Tā izskatās viena no vispiedrazotākajām upēm Latvijā

Esmu laivojis upēs visos Latvijas novados, izbraucis upes, kas tek cauri civilizācijas maz skartiem apgabaliem, gan arī tādas, kuru krastos slejas lielpilsētas. Pēdējos gados ik pavasari draugu kompānijā dodamies apgūt Latgales ezeru un upju burvību. Šoreiz izvēle krita uz 116 kilometrus garo Rēzekni. Pērn izbraucām tās posmu no paša sākuma - izteces Rāznas ezerā – līdz Storeļovai. Skaists posms, baudāma upe. Šogad sākām mazliet tuvāk Rēzeknes pilsētai, un tas, ko nācās pieredzēt pēc tās, patiešām nepatīkami šokēja.

Upe tek cauri Rēzeknei vairāku kilometru garumā. Pirms pilsētas upes krastos saceltas vairāk vai mazāk lepnas privātmājas, vasarnīcas, viesu mājas, no kurām dažas pat atgādināja pilis. Pilsētas centrā krasti sakopti, tīri, zālīte nopļauta. Ceru, ka ne jau tikai tāpēc, ka tieši tajā dienā Rēzeknē notika Latgales kongresa simtgadei veltītie pasākumi, kas pulcēja visas Latvijas augstākās amatpersonas, ceru, ka šādi sakopts Rēzeknes centrs ir arī ikdienā, kad upes krastos ik pēc pārdesmit metriem nestāv drošībnieki un nevaktē, lai tikai kāds nelūgts viesis neizkāptu no laivas un neiejauktos valsts amatpersonu svinībās. Bet ne par to ir stāsts.

Stāsts ir par to, kas upē un upes krastos notiek pārsimt metru zemāk slavenajam kultūras centram – Latgales vēstniecībai “Gors”. Tur Rēzekne tek cauri mazdārziņu kolonijai. Kaut ko tādu redzēt... Uh! Man tas atgādināja Nepālas galvaspilsētas Katmandu visnabadzīgāko slāņu rajonus – tāda pati netīrība, tādas pašas pelēkas, noplukušas, nez no kādiem materiāliem sastiķētas būdeles. Un pats galvenais – viss, kas lieks, visi mēsli tiek mesti upē un tās krastos. Tukšas stikla pudeles, tukšas PET pudeles, vecas riepas, visādi sadzīves atkritumi, drazas, dārza piederumi (spaiņi, grābekļi), pārtika, lupatas...  Un visa šī draza sablīvējas pie katra koku aizsprosta.

Arī vairākus kilometrus pēc pilsētas upe tek cauri gleznainajai Rēzeknes senlejai, kur upe priecē ar daudzajiem līkumiem, mežainajiem krastiem, skaistām ainavām, ik pa laikam nākas uzdurties drazu kalniem. Tiklīdz ir kāds koku sanesums, kas aizsprosto upi, pirms tā vairāku metru platībā “baudāms” pretīgs drazu klājums visas upes platumā, pārsvarā no plastmasas pudelēm. Un tā ik pēc kilometra.

Arī samērā dzidrais ūdens, kāds bija līdz Rēzeknes pilsētai, jau vairāk līdzinājās duļķainai masai. Un atkal atmiņā atausa pirms vairākiem gadiem Katmandu redzētais. Tur dzīvo ap 700 000 cilvēku, un visi šie cilvēki savus mēslus atstāj ielās. Bieži vien tos sadedzina, tā radot vēl lielāku smogu un smirdoņu, bet pārsvarā visu sagāž upē. Tāpēc svētās upes Višnumati un Bagamati izskatās pēc kloākas. Protams, Rēzekne nav tik piedrazota, taču asociācijas raisījās.

Finišējām pie Taurinkas dzirnavu tilta. Tālāk netikām, daudzie koku aizsprosti ar pie tiem esošajiem drazu sanesumiem prasīja pārāk daudz laika, lai izbrauktu visu iecerēto trīsdienu maršrutu. Turklāt zinātāji teica, ka līdz Cerkovkai mūs sagaidītu vēl vairāki koku sagāzumi ar atkritumu sablīvējumiem, no kuriem viens esot tāds, kas pārspētu visus līdz šim piedzīvotos.

Vai tāds tur patiešām ir, nezinu. Tāpēc nezinu, vai var simtprocentīgi apgalvot, ka Rēzekne ir vispiegānītākā upe Latvijā. Bet zinu droši - jā, daudzās upēs ir sanesumi ar drazu kalniem, taču tik lielus un tādā daudzumā savā laivošanas pieredzē patiešām neatceros.