foto: Sintija Zandersone/LETA
Māte joprojām tic brīnumam un gaida mājās pirms 11 gadiem pazudušo Annamariju Indāni
Annamarijas māte žurnālam "Ieva" sniegusi atklātu interviju par dzīvi pēc savas pirmdzimtās meitas pazušanas.
Sabiedrība
2017. gada 27. jūlijs, 06:40

Māte joprojām tic brīnumam un gaida mājās pirms 11 gadiem pazudušo Annamariju Indāni

Kasjauns.lv

Pirms 11 gadiem bezvēsts pazudušās sešpadsmitgadīgās meitenes Annamarijas Indānes māte Sarmīte joprojām cer mājās sagaidīt pazudušo meitu. Viņa vēlas ticēt, ka brīnumi notiek un Annemarija pārnāks mājās. Tāpēc pazudušajai meitenei nav ierīkota piemiņas vai kapa vieta.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

2006. gada 22. septembrī ceļā no Vecbebru profesionālās vidusskolas pazuda Annamarija, kura tur apguva biškopes arodu. Pēdējo reizi viņa bija manīta Koknesē, kad devusies balsot kādu garāmbraucošu auto Viesītes virzienā. Viņai uz skolu Vecbebros no mājām Viesītes novada „Gāršās” bija veicams sarežģīts ceļš  – pārsēžoties trīs autobusos: vispirms no Viesītes uz Jēkabpili, no turienes uz Koknesi un pēc tam uz Vecbebru autobusu. Autobusi nekursēja viens pēc otra un tādēļ viņa izvēlējās ceļu veikt arī autostopiem. Šo gadu laikā meiteni tā arī nav izdevies atrast un nekas nav noskaidrojies par viņas likteni.

Uzreiz pēc tam, kad meitene pazuda, policija pat īpaši nebija ieinteresēta Annamarijas meklēšanā. Viņas māte žurnālam „Ieva” pastāstīja, ka policisti domāja, ka meitene vienkārši kaut kur klaiņo. Pēc dažām dienām gan meklēšanā iesaistījās ne tikai policisti, bet arī zemessargi un brīvprātīgie. Bet bez rezultātiem...

Meitenes māte joprojām pieticīgi dzīvo Viesītes „Gāršās” un tic brīnumam.

Sarmīte ar 17 gadus vecāko Annemarijas tēvu apprecējās agrā jaunībā - 18 gadu vecumā. Viņiem piedzima divi bērni – Annamarija un Mārtiņš. Bet, kad vēl viņi bija maziņi, tēvs 1992. gada gāja bojā autokatastrofā. Tad Sarmīte apprecējās otrreiz un pasaulē nāca vēl seši bērni - Marta, Elizabete, Vīlips, Lidija, Teodors un Samuels.

Tādēļ, ka māte audzināja bērnus, viņa nekad nav bijusi turīga, un ģimene dzīvoja ļoti pieticīgi, varētu teikt - trūkumā. Tomēr māte teic, ka viņas bērni nekad nav jutuši, ka mājās nav maizītes, kaut gan tās tik tiešām reizēm tā nav bijusi. Tad māte uz galda uzlikusi kāpostgalvu, to sagriezusi un bērni paēduši.

Vēlāk Sarmīte nav spējusi sadzīvot ar savu bērnu tēvu Guntaru un viņu nu dzīvo šķirti, kaut arī oficiāli nav šķīrušies joprojām.

Kad Annamarija beidza Gulbenē pamatskolu, viņa sāka mācīties Vecbebros par biškopi, bet vēlāk domāja izmācīties par medmāsu. Tomēr sapnis neīstenojās. Meitene „ar garo bizi” bez vēsts pazuda mazliet vēlāk kā mēnesi pēc tam, kad viņa ar māti, brāli, pusmāsām un pusbrāļiem pārcēlās uz Viesītes „Gāršām”.

Pirmo gadu Sarmīte dzīvojusi kā „dzīvs mironis”. Viņa intervijā „Ievai” stāsta, ka neko nav varējusi padarīt, visu laiku domājusi par pazudušo meitu. Vēlāk saņēmusies un aizgājusi pie psihiatra Jēkabpilī, kurš viņai izrakstījis zāles. Tās palīdzējušas: varēja iet un darīt darbus, bet sirdī viss bijis „sauss un pamiris”. Vēlāk gan viņa no zālēm atteikusies un sākusi ticēt Dievam. Paļaušanās uz Dievu viņai arī palīdz izdzīvot.
 
Sarmītes mammas māsa sapnī redzējusi, ka tēvs paņēmis Annamariju aiz rokas un aizvedis prom. Tas viņai liek domāt, ka pazudusī meita nu ir mierā. Ja Anna ir mierā, arī viņai jānomierinās, bet ja nē – „tad ir traki”.

Nevienam no Annamarijas mīļajiem nav ienācis prātā izveidot pazudušajai kapiņu. Jātic brīnumam! Tāpēc arī Sarmīte joprojām dzīvo „Gāršās” – ja meita atgriezīsies, viņa māti pirmāk meklēs tieši „Gāršās”.

Pēc Annamarijas pazušanas līdzcilvēki Indānu ģimenei ļoti palīdzējuši – atveduši gan gotiņu, gan mēbeles, gan sienu un dārzeņus. Pirms tam ģimene dzīvojusi ļoti pieticīgi, bērniem nav bijušas pat īsti savas gultas. Arī Annamarija gulējusi uz grīdas - uz matrača.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Tagad Annamarijas brālis ir elektroinženieris Rīgā. Pusmāsa Marta strādā Viesītes veikalā, bet Elizabete īstenojusi Annamarijas sapni un izmācījusies par medmāsu. Pārējie bērni vēl mācās.

Ikgadu pavasarī – Annamarijas dzimšanas dienā - Indānu ģimene svin viņas nākšanu pasaulē. Aizdedzina tortē svecītes un paši tās nopūš. Pazušanas dienu viņas tuvākie cilvēki pārdomājuši krustu šķērsu, taču to neatzīmē. Pieminot tikai klusībā. Mamma jau īstenībā joprojām gaida. „Dievam viss ir iespējams,” viņa savulaik teica laikrakstam „Diena”.

Četrus gadus pēc meitas pazušanas – 2010. gadā - viņas māte laikrakstam „Diena” pastāstīja: „Šis ir pirmais gads, kad es jūtos kaut cik cilvēcīgi. Pirmie trīs bija briesmīgi, es tikai raudāju un raudāju. Es dzīvoju tā kā ne savu dzīvi ar tām nervu zālēm, tas mani satrauca attiecībās ar Dievu. Man likās, ka es viņu nevaru nopietni ne piesaukt, ne pielūgt, ne es jūtu savas patiesās jūtas”. Un Dievs viņai esot devis mieru, tagad esot spēks iet tālāk.

Kādēļ Annamarija pazudusi, mātei nav versiju. „No Dieva puses man ir tik daudz (sacīts), ka man jāpiedod tam cilvēkam, kas to nedarbu pastrādāja,” sacīja Sarmīte.

Policija neizslēdza iespēju, ka Annamarija liktenīgajā 22. septembrī nobalsoja „nepareizo mašīnu”. Viņa todien pēc mācībām Vecbebru profesionālajā vidusskolā skolas biedrenei sacījusi, ka dosies uz šoseju stopot. Kā allaž nedēļas nogalē viņa devās uz mājām Viesītē. Māte Annamariju gaidīja ap sešiem vakarā, vēl devās viņai pretī pa ceļu, jo vēlējās parādīt govi, kuru bija iecerējusi iegādāties. Meitu viņa nesatika, arī pēcāk mājās nesagaidīja. Tā bija pirmā reize, kad prātīgā Annamarija nenakšņoja mājās, ne ziņu nedevusi mātei.