Arhibīskapi brīdina, ka nacionālās nesaskaņas ir apdraudējums Latvijas nākotnei
Nacionālās nesaskaņas ir apdraudējums Latvijas nākotnei un šķērslis attīstībai, intervijā "Latvijas Avīzei" atzinis Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
"Diemžēl latvieši krievus, visticamāk, vairs nespēs pārliecināt. Ja kāds to spēs, tie būs no krievu vidus," uzskata Vanags. Savukārt Stankevičs aicina: "Nevajag mūsu krievus tik vienkārši atdot un ierakstīt kādā piektajā kolonnā, ienaidniekos, kuri grib pārdot Latviju vai atdalīt kādu daļu. Neatdosim viņus, pacīnīsimies par viņiem!"
Stankevičs uzskata, ka tā vietā, lai plēstu veco brūci, to beidzot vajag ārstēt, jo augonis inficē visu organismu, kas šajā gadījumā ir visa Latvijas valsts. "Mēs esam lielu izaicinājumu priekšā, un mums reāli jāgādā par to, lai sabiedrību integrētu, nevis iedzīvotājus rīdītu vienu pret otru. Ir jāatbalsta jebkāda veida iniciatīvas, kuras apvieno gan latviski, gan krieviski runājošo iedzīvotāju daļu. Piemēram, viena no tādām iniciatīvām ir Lielā talka, kur kopā draudzīgi var piedalīties latvieši, krievi un visu citu Latvijā dzīvojošo tautu cilvēki. Arī masu sporta pasākumos piedalās gan latvieši, gan krievi, gan citas Latvijā dzīvojošās tautas. Ar pilnu pārliecību gribu teikt - ja turpināsim uzplēst vecās rētas, tas ir ceļš uz nekurieni. Mums vienreiz ir jānovelk svītra un jāsāk jauna dzīve," teica arhibīskaps.
Savukārt Vanags norādīja, ka krievu sabiedrība nav monolīta. Daļa no tās, līdzīgi daļai latviešu, nevēlas nekādu tuvināšanos un izlīgumu. Varbūt viņi to var atļautie,s un Latvijas valsts nav vienīgā nākotnes iespēja - tepat ir Krievija. Latviešiem gan Latvija ir vienīgā iespēja, ar kuru jārīkojas apdomīgi un gudri. Saskatīt krievvalodīgajos tikai draudu un neredzēt viņos resursu neesot ne gudri, ne apdomīgi. "Es neesmu rožains optimists un neesmu pārliecināts, vai kaut kas vēl ir saglābjams, taču nevaram atļauties nemēģināt," skaidro Vanags.
Viņaprāt, neesot runa pat par piedošanu un pretimnākšanu, bet par veselo saprātu un par atbildīgu attieksmi pret Latvijas nākotni. Šādai attieksmei esot jābūt no abām pusēm.
Viņš arī piebilda, ka ar pareizticīgo kolēģiem esot apsprieduši idejas par to, kā veicināt saprašanos.
