavota, sakuļot kartupeļus ar pienu un sviestu,” sarunā ar Kasjauns.lv pauž ēdnīcas vadītāja.

Nezinātājam varētu šķist, ka "Lauvas nama" dizains ir nedaudz novecojis, taču ēstuves vadītāja Maruta norāda, ka ēdamzālē dominē Rīgas pilsētas tematika - uz sienām, lielos izmēros izlīmētas vēsturiskas fotogrāfijas, kurās redzamas galvaspilsētas ielas un nami.

Savulaik bijusi arī otra filiāle

Maruta izstāsta, ka, lai arī šobrīd “Lauvas nams” par apmeklētību nesūdzas, sākumā nebūt neesot bijis viegli.

Arī šeit strādājošos deviņdesmitajos gados mēģinājuši terorizēt reketieri, bijis arī mēģinājums iekustināt otru “Lauvas nama” filiāli Avotu ielas apkārtnē, taču tas neesot tā īsti izdevies, jo formāts tiem laikiem (divtūkstošo gadu sākums) esot bijis pārlieku eksotisks – ēdiena gatavošana interesantā manierē notikusi apmeklētāju priekšā, turpat uz galdiem.

Maruta apstiprina, ka pirmā un šobrīd vienīgā “Lauvas nama” veiksmes atslēga esot uzticamie klienti un netālu esošās pasākumu vietas – sporta arēnas, koncertzāles un protams arī Dailes teātris.

Pateicoties tam, vienmēr ir bijusi vairāk vai mazāk regulāra klientu plūsma.

Darbaspēka atrašanu šajā ēstuvē nekad nav bijusi pārlieku liela problēma, atklāj Maruta. “Meitenes, kuras atnāk, strādā šeit daudzus gadus,” piebilst vadītāja.

Ko ēd latvieši, ko ēd krievi?

Piektdienas vakarā, kad portāla Kasjauns.lv komanda viesojās “Lauvas namā”, aiz letes darbojās trīs no ēdnīcas “pārdevējām-veterānēm” – Lienīte, Alda un Jolanta, kura šeit strādā jau divpadsmito gadu.

Pa visiem šiem gadiem ir izdevies novērot arī dažādus klientu ieradumus, noteikt, ko visbiežāk uz šķīvja prasa latvieši, krievi, bērni un pieaugušie, video intervijā atklāj Lienīte.

Ja būs kaut kas jauns ēdienkartē, latvieši būs tie, kuri noteikti pamēģinās. Krievi, kā ievērojusi pārdevēja, klāt pie pamatēdiena ļoti bieži izvēlas sēņu mērcīti. Bērni lielākoties tīko pēc saldajiem ēdieniem.

Jolanta un Alda izstāsta, ka ciemos bieži vien nākot arī sabiedrībā zināmāki ļaudis un īstas slavenības, par ko pārdevējām liels prieks.

Pie letes savulaik nācies sastapt gan Kristapu Porziņģi, gan lērumu mūziķu, tostarp Gati Irbi (Gacho, Mesa), Ģirtu Rozentālu (Ozols), Renāru Kauperu un Viktoru Zemgalu no grupas “Eolika”. Jolantai reiz izdevies iegūt selfiju ar pašmāju basketbola zvaigzni.

Paēst nāk arī politiķi. Pirms kāda laika, piemēram, šad un tad viesojusies bijusī “Vienotības” deputāte Solvita Āboltiņa.

Arī aktieri šeit esot visai bieži manāmi.

Helovīnu briesmoņi un iereibuši nemiera cēlāji

Jolanta piebilst, ka vēl interesantāks esot darbs pie letes svētku periodos, piemēram, Helovīna dienās, kad uz “Lauvas namu” ierodas dažādās maskās un kostīmos tērpti ļaudis.

“Helovīnos pie mums nāk ar visādām mākslīgām šuvēm un pušumiem notaisīti cilvēki. Ļoti dzīvi tas viss izskatās!” jūsmo jaunā pārdevēja.

Kā jau minēts, diennakts darbalaiks “Lauvas namā” tika noteikts jau pašā sākumā.

Tas nozīmē, ka pārdevējām, papildus tipiskiem klientiem, šad un tad nākas uzdurties arī gana iereibušiem ēst gribētājiem.

Tie mēdzot dalīties vismaz divās grupās – tādi, kuri ir manāmā apjukumā un kuriem lieti noderētu laipnās kasieres smaids un kāds ieteikums, kā arī tādi, kuri izceļas ar agresivitāti.

Jolanta atklāj, ka ar pirmajiem esot viegli, atliekot vien saprast, ka “visi esam cilvēki” un ieteikt, ko garšīgu.

Ar nemiera cēlājiem esot sarežģītāk, taču tos meitenes iemanījušās diezgan ātri pamanīt kopējā klientu pūlī. Šādos gadījumos bieži vien nākas doties palīgā kolēģei.

Esot arī reizes, kad palīgā uz ēstuvi jāsauc apsardzes darbinieki, taču kopumā šādi notiekot ļoti reti. “Agrāk šādi nepatīkami gadījumi bija biežāk, taču tagad cilvēki kopumā ir laipnāki, mierīgāki,” piebilst Jolanta.