Puisis no Vjetnamas atklāj Lāčplēsi no jauna - komiksā!
Kao Viets Ngujens dzīvo Latvijā, bet viņa dzimtene atrodas vairāk nekā 8000 kilometru tālajā Vjetnamā. Pie Baltijas jūras krastiem atbraucis jau pusaudža gados, viņš iemācījās latviešu valodu un kļuva par mākslinieku, pārsteigdams ar komiksu "Lāčplēša dzimšana".
Nu jau Andreja Pumpura eposam veltīti divi komiksi, un Kao ir priekšā arī citi radošie projekti. Intervijā tiekamies Rīgas vjetnamiešu restorānā "Pho+", kur Kao ir vadītājs, taču puisis atzīst, ka vairs ne uz ilgu laiku: ”Drīz iešu prom no valdes, bet tik un tā nākšu un palīdzēšu, vienkārši varēšu darīt arī citas lietas.”
Skaisti meži un ziemas aukstums
Kao bija 15 gadu, kad viņš devās uz Latviju. Viņa vecāki bija sen šķīrušies, dēls dzīvoja kopā ar māti, tēvs – Polijā. Viņš apprecējās ar latvieti un piedāvāja braukt līdzi uz Latviju Kao, kuram šeit jau bija divi pusbrāļi un divas pusmāsas. Par mūsu valsti viņš iepriekš neko nebija dzirdējis.
Pirmo laiku Latvijā Kao pavadīja Ogrē, kur arī gājis skolā. Viņš atminas savu ierašanos dienu, visspilgtāk atmiņā palikuši zaļie meži un upes.
“Pārsvarā visa Āzija domā, ka Eiropā ir ļoti lielas un greznas mājas. Es atceros to dienu, kad mēs atbraucām no Krievijas ar autobusu. Braucām un braucām, viss, ko redzēju, bija skaisti meži, lielo māju vispār nebija,” pirmos iespaidus atminas vjetnamietis.
Galu galā tēvs ar pamāti palika Polijā, bet Kao mūsu valstī, latviski zinādams tikai vārdu jā. Pirmais viņa talantu pamanīja toreizējais Ogres mākslas skolas direktors Pēteris Aulmanis, kad puisi šurp atveda pamāte, līdzi ņemot biezu mapi ar komiksiem.
Tieši Aulmanis vēlāk sarūpēja jaunajam censonim pirmo patvērumu bez maksas savā mākslinieka darbnīcā. Ārā bija ziema, mājokli slikti apkurināja, Kao desmit grādos naktī gulēja ar diviem džemperiem un trīs segām, bet izturēja.
Zīmē ilustrācijas Baltu ciltīm
Kopš tā laika pagājuši 15 gadu, un Kao darba netrūkst – viņš ne tikai vada restorānu, bet arī strādā par tulku, palīdz filmas tapšanā, top jauns komikss, un, protams, jāturpina zīmēt un gleznot.
Dienvidāzijas virtuves restorānu Kao atvēris kopā ar saviem tautiešiem pavāriem. Kaut gan kopumā atsauksmes ir labas, puisis neslēpj, ka ne vienmēr klājas viegli: ”Ir dažas nianses. Piemēram, lielie nodokļi, un arī ne visus īstos produktus var dabūt. Bet mēs cenšamies, cik varam, lai dabūtu visu autentisko.”
Ārpus virtuves Kao piedalās lielā Latvijas simtgades projektā – populārzinātniskā filmā Baltu ciltis, kura jāpabeidz līdz gada beigām. Režisori ir brāļi Raitis un Lauris Ābeles, pirmizrāde plānota nākamā gada maijā.
Kao filmai zīmē ilustrācijas un neslēpj, ka darbu atvieglo kopējā saprašanās ar režisoriem: “Sākumā nebija viegli, jo nezinājām, kādā stilā gribam to darīt. Es mēģināju visu. Man patīk, ka man tika dota liela brīvība, iedots uzdevums un es brīvi varēju strādāt.”
Lāčplēša dzimšana
Kao vārds plašākai sabiedrībai tapa zināms 2009. gadā, kad klajā nāca viņa komikss Lāčplēša dzimšana – vjetnamieša iztēle par notikumiem pirms pašā eposā atainotajiem, tas ir arī viņa diplomdarbs grafikā Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, kas novērtēts kā izcils.
Mākslinieks turpinājis apspēlēt Pumpura eposu ar komiksu Lāčplēša hronika, kurā stāstīta Kao versija par baltu dievu sapulci un pirmajiem vācu tirgotāju soļiem Baltijas krastos. Abi darbi izdoti apgādā Zvaigzne ABC.
Kopš komiksiem dzīvē gadījies visādi: “Patiesībā daudz kas ir mainījies, gan pozitīvā, gan negatīva ziņā. No pozitīvās puses esmu ieguvis daudz pieredzes un iespējas strādāt pie citiem interesantiem projektiem, piemēram, šīs filmas.”
Zīmēs arī Tālavas taurētāju
Kao arī uzstājies TEDx sarunās 2014. gadā. Runas temats bija Latvija – Lāčplēša cienīga. ”Jā, tas bija ļoti forši,” lakoniski izsakās mākslinieks, kurš tagad strādā pie trešā eposa varonim veltītā komiksa. “Es pārzīmēju Lāčplēsi, šī gan būs pēdēja reize, kad to daru.”
Komikss jau gatavs, un to plānots izlaist nākamgad. ”Es tagad slēdzu līgumu ar vienu izdevniecību, lai viņi palabotu manu tekstu un pēc tam arī komiksu izlaistu. Tad jau redzēs, kā sanāks,” mākslinieks neslēpj cerību.
Neskatoties uz neskaitāmajiem darbiem, Kao mierā nesēž: “Šobrīd ir plāns, ka nākamā grāmata būs par Tālavas taurētāju. Pagaidām gan ir tikai skices, vajadzēs vēl vismaz mēnesi, lai tās pabeigtu.”
Tas nāk no sirds
”Es pamostos un pirms izkāpšanas no gultas domāju, ko šodien darīšu. Pirmā lieta, kas man jādara, ir jāzīmē. Ja tu šodien neko neuzzīmē, tad rīt arī neko neuzzīmēsi, tā tas darbs nekad nebeigsies,” par savu motivāciju skaidro mākslinieks. Viņš ir pārliecināts, lai kaut kas virzītos uz priekšu, pašam sev jānoteic termiņš un jāiztēlojas, kā izskatīsies paveiktais.
Mākslinieks neslēpj, ka, dzīvojot Vjetnamā, viņu māksla galīgi nav interesējusi. Savu aizrautību puisis atklājis jau Latvijā. “Pirms atbraucu uz Latviju, gandrīz vispār nezīmēju. Tas bija tikai tāds hobijs. Sākot studēt mākslu, sapratu, ka man zīmēšana ir kas nopietns. Tā būs mana karjera, jo tas nāk no sirds,” par radošajām atklāsmēm stāsta Kao.
Valoda jāmācās mūžīgi
Latvijā nodzīvoti jau piecpadsmit gadu, taču Kao atzīst, ka joprojām ir lietas, pie kurām jāpierod. “Šķiet, ka kultūršoks ir joprojām. Latviešu raksturs mainās ļoti strauji, tāpat kā klimats. Šodien vasara, rīt ziema,” smej mākslinieks.
Valodu iemācīties viegli nebija: “Bija ļoti grūti. Man arī bija ļoti švaki ar angļu valodu. Sāku soli pa solim, nopirku latviešu valodas apmācību grāmatiņu angļu valodā. Visvairāk man palīdzēja skolas programma, jo man obligāti latviski bija jāmācās arī pārējie priekšmeti – matemātika, literatūra, vēsture.”
Kao ir lepns, ka iemācījies runāt latviski, kaut gan pats arī neslēpj, ka valodu mācīties ir mūžīgs darbs un līdz galam to īsti izdarīt nevar nekad.
Izmet no ģimnāzijas
Pirmais skolas gads pavadīts Ogres Valsts ģimnāzijā, taču tieši valodas barjeras dēļ mācības tur nācies pārtraukt: ”Diemžēl tajā laikā nebija tādu valodas kursu, kādi ir tagad. Vari iedomāties, es dzīvoju Ogrē, tā taču ir maza pilsēta. Tajā laikā biju vienīgais skolnieks no Āzijas visā skolā. Pēc pirmā gada vēl ļoti labi nemācēju runāt, tāpēc mani izmeta ārā.”
Desmitā klase pabeigta Ogres 1. vidusskolā, pēc tam vjetnamietis trīs gadus nomācījās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, tālākā izglītība jau turpināta Latvijas Mākslas akadēmijā.
Padoms latviešiem
Kao neslēpj, ka atšķirība starp vjetnamiešiem un latviešiem ir ļoti pamanāma, to ieraudzīt ļāvusi arī pieredze restorānā: “Strādājot šajā darbā, var redzēt, ka atšķirība ir milzīga. Vjetnamieši mīl savu darbu, viņi ir čakli un stingri. Latviešiem gribas vairāk naudas, bet mazāk strādāt. Šobrīd ir tāda tendence.”
Mākslinieks brīdina, ja kāds domā braukt uz Latviju, lai pelnītu milzum daudz naudas, labāk lai to mēģina citur, piemēram, ASV vai Lielbritānijā. Uz baltu zemēm jādodas citu mērķu vadītiem: “Ja tu mīli dabu un gribi atrast mieru, tad tieši uz Latviju arī jābrauc.”
Kao uzskata, ka lielākais latviešu klupšanas akmens ir zems pašnovērtējums: “Latvieši ir maza, bet ļoti, ļoti radoša tauta, taču jums pietrūkst apzinības par sevi. Jūs sevi par zemu novērtējat. Manuprāt, latviešiem vajadzētu radīt vairāk, nevajag kautrēties.”
Atradis no dzimtenes burzmas
Radi un draugi dzimtenē aizmirsti nav, visvairāk kontakts tiek uzturēts ar māti, ar citiem mazāk, jo tomēr katram ir sava dzīve un darbi. “Atbraucot mēs, protams, sazvanāmies, satiekamies un izklaidējamies.”
Lai arī kur Kao būtu, viņš turpina zīmēt. Dzimtenē viņš izbauda mieru un klusumu, tas palīdz atslābināties: “Vjetnama man vairāk ir kā atpūtas vieta. Braucot uz turieni, es atslēdzos no pārējām lietām.” Vjetnamā viņš pārsvarā uzturas Hošiminā, taču Kao neslēpj, ka valsts lielākā pilsēta ar vairāk nekā astoņus miljoniem iedzīvotāju īpaši pie sirds neiet: “Tur es pavadu laiku ar ģimeni, bet pie Latvijas esmu jau pieradis. Tur ir šausmīgi daudz cilvēku.”
