"Policija pat neatbrauca..." Lauku bandīti zvērīgi piekauj invalīdu Gaidi un - paliek nesodīti

Lejasciema iedzīvotāju Gaidi Dilli vietējie raksturo kā klusu un pieklājīgu cilvēku. Gaidis jau skolas laikā bija gudrs puisis, ļoti labi mācījies, vēlāk strādājis Alūksnē par policijas iecirkņa inspektoru. Diemžēl vairāk nekā pirms divdesmit gadiem viņš cieta smagā autoavārijā. Gaidim piešķīra 2., vēlāk 3. invaliditātes grupu.

Daļā galvaskausa plastmasa

Avārija notika 1995. gada 13. oktobrī, kad Gaidim bija tikai 22 gadi. Vieglā automašīna ceļa līkumā apgāzās. Gaida māsa, mākslas zinātniece Iveta Dille gāja bojā, Gaidis guva smagas galvaskausa traumas, tomēr Alūksnes mediķi izglāba viņa dzīvību. Šoferis tika cauri ar vieglākām traumām.

“Ātrā palīdzība atbrauca bez kavēšanās. Alūksnē ir ļoti talantīgi ārsti, ļoti laba reanimācijas nodaļa, brīnišķīgs personāls. Noliecu galvu viņu priekšā, jo viņi mani izglāba,” mediķiem paldies saka Gaidis. Pirmās dienas viņš bija komā, pēc tam nevarēja piecelties, bija no jauna jāmācās staigāt. “Es atveseļojos, arī pateicoties tuviniekiem, kuri mani kopa un aprūpēja,” atceras Gaidis.

Pēc tam ārstēšanās turpinājās Rīgā, Stradiņos. Galvaskausa vienā pusē sadragātā kaula vietā ārsti ielika plastmasas plāksni. Sākumā organisms svešķermeni nepieņēma, cēlās temperatūra. Galvas otrā pusē atrodas skalošanas urbums, to sedz tikai āda. Tāpēc Gaidis ļoti piesargās no traumējošām situācijām, jo pat niecīgam sitienam var būt ļoti smagas sekas.

Mājā ielaužas svešinieki

Gaidis dzīvo simtgadīgā mājā, ko grūti piekurināt, tāpēc aukstajā gadalaikā saimnieks guļ otrā stāva istabiņā. 2016. gada 22. martā vēlu vakarā Gaidis bija devies pie naktsmiera, ārdurvis bija aizslēgtas ar krampi un atslēgu, arī otrā stāva durvis bija aizslēgtas. Viņš pa dienu darbā bija noguris, tāpēc aizmidzis pie ieslēgtas gaismas.

Vienpadsmitos vakarā pamodināja dīvainas skaņas uz otrā stāva kāpnēm. Piecēlies no gultas un devies pie durvīm, kurām ir dekoratīvais stikls. Caur to neskaidri Gaidis saskatīja vairākus cilvēkus un izdzirdēja sievietes balsi. Nodomājis, ka kaimiņienei notikusi kāda nelaime, piemēram, ugunsgrēks, un vajadzīga viņa palīdzība, tāpēc atslēdzis durvis.

Tiklīdz to izdarījis, tā durvis ar spēku atrautas vaļā, un, viņu pagrūžot malā, istabā ienāca četri cilvēki – jauns gara auguma vīrietis, mazāka auguma trīsdesmitgadīgs vīrietis, pusmūža vīrietis un pusmūža sieviete. Alkohola smaka un agresīvā uzvedība liecināja, ka atnācēji ir reibumā. Gaidis viņus nepazina, taču tagad šo cilvēku personības ir noskaidrotas.

Sit ar dūrēm un krēslu

Vecākais (kā vēlāk noskaidrots, G. Biksāns) jautājis: “Vai tu esi Gaidis Dille?” Viņš arī paķēris ūdens bļodu un uzlējis ūdeni saimniekam virsū.
“Kas noticis, kas jūs esat?” jautāja Gaidis.
“Vai tu esi Gaidis Dille, kurš strādāja policijā?”
“Kas tad īsti ir noticis, ko vajag? Atstājiet manu māju!” atbildēja Gaidis.

Tad jaunais garāka auguma vīrietis (Sandis Biksāns) viņu sagrābis aiz drēbēm krūšu rajonā, sācis kratīt un grūstīt. G. Biksāns paķēris krēslu un ar tā kājām sitis un bakstījis Gaidim pa galvu, radot nobrāzumus. Istabai ir zemi griesti, tāpēc uzbrucējs kārtīgi nevarēja atvēzēties ar krēslu, taču Gaidim nelielajā telpā nebija vietas, kur aizbēgt.

Trīsdesmitgadīgais vīrietis (J. Zelčāns) divreiz ar dūri iesitis Gaidim pa galvu, arī Sandis Biksāns ļoti spēcīgi vismaz četras vai piecas reizes belzis pa galvu. Lai izsargātos, Gaidis ielēcis gultā, taču Sandis Biksāns ielēca pakaļ un turpinājis ar dūrēm sist pa galvu, izdarot vēl vismaz četrus vai piecus sitienus. Saimnieks ar galvu atsitās pret sienu, sāka asiņot deguns, reiba galva.

Iespējams, gribēja aplaupīt

Saprotot, ka viņu nositīs, Gaidis sāka kliegt, ka viņš nav Gaidis, bet gan viņa brālis Aigars Dille, bet Gaidis atrodas Gulbenē. Patiesībā Aigara tovakar nebija mājās, taču uzbrucēji to nezināja, jo abus brāļus pēc izskata nepazina.

Tad ļaundaru starpā sākās nesaprašanās. Sieviete (G. Biksāne) bildusi, ka tā nevar būt taisnība, jo Verle (viņu paziņa Līga Verle) teikusi, ka te dzīvojot Gaidis Dille viens pats un vienmēr esot mājās.

Iebrucēji pieprasījuši uzrakstīt Gaida Dilles telefona numuru. Beigās piebilduši, lai pasakot Gaidim, ka viņu atradīs un nositīs, jo grib atriebties par kādu Vitu. Pēc tam visi nokāpa lejā un teica, lai degunu ārā nebāžot, citādi nositīs.

“Es biju pārbijies līdz nāvei, biju pārliecināts, ka viņi mani patiešām nogalinās,” atminas Gaidis. “Sitēji nevarēja neredzēt, ka man uz galvas ir ļoti lielas rētas. Viņi sita tieši pa šīm vietām, jo gribēja mani nosist. Viņi nesniedza man palīdzību, atstāja bezpalīdzīgā stāvoklī. Es sajutos ļoti slikti, gribēju izsaukt ātro palīdzību un policiju, taču izrādījās, ka mans telefons ir apliets ar ūdeni. Ārā bija bail iet, jo reāli biju nobažījies par savu dzīvību.”

Gaidis domā, ka dzērājkompānijas ielaušanās īstais iemesls bija laupīšana. Viņi apskatījušies apkārt un nobrīnījušies: “Bet te taču nekā nav!”

“Ko jūs gribat mājā, kur dzīvo divi invalīdi?” atbildējis Gaidis. Viņa brālis Aivars ir pilnīgi neredzīgs un lielāko daļu laika pavada pansionātā. Brālim redze pasliktinājusies pakāpeniski, pēc dienesta armijā.

Policija pat neapskata nozieguma vietu

Nākamajā dienā, 23. marta rītā, Gaidis devās uz pagastu pēc palīdzības. Piezvanīja policijai, pēc tam aizbrauca uz Gulbenes slimnīcu, kur saņēma pirmo palīdzību. Ārsti konstatēja zilumus un smadzeņu satricinājumu. Zilumus eksperti vēlāk kvalificēja kā maznozīmīgus miesas bojājumus! Smadzeņu satricinājumu vērā neņēma.

Gaidim pēc nozieguma brīdī piedzīvotajām nāves bailēm pasliktinājusies veselība, parādījusies trauksme, bezspēcības sajūta, depresija, nakts murgi un miega traucējumi, sirdsdarbības traucējumi, veģetatīvi traucējumi, vecās slimības saasinājumi. Taču eksperti raksta, ka šie veselības traucējumi varētu būt sen pārciestās autoavārijas sekas.

“Notikuma vietā bija pilns ar lietiskajiem pierādījumiem! Augsnē bija automašīnas riepu pēdas, zemē nomesti izsmēķi. Mājā varēja atrast pirkstu nospiedumus, jo nevienam no iebrucējiem nebija cimdu. Vēl tagad saglabājusies uzbrucēju atstātā plastmasas pudele, uz kuras, iespējams, bija pirkstu nospiedumi. Kad rakstīju telefona numuru, man tecēja asinis pa degunu, un es centos ar asinīm nosmērēt viņu drēbes, lai būtu vairāk pēdu,” stāsta Gaidis.

Diemžēl policija pat neatbrauca uz notikuma vietu, un nekādi lietiskie pierādījumi netika iegūti. “Vietas apskate un lietisko pierādījumu vākšana ir ļoti būtiska, bez tā nekādu izmeklēšanu nevar veikt!” kriminālistikas pamatus atgādina Gaidis, kurš pats ir bijušais policists.

“Diemžēl policijā tā mēdz rīkoties. Grūti izmeklējamām lietām nesavāc pierādījumus, lai pēc tam lietu izbeigtu pierādījumu trūkuma dēļ,” viņš secina.

Policija gan ierosināja kriminālprocesu, taču Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Gulbenes iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas inspektore Evita Miņina šā gada 3. martā pieņēma lēmumu par kriminālprocesa Nr. 11170011316 izbeigšanu.

Prokurors piesauc lauku paražas

Gaidis Dille uzrakstīja iesniegumu prokuratūrai. Gulbenes rajona prokuratūras virsprokurora Helmuta Brasova 2017. gada 19. aprīļa atbilde ir citēšanas cienīga, jo kaut ko tādu ir grūti iedomāties. Prokurors uzskata, ka vienpadsmitos vakarā ielauzties svešā mājā ir normāli un laukos tā esot pieņemts!
“Minēto personu ielaušanās mājoklī (minēta adrese) nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai satiktos un aprunātos ar konkrētu cilvēku, tas ir, Gaidi Dilli.

Ņemot vērā mājas telpu izkārtojumu, Gaida Dilles atrašanās vietu otrajā stāvā, istabā, saziņas līdzekļu, piemēram, zvana vai skaļruņa neesamību pie pirmā stāva ārdurvīm, ievērojot lauku apvidū nostiprinājušās paražu tiesības, nav izdarāms secinājums, ka J. Zelčāna, G. Biksāna, S. Biksāna vai G. Biksānes darbības, ieejot mājā, lai sameklētu saimnieku, būtu saskatāmas krimināli sodāmas pazīmes,” raksta prokurors Brasovs.

“Kas tās par paražu tiesībām?” brīnās Gaidis. “Mājai ir vecas divviru ārdurvis. Ja tās krata, krampītis var atlēkt. Atslēgas mēlīte bija saliekta, taču policija neveica apskati un to nekonstatēja.” Tikmēr prokurors raksta, ka durvis bijušas vaļā un ikviens svešinieks jebkurā laikā var droši nākt iekšā.

“Tā kā uz klauvēšanu neviens nereaģēja, bet mājas otrajā stāvā bija ieslēgts apgaismojums, jebkurš saprātīgs novērotājs varēja izdarīt secinājumu, ka saimnieki ir mājās, bet klauvēšanu nav dzirdējuši.

Nesaņemot nepārprotamu aizliegumu ieiet mājā, konstatējot, ka ārdurvis nav noslēgtas, personu rīcība, ieejot mājas otrajā stāvā un pieklauvējot pie apgaismotās istabas durvīm, nav vērtējama kā krimināli sodāma,” teikts prokurora atbildē.

Teju pieklājīga vizīte

Prokurors nepiemin sišanu, bet nosauc to par konfliktu, turklāt tikai ar vienu no uzbrucējiem. Divi pārējie vīrieši, kuri piedalījās sišanā, esot pilnīgi bez vainas.

“Arī turpmākie notikumi neliecina par prettiesisku iekļūšanu dzīvoklī, jo G.Dille pats atvēra durvis un sākotnēji nelika šķēršļus personu iekļūšanai dzīvoklī. Pieprasījums atstāt mājokli personām tika izteikts vēlāk, kad starp S. Biksānu un G. Dilli izcēlās konflikts, kura laikā S. Biksāns izdarīja pret G. Dilli administratīvi sodāmu nodarījumu, pret kuru process izdalīts atsevišķā lietvedībā,” raksta prokurors.

Cilvēka sišanu līdz asinīm viņš uzskata par administratīvu pārkāpumu. Līdz ar to Gaidim Dillem nav cietušās personas statusa. Tālāk prokurors raksta, ka iebrucēji visnotaļ pieklājīgā veidā pametuši māju!

“Kad tika izteikti G. Dilles iebildumi ar konkrētu pieprasījumu atstāt mājokli, J. Zelčāns, G. Biksāns, S. Biksāns un G. Biksāne saprātīgā termiņā šo prasību arī izpildīja, līdz ar ko arī šajā stadijā viņu darbībās nav saskatāms Krimināllikuma 143. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs.”

Kādi malači! Atstāja māju saprātīgā termiņā, negaidot, kamēr atbrauks policija! Vienkārši slavējama rīcība, šie piedzērušies uzbrucēji ir bijuši īsti džentlmeņi. Piekautā cilvēka izmisīgos kliedzienus pēc palīdzības prokurors nosauc par iebildumiem. Iznāk, ka te ir bijusi gandrīz vai draugu tikšanās, nav nekāda nozieguma. Uzbrucēju izteiktos nāves draudus prokurors pat nepiemin. Viņu neinteresē arī tas, ka upuris ir mazaizsargāta persona, invalīds, kuram sitieni varēja izraisīt daudz smagākas sekas nekā veselam cilvēkam.

Virsprokurore pieprasa izmeklēšanu

Gaidis Dille ar šādu atbildi nebija mierā un iesniedza sūdzību augstākai instancei, Vidzemes tiesas apgabala prokuratūrai Valmierā. Par laimi, tur strādā saprātīgi darbinieki.
Vidzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokurore Ligita Vehi ar savu 2017. gada 24. maija lēmumu atcēla inspektores Evitas Miņinas lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu un nosūtīja to Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Gulbenes iecirknim izmeklēšanas turpināšanai.

Virsprokurore Vehi raksta, ka virsprokurora Brasova atbildē nav pietiekami izvērtēti visi pierādījumi lietā, kas novedis pie nepamatotiem secinājumiem. Virsprokurores lēmumā ir arī norādes par nepieciešamo izmeklēšanas darbību veikšanu un kriminālprocesa virzību.

Policijai nācās veikt nozieguma vietas apskati. To izdarīja tikai šā gada 4. jūlijā, kad pēc nozieguma bija pagājis gads un trīsarpus mēneši...

Tikmēr uzbrucēji jūtas nesodīti un turpina draudēt cietušajam. Šā gada 18. aprīlī Gaidis Lejasciema autoostā gaidīja autobusu. Viņu ieraudzījis Sandis Biksāns un pieskrējis klāt: “Ko skaties! Nemēģini sūdzēties policijai, dabūsi pa galvu!”

Viņa vietā var būt jebkurš cits

“Es ievēroju likumus, nedzeru un nesmēķēju. Gribu, lai arī citi ievēro likumus un jebkurš var justies drošībā. Tagad piekāva mani, bet citreiz manā vietā var gadīties jebkurš cits cilvēks, jo nesodāmība rada visatļautības sajūtu,” secina Gaidis.
Gaidim nepieciešama juridiska palīdzība. Policija ierosinājusi kriminālprocesu tikai par prettiesisku iekļūšanu mājoklī, nevis par piekaušanu un draudēšanu.

Viens no sitējiem ir administratīvi sodīts, tātad viņu krimināli sodīt vairs nevarot. Gaidis uzskata, ka kriminālprocess ir jāpārkvalificē, iekļaujot tajā miesas bojājumu nodarīšanu un draudu izteikšanu. Viņam nepieciešama arī adekvāta medicīniskā ekspertīze. Patiesības noskaidrošana un vainīgo sodīšana ir vajadzīga arī tādēļ, lai citi nenonāktu līdzīgā bezpalīdzīga upura situācijā, kad cilvēka piekaušanu policija faktiski ignorē.

Administratīvajā procesā Gaidim nav cietušās personas statusa, tāpēc viņš nevar iepazīties ar lietas materiāliem. “Kur man meklēt palīdzību, lai aizstāvētu savas tiesības uz dzīvību un veselību?” šis jautājums viņam joprojām ir aktuāls.