Latvijas krieviete Ksenija Andrijanova: "Man ir kauns par to, ko šajā dienā redzu sev apkārt"

Autore: Ksenija Andrijanova, blogs ksenijakomente.lv

Mani uzskati par vēsturisko atmiņu vienmēr bijuši, teiksim tā, īpatnēji. No kļūdām un notikumiem ir jāmācās, nevis jāpārvērš kultā un jāatražo. Jābūt pateicīgiem tām kļūdām un notikumiem par to, ka šobrīd mums ir cilvēktiesības. Ka esam priviliģēti uztraukties nevis par to, ka visu tavu ģimeni bez paskaidrojumiem aizveda nošaut, bet par to, ka visi tevi uzskata par vīrieti, bet tavs īstais dzimums ir helikopteris.

Tieši tāpēc 9. maija jampadracim vienu reizi ir jābeidzas. Man kā krievam sāp acis, ausis un ir milzīgs kauns par to, ko es šajā dienā redzu sev apkārt. Tā arī gribas ietriekt mazliet vodkas, bet ne tāpēc, ka prātā svētki.

Pirmkārt, ir sajūta, ka šī diena no visas valsts nostūriem izdzen ārā visus ne pārāk intelektuāli attīstītus cilvēkus. Ticiet man, visiem maniem krievu draugiem un paziņām ir kauns par tiem, kas pie sava BMW (kas par ironiju!) piekabina klāt uzrakstu “На Берлин”. Šī ir kaut kāda pirmatnēja agresija, sava pārākuma izrādīšana un kara normalizēšana – esam gatavi jebkurā brīdī atkārtot! Nerunājot jau par to, ka šis ir vienkārši debīli. Tā arī prasītos, lai šos aktīvos jauniešus ievieto precīzi rekonstruētos apstākļos, kādos viņu opīši uz to Berlīni brauca. Taču šis mani mulsina arī daudz nopietnākā līmenī – parādes ar militāras tehnikas izrādīšanu. Tāds svinīgs drauds visiem, kas jebkad iedomāsies paskatīties Krievijas virzienā. Laikam piemirsies, ka šo karu uzvarēja ne Krievija vien. Un pat ne četru burtu abreviatūras valsts, kas vairs neeksistē. Uzvara ir nākusi ar citu valstu atbalstu, un ASV vispār ir dāsni patērējusies.

Otrkārt, lentītes. Aiztaupīšu diskusijas par lentīšu izcelsmi un nozīmi vēstures entuziastiem. Arī bez izcelsmes tas ir aplami vairākos līmeņos. Šādas lentītes ne tikai nav jānēsā, šādas lentītes ne tikai neesam nopelnījuši nēsāt, bet, ja tomēr velc virsū, izturies ar cieņu! Ko redz praksē? Puspliki meičuki jautrā prātā sasprauž tās sev visās iespējamās vietās, nomet zemē un ar papēdi iemin dubļos. Senči lepojas. Kas par godināšanu!

Treškārt, krāpšanās un komericālizācija. Uz šo datumu uzrodas virkne ar viltus veterāniem. Tiek vāktas naudas it kā sirmgalvjiem, līdz naudas vācējs pazūd kopā ar savākto summu. Dārgas puķes, teltis ar šašlikiem, suvenīri un tematiskie pasākumi no sērijas “pakrati pupus par uzvaru”. Uzvarēji un patērē, urā, urā!

Ceturtkārt, Krievija. Krievija vien neuzvarēja šajā karā, ja nemaldos. Un, vispār, man liekas, ka dzīvojam mēs Latvijā, tāpēc, ja vēlies vicināt Krievijas karogu, brauc vien bišķin aiz Zilupes robežas, pavicini un laidies atpakaļ.

Un, visbeidzot, liekulība. Ja vakar tu sēdēji, izgāzies autobusa krēslā, kamēr kāds opis knapi stāvēja tev blakus, tad šodien tam opim tu paspiedīsi roku un vardarbīgi iestumsi apsēsties. Plakātveida darbību "par-pensionāriem-parūpēsimies" diena. "Reizi-gada-izturos-ar-cieņu-pret-simrgalvjiem" diena. Starp citu, nesen Krievijas internetos bija lielisks raksts par to, ka kādi uzvaras aktīvisti veterānei – invalīdei, kas neiet ārā no mājās, uzdāvināja… lietussargu. Urā, labs darbiņš izdarīts!

Vai es aicinu nesvinēt? Nē. Es aicinu atzīmēt. Kā dienu, kad ir beidzies karš. Kā dienu, kad cilvēki beidza būt līdz izmisumam novesta gaļa ar instinktiem. Pieminēt savējos, klusi un ar godu. Un aizmirst, beidzot piedot un aizmirst šis politiskas nesaskaņas, atstāt viņus tur, tālu, pagātnē. Abām pusēm. Beigt uzspīlēti svinēt, beigt uzspīlēti raudāt, bet apzināties, atcerēties un rīkoties, lai tas vairāk neatkārtojas. Man liekas, ka tie, kas karoja, vienalga kurā frontes pusē, būtu priecīgi, ja tas notiktu tieši šādi.

Es gribu fantastiku. Bet es ticu, ka kādreiz tas tā arī būs. Gribētos cerēt, ka vēl manas dzīves laikā.