Solvita Āboltiņa: "Latvija jāmīl pat, ja mums tās acis vairs tik ļoti nemirdz"

Apmēram divarpus gadus sabiedrībā arī aktīvi diskutē par valsts simtās jubilejas sagaidīšanu. Par to pārdomās ar Kasjauns.lv dalās Saeimas deputāte, Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa:

„Šobrīd jau iezīmējušies konkrēti plāni un pasākumi, kas veltīti Latvijas simtgadei. Par to sāku domāt tad, kad biju Saeimas priekšsēdētāja, kad sapratu, ka kādam par šo svētku sagatavošanu jāuzņemas virsvadība. Toreiz šo jautājumu pārrunāju ar kultūras ministri Daci Melbārdi. Viņa saprata, ka visdrīzāk tas būs viņas pārraudzībā esošās ministrijas pasākums. Sākām domāt, kā tad šo simtgadi sagaidīt.

Viennozīmīgi tas nav pasākums vienai ministrijai, vienai pilsētai. Jādomā, kā šai sakarā uzrunāt pēc iespējas vairāk cilvēku. Lai valsts varētu pastāvēt, ir svarīgi apzināties, ka mums ir sava valsts, atcerēties cilvēkus, kas radījuši mūsu valsti, domāt par to, kādā valstī dzīvos mūsu bērni. Šajā sakarā katram cilvēkam jājūtas sadzirdētam un uzklausītam”.

Mēs varam lepoties arī ar saviem politiķiem, lai kā arī gribētos viņus noliegt

„Man prieks, ka šobrīd, satiekoties ar kultūras ministri, jūtu, ka darbs iet uz priekšu. Protams, ka mēs savu identitāti saprotam caur kultūru, bet vienlaikus, sagaidot jubileju, svarīgas ir ari daudzas praktiskas, ikdienišķas, mīļas lietas, kas katru cilvēku aicina atcerēties savu piederību Latvijai. Kā teica Māra Zālīte – Latvijas simtgade ir tas brīdis, kad mums Latvija jāiemīl no jauna. Tas ir ļoti svarīgi!

Tas ir tāpat kā ģimenē. Mēs apprecamies ar lielu mīlestību, ar žilbinošu acu skatienu, bet pēc tam šo mirdzošo acu skatienu ikdiena noēd... Tieši tāpat ir ar Latviju, tā jāmīl pat tad, ja mums varbūt tās acis vairs tik ļoti nemirdz. Mums jāatceras, ka Latvija ir tā vieta, tā zeme, tas pamats, kāpēc mēs vispār esam. Mēs, latvieši, šajā pasaulē esam nedaudz (man nepatīk lietot vārdu maz), bet mēs varam lepoties ar savu Latviju, ar savu valodu un kultūru. Mēs pasauli varam pārsteigt ar saviem dziedātājiem, sportistiem, māksliniekiem, zinātniekiem, pēc būtības arī ar saviem politiķiem, lai kā mums viņus negribētos noliegt. Spilgts piemērs tam ir Vaira Vīķe – Freiberga un Valdis Dombrovskis, kas apliecina, ka mēs politikā varam spēlēt pirmās vijoles tieši tikpat labi kā jebkuras milzīgas lielvalsts pārstāvji. Mēs neesam nepamanāmi, mēs esam sadzirdami un ievērojami, un tas ir ļoti svarīgi.

Latvijas simtgades svētku programma nav paredzēta tikai 2018. gadā, tikai vienu gadu. Mēs to jau esam aizsākuši daudz ātrāk. Piemēram, ar tikko aizsāktiem Baltā galdauta svētkiem. Un tā nebeigsies 2018. gadā, tā turpināsies līdz 2020. gadam, kad Latvija tika atzīta starptautiski, juridiski, ko panāca vēl viens politiķis, ar kuru mums ir vērts lepoties – Zigfrīds Anna Meierovics”.

Nav jāskrien uz veikalu pirkt pārsmalks galdauts

„Man prieks, ka cilvēki atzinīgi novērtējuši Baltā galdauta svētkus. Jāteic, ka sākumā cilvēku reakcija kā vienmēr bija diezgan skeptiska – kāpēc mums balts galdauts, ja mums te ikdiena nav sakārtota?! Bet te jāatceras: kad tu kaut ko pazaudē, ir jāatgriežas pie tā, kur viss ir sācies. Un sākums ir latviešu viensētu ģimenes svētkos, kad svētkos uzvilkām baltu kreklu un klājām baltu galdautu. Neatkarīgi no tā, cik bagāts vai nebagātīgs bija šis galds, visi svētkos pie šī galda sanāca kopā un pateicās, kā nu kurš, Dievam vai Mārai un domāja labās domas, kas ir bijis spēka avots.

Ideju par baltajiem galdautiem prezentēja Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, kas mani ļoti uzrunāja. Viņa bija arī šī pasākuma patronese. Rūta ir cilvēks, kas mūs ļoti daudzas reizes uzrunā palīdzēt tiem, kuriem iet grūti. Mēs atsaucamies ziedot slimam bērniņam, tad kāpēc mēs nevaram atsaukties attīrīt savas dvēseles pie baltā galdauta?

Tas baltais galdauts ir simbols. Tas nenozīmē, ka mums tūlīt jāskrien uz veikalu pirkt pārsmalks balts galdauts. Domāju, ka mums mājās katram ir savs svētku galdauts. Svarīgi, ka mēs domājam par svētkiem, ka mēs aicinām kopā draugus vai cilvēkus, kas vienkārši iet garām, un dalāmies pozitīvajās emocijās.

Šis ir brīdis, kurā mums katram jāpadomā, cik labi ir tas, ka mēs piederam savai valstij, ka mēs varam uzrunāt savu valsti, padomāt, ko mēs katrs darām, lai mūsu valsts būtu labāka”.

Latvija un Saules mūžs

„Vienmēr būs skeptiķi, kuri teiks, ka par Latvijas simtgadi spriežam vai nu par agru, vai par vēlu, un katrā apgalvojumā var atrast savus argumentus. Bet svarīgi ir par to runāt katru dienu – ka valsts ir vērtība. Nav ne par vēlu, ne par agru. Valsts ir jāmīl, jākopj un jāceļ katru dienu!

Iespējams, ka līdz simtgadei arī kaut ko ieplānotu nepaspēsim izdarīt. Bet šai sakarā gribu atgādināt vārdus par Latviju un Saules mūžu. Nekad nevar sasniegt pilnību, visu izdarīt tā, ka nekas vairs nav darāms, bet jādara, lai izdarītu iespējami vairāk. Noteikti būs vairākas lietas, ko nepaspēsim, kas nebūs tādā kvalitātē un līmenī, kā mums, latviešiem, patīk. Mēs vienmēr vēlamies vairāk un labāk, bet, es domāju, mums nav par ko kaunēties”.

Svarīgākais – vairāk viens otram teikt labus vārdus

- Tāpēc, ka es praktiski šo jautājumu iekustināju. Man par to nevajag ne paldies, ne ordeņus, es to darīju aiz savas dziļākās pārliecības. Tāpēc arī esmu politikā. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka mājās sēdēšana un visa kritizēšana no dīvāna, cik viss ir slikti un ka visi visu dara nepareizi, man nav pieņemama pozīcija. Mana pozīcija: ej un mēģini darīt! Tāpēc arī ienācu politikā un mēģināju darīt.

Zinu sabiedrības attieksmi pret sevi, politikā tas ir jāpieņem. Bet es kā cilvēks, kas piederīgs Latvijai, uzskatu, ka jebkuram cilvēkam ir svarīgi tas, kas notiks ar manu valsti. Vēlreiz citēšu Māru Zālīti – šis ir brīdis, kad Latviju iemīlēt no jauna. Un katru reizi jāpajautā, ko esmu darījis, lai Latvija būtu?

- Tā, lai cilvēki vairāk noticētu savai valstij, lai viņi vairāk domātu par to, ka sava valsts ir vērtība, ka viss tas, kas mums ir, ir vērtība. Lai cilvēki vairāk un vieglāk viens otram teiktu labos vārdus. Man liekas tas ir svarīgākais.