Žurnālists Lato Lapsa Rokpelni nosauc par draņķa stukaču, kurš "pielaidis savas dvēseliskās bikses"

Skarbāko viedokli savā ziņu vietnē paudis publicists Lato Lapsa, kurš vaicā: par ko gan cienīt draņķi? Lapsa raksta:

"Par ko izjust kaut mazāko cieņu? Par to, ka gadiem ilgi rakstīja danosus? Stučīja par cilvēkiem, kas uzskatīja viņu par savu draugu, paziņu? Varbūt pat par ģimenes locekļiem? Ziņoja par viņu viedokļiem, stāstītajām anekdotēm? Grāva vienu dzīvi pēc otras, lai tikai paša dzejnieka dvēselei un pakaļai būtu labāk un komfortablāk?

Vai varbūt izjust kaut mazāko cieņu par to, ka bijušais stukačs, kā izriet no viņa publiskajām atklāsmēm, vēl tagad visvairāk žēlo ne jau nu tos, par kuriem ziņoja un kuru dzīves lauza un grāva ar saviem danosiem, bet gan pats sevi?

Bet varbūt par to, ka šī „iznākšana no skapja” vai drīzāk maisa šī konkrētā stukača gadījumā neietver ne tikai ticamu grēku nožēlošanu, bet arī ne mazāko atklātību? Par to, ka nožēlotājs cītīgi vairās minēt tos konkrētos cilvēkus, par kuriem viņš stučīja, un konkrētās lietas, ko ziņoja? Tās lietas, kuru dēļ cilvēki varbūt arī nebrauca uz Sibīriju, bet palika bez kārotā darba, bez bērniem vajadzīgā algas pielikuma, utt.?

Vai varbūt par to, ka trauslā, gļēvā dzejnieka dvēsele visus šos divdesmit sešus gadus noraudzījās, kā atzīstas citi, kā tiesājas citi? Par to atvieglojumu, ko bijušais stukačs izjuta, kad viņa lieliskā prezidente atkal un atkal viņu un citus stukačus paglāba, izmantojot savu dienesta stāvokli un nepieļaujot maisu atvēršanu?

Varbūt cieņu izjust par to, ka bijušā stukača atzīšanās tieši tagad nepārprotami saistīta ar vienu konkrētu lietu – to, ka, raugoties kā lieta nupat nepārprotami virzās uz maisu atvēršanu, stukačdzejnieka dvēsele beidzot saprata, ka nebūs labi, un pielaida dvēseliskās bikses? Vai varbūt tās bija nevis pielaistas bikses, bet salts aprēķins – paspēt izsprukt pirmajam un izklāstīt versiju par sevi, nabaga nevainīgo ļaunās sistēmas salauzto upuri?... Nē, es neredzu nekādu pamatu izjust pret šo cilvēku izjust kaut mazāko cieņu," vēsta Pietiek.com Lapsas personā.

Lapsa nav vienīgais, kurš uzskata, ka čekisti sāk bīties

Savukārt polittehnologs Jurģis Liepnieks tviterī analizējis, piemēram, dzejnieces Māras Zālītes pausto, ka viņa "vairs netic nekam". Liepnieks uzskata, ka Zālīte ir čekistu sardzē, vienlaikus analizējot Rokpeļņa atzīšanos kā gudru gājienu. "Tagad ir daudz lielāka iespēja tapt sadzirdētam, izstāstīt savu stāsta pusi. Kad viss atvērsies būs daudz grūtāk, jo būs daudz citu (slavenāku uzvārdu)," uzskata Liepnieks.

Rokpelni uz iznākšanu no maisiem dzinusi vainas apziņa

“Biju gatavs zaudēt visu – draugus, karjeru un arī pašu galveno – savus lasītājus.” Tā dzejnieks Jānis Rokpelnis par lēmumu atklāti atzīt sadarbību ar čeku un šīs izšķiršanās galveno dzinuli – nebeidzamu vainas apziņu. Tagad smagums, kas dzejnieku nomācis gadu desmitiem, esot zudis un Rokpelnis cer, ka līdzīgi rīkosies arī citi bijušie VDK aģenti.

Sarunā ar LTV "Panorāmas" žurnālisti dzejnieks ir vaļsirdīgs: "Tā drausmīgā vainas izjūta drausmīgi pārmāca. Es gāju atzīties pie tiem cilvēkiem, no kuriem man visvairāk bija kauns [Jāņa drauga, literāta Ulda Bērziņa - red.piez.]. Un ko es darīju tālāk? Es uzrakstīju prozas darbu "Stukačs". Vēlāk to iemontēja manā romānā "Muzejs". Man jau ir 72 gadi. Ja man notiek kaut kas ar veselību - insults, infarkts -, es nevaru, teiksim, parunāt vairs, es parādu uz šīm divām liecībām... Nekādā gadījumā es negribu nomirt neatzinies," pauž dzejnieks.

Sirdsapziņas mokas Rokpelnim atkal no jauna kļuvušas nepanesamas tagad, kad apkārt tik daudz runā par čekas maisu atvēršanu. Tas licis vērsties pie žurnālistes Elites Veidemanes, caur kuras izdevumu viņš atzinās štučīšanā visai Latvijai.

Dzejnieks atzīstas lepnības, iedomības grēkā, vienlaikus norādot, ka juties tīrs režīma priekšā. Viņš pats savā daiļradē komunistisko režīmu nav slavinājis, jo dziļi to ienīdis. No VDK viņam bijušas paniskas un patoloģiskas bailes. 

Ar savu vervētāju Rokpelnis ticies aptuveni reizi mēnesī un viņam ziņojis par kultūras sabiedrības noskaņojumu. Konkrētas personas viņš neesot nodevis, turklāt ziņojumi bijuši mutiski, ne rakstiski. Rokpelnis pauž, ka no viņa čekista darbībām neviens konkrēts cilvēks cietis nav, atskaitot faktu, ka viņš pārstājis tikties ar saviem tuvākajiem draugiem. 

"Visādas profesijas var attaisnot, bet nu stukača profesiju neviens neattaisnos, ieskaitot jau mani. Tā profesija ir baismīga. Cilvēce ienīst ziņotājus un morālistus. Nevaru teikt, ka es sevi ienīstu, bet... es nekad neesmu sevi mīlējis," saka Rokpelnis.

Arno Jundze: par Rokpelni zināja visi

Latvijas Rakstniecības muzeja vadītājs Arno Jundze sarunā ar portālu Kasjauns.lv sacīja, ka "to jau visi sen zināja, ka Jānis bija aģents, to visi sen nojauta. To viņš pateicis arī savā romānā. Ja nu kāds nezināja, viņš tagad to pateica. Es domāju, ka tā ir normāla veča rīcība. Ja vīrietis savāra ziepes, tad viņš par to arī atbild. Viņa atzīšanās liecina par augstu morālo līmeni. Viņa rīcība ir ļoti cienījama, un to visu vēl pateikt īsi pirms gadu mijas... Par to viņam liela cieņa! Vēl pirms dažām dienām runāju ar Jāni, un es ticu viņa stāstītajam.

Visi jau tāpat var izskaitļot, kurš bijis aģents, ja ņemam vērā, cik kurš bijis dažādos radošos komandējumos, izpētes braucienos un tamlīdzīgi. Vienīgais jautājums, kāpēc tas viss atkal aktuāli kļuvis pusgadu pirms vēlēšanām. Mēs jau to lustrācijas laiku esam nokavējuši. Sen jau vajadzēja uztaisīt vietu, kur šie aģenti varēja aiziet un atzīties. Man par šo lietu kā Rakstnieku savienības vadītājam par šo lietu jādomā, stāstot par Rakstnieku savienības vēsturi padomju laikā, par mūsu vecākā gadagājuma savienības biedriem. Godīgi sakot man nav atbildes, kas būs tad un ko darīt tad, kad tos maisus atvērsim," pauda Jundze.

Kangeris: jums bija 26 gadi laika!

Bijušās Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris šaubās, ka Jāņa Rokpeļņa rīcība, atzīstot sadarbību ar čeku, varētu mudināt arī citus cilvēkus rīkoties līdzīgi. 

Kangeris pastāstīja, ka, komisijai sākot pētniecību, bija atsevišķi cilvēki, kuri paši pieteicās un atsūtīja savas liecības. Tomēr tādu neesot bijis daudz - septiņi, astoņi cilvēki, teica komisijas vadītājs. Viņš šaubās, ka pēc Rokpeļņa rīcības arī citi varētu atzīt sadarbību ar čeku. "Cilvēkiem bija jau 26 gadi to darīt," sacīja Kangeris, piebilstot, ka nedomā, ka tagad ar šādu informāciju varētu nākt klājā arī citi cilvēki.