Imants Kalniņš: "Es ar simpātijām izturos pret Krievijas prezidentu, kurš stāv pretī visai tai bezjēdzībai..."

Pēdējos gados ilggadējais partijas „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” biedrs un Latvijas Tautas frontes himnas mūzikas autors Imants Kalniņš savus cienītājus ir šokējis ar saviem uzskatiem, kas bieži vien ir pretrunā ar viņa kā latviešu „neatkarības cīnītāja” reiz izveidojušos tēlu. Nu viņš nenogurstoši ir slavinājis Krievijas prezidenta Vladimira Putina politiku, iestājies par Krimas kā Krievijas sastāvdaļu, tulkojis Korānu latviešu valodā un uzteicis musulmaņu kultūras vērtības.

„Ar simpātijām izturos pret Krievijas prezidentu”

Komponista 75. dzimšanas dienā publicētajā intervijā „Latvijas Avīzē” viņš saka:

„ Man ļoti patīk Krievija, krievu cilvēki, un es nevaru atrast nevienu iemeslu, kādēļ man būtu pret šo valsti jāizturas naidīgi. Kad es redzu, kādas vērtības mums tiek piedāvātas no tuvajiem un tālajiem Rietumiem, un to, kā Krievija cenšas nosargāties pret šo piedāvājumu, kad es to visu izsveru un izvērtēju, man nav nekādu šaubu, ka jānostājas Krievijas pusē. Tāpēc es ar simpātijām izturos pret Krievijas prezidentu, kurš stāv pretī visai tai bezjēdzībai, kas mums no Rietumu puses tiek uzspiesta”.

Tāpat viņš arī uzskata, ka Krima nav nekāda Ukrainas sastāvdaļa un tai jāatrodas krievu valstī: „Krima nekad nav bijusi Ukrainas teritorija. Pārskatāmā laika periodā Krimas pussala vienmēr piederējusi Krievijas impērijai”.

Kalniņš šaubās par Latvijas okupāciju

Tāpat Kalniņš īsti nav pārliecināts, vai 1940. gadā notika Latvijas okupācija: „Mums nevajadzētu veltīgi šķiest laiku tukšām runām. Šodien vārdu „okupācija” es lietotu ar lielāku piesardzību, jo es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šis vārds ir adekvāts tiem vēstures notikumiem. Jā, to var dēvēt gan tā, gan tā, bet es joprojām domāju, ka šis vārds tiek neadekvāti lietots.

Uz lietām un procesiem var raudzīties dažādi – no vienas un otras pozīcijas. Man ir būtiski, lai es redzētu, ka tas, kas notiek ar manu valsti un tautu, ir kādas saprātīgas, gudras un taisnīgas darbības sekas. Diemžēl es šobrīd to neredzu. Tādēļ man rodas jautājumi, piemēram, gan par Stambulas konvenciju, gan par to, kādēļ vienas okupācijas armijas veterānu svētki skaitās uzteicami, bet otras okupācijas armijas uzvaras svētki ir nosodāmi. Man nav skaidrs, vai tās ir saprātīgas darbības sekas manā valstī, ka, braucot pa mūsu skaistās Latvijas laukiem, es redzu pamestību. Šie ir daudz būtiskāki jautājumi nekā tas, kā es attiecos pret kaimiņvalsts prezidentu vai gaidāmo Lielbritānijas referendumu par izstāšanos vai neizstāšanos no Eiropas Savienības. Vissvarīgākais jautājums ir tas, ko mēs Latvijā darām ar savu tautu un savu valsti”.

Katru dienu 4 stundas velta arābu valodas studijām

Kalniņa dzīvesbiedre Agra „Latvijas Avīzei” atklājusi, ka viņas vīrs katru dienu – no sešiem līdz desmitiem rītā - mācās arābu valodu. Jautāts, vai Korāna latviskotājs nav pievērsies musulmanismam, viņš atbildēja:

„Tas, ka es studēju šo reliģiju, nenozīmē, ka esmu kļuvis par muslimu. Piebildīšu, ka es nelietoju vārdu „musulmanis”, kas latviešu valodā ir pārņemts no krievu valodas. Pasaulē islāmticīgos apzīmē ar vārdu „muslims”, un ieteicams arī latviešu valodā lietot šo formu, kas gandrīz neatšķiras no tā, kā to izrunā arābiski. Nu jau ir ceturtais gads, kopš uzsāku arābu valodas studijas. Korāns ir pietiekami specifisks, jo tas ir reliģisks teksts un prasa īpašu pieeju. Pirmkārt, tas prasa diezgan pamatīgas islāma zināšanas. Tulkot no arābu valodas un runāt arābiski ir divas dažādas lietas, jo tulkojot es neesmu ierobežots laikā un varu iet bezgalīgi dziļi. Bet runājot man uzreiz ir jāpasaka, ko es par to visu domāju”.

Vienlaikus jubilārs arī atklāj, kāpēc viņam musulmanisms šķiet simpātisks: „Islāma kultūrā ģimene ir galvenais, primārais sabiedrību veidojošais modelis. Islāma valstīs nav problēmas ar demogrāfiju”.