"Piedod man, Latvija!" ... Mēs aizbraucām, bet noteikti atgriezīsimies

Ar Signijas laipnu atļauju viņas ierakstu no bloga mammamiai.wordpress.com pārpublicējam pilnībā:

Lūdzu, piedod man, ka esmu tas vājais posms, kurš padevās un aizbrauca.. Mēs esam ģimene, kura dzīvo Lielbritānijā, nevis Latvijā.  Kāpēc? Gluži vienkārši - te šobrīd varam sev nodrošināt pilnvērtīgāku dzīvi un vairāk sniegt savam bērnam. Neraugoties uz visu iepriekš minēto, mēs ļoti vēlamies tuvāko gadu laikā atgriezties mājās un to arī darīsim.

Dzīvojot šeit, mēs svinam visus latviešu svētkus, tai skaitā arī  Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu. Mēs pavisam noteikti uzklājam īpaši latvisku svētku galdu, mm… sacepti speķa pīrāgi. (TĀ SMARŽA..) Vietējā lietuviešu veikalā parasti tiekam arī pie dimdiņkāpostiem, tie mums ir vismaz divreiz gadā, arī Ziemassvētkos. Vēl mēs iededzam arī kādu sveci un gluži vienkārši mēs, mazā latviešu ģimene, plašajā Apvienotajā Karalistē, esam kopā. 

Šī diena pavisam noteikti liek daudz domāt par mājām, par dzimteni – vietu, kur esam dzimuši mēs ar vīru. Godīgi? Riebjas, ka nevaram tā pavisam vienkārši rīt doties atpakaļ un būt laimīgi Latvijā. Jautāsiet kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd nejūtamies tam gatavi. Nejūtamies pietiekami stipri un apņēmīgi, lai mums tur būtu ļoti labi. Nē, es neinteresējos par politisko un ekonomisko stāvokli, neklausos un nelasu ziņas, taču no apkārtējiem gan tuvajiem, gan attālajiem cilvēkiem diemžēl pēdējo gadu laikā neko pārāk labu neesmu dzirdējusi. Nē, tas nenozīmē, ka Latvija ir slikta, taču tas nozīmē, ka kaut kas tomēr nav kārtībā ar visu to sarežģīto, mistisko sistēmu valstī. 

Mēs noskaņojam un gatavojam sevi dzīvei Latvijā, taču piesardzīgi un lēnām, jo neesam vairs divi traki jaunieši, kas var spontāni doties piedzīvojumos. Nu jau mēs esam trīs, un tā trešā nākotne mūs uztrauc visvairāk.

Man pašai ir grūti būt prom no mājām, ir sāpīgi, ka sirds ilgojas gan pēc vecāku apskāvieniem, gan pēc omes klēpja, gan pīlēm Arkādijas parkā. Un kā gribas ieiet rimčikā (Rimi) un izpirkt gandrīz visus veikala plauktus. Āiiii!

Gribu meitu aizvest uz Liepāju, Cēsīm, Jūrmalu un LATGALI! Tas tik būtu vareni - staigāt gar jūru, elpot to svaigo gaisu.  Tieši tik vienkārši.  Es gribu parādīt, cik labi ir tur, kur ir miers. Mazajā, mīļajā, drošajā Latvijā.. mājās. Latvijā dzīvojošie – izbaudiet to visu, novērtējiet, ticiet man, citur nav labāk. Lai arī kā reizēm šķiet.. Latviešu tautai ir ļoti raksturīgi ieciklēties uz to negatīvo, drūmo un sāpīgo. Neuzskatu, ka tā ir pašu cilvēku vaina, uzskatu, ka tas tomēr rodas no visiem apkārtējiem apstākļiem un notikumiem. Padomāsim, cik nežēlīgi un patiesi traģiski notikumi ir bijuši mūsu vēsturē.. Tagad tie taču ir aiz muguras. Ir vērts atviegloti nopūsties par šo faktu un pieminēt tos, kuri mūsu valsts dēļ cīnījās un upurēja ļoti daudz ko. Nav tiesa?

Un katrā ziņā, ja paši mēs domāsim par nākotni pozitīvi, tad viss arī būs labi, un notiks tās labās lietas, uz ko mēs visi ceram. Nevajag ieslīgt negatīvismā un mūžīgajos nosodījumos.

Šodien es domāju par Tevi, Latvija, par to, cik laba Tu mums visiem esi, cik ļoti stipra un saliedēta ir Tava tauta. To mēs esam pierādījuši ne vienu reizi vien, ka kopā mēs, latvieši, VARAM! Tas ir pats svarīgākais – spēks kopā. Visi taču zinām, ka Latvija mums ir ļoti bagāta. Tautasdziesmas, tradīcijas, dzejnieki, mūziķi, kino režisori… un vēl, un vēl, un vēl. Cik saprotoša, strādīga, mīļa un lepna tauta mēs esam.. Un šodien mēs visi svinam! Mūsu mazajai, mīļajai, ciešajai un patstāvīgajai Latvijai nu jau 99, urrā!!! Laimīgu jauno gadu, Latvija.  

Es Tevi mīlu un mīlēšu vienmēr. Uz tikšanos! #lepnabūtparlatvieti

Sekot ģimenes gaitām var Instagram profilā @luckytobemom un blogā mammamiai.wordpress.com