Rīga, 5.marts, LETA. Mākslas galerijā "Mūrnieks" no šodienas līdz 31.martam būs apskatāma gleznotājas Hildas Vīkas gleznu izstāde "Ilgas", aģentūru LETA informēja galerijā.
Izstādē būs aplūkojamas Vīkas portretu gleznas, kas tapušas pagājušā gadsimta 30.gados. Vairāk nekā desmit lielformāta gleznas nākušas no privātkolekcijas, un tāpēc retu reizi ir iespēja tās aplūkot vienuviet.
Hilda Vīka (īstajā vārdā Hildegarde Vīka, precējusies Eglīte; 1897-1963) dzimusi Rīgā liķieru rūpnīcas strādnieku ģimenē. Mācījusies vācu meiteņu amatniecības skolā Rīgā (1908-1914). Pirmā pasaules kara laikā strādājusi par žēlsirdīgo māsu, bērnu audzinātāju, kalponi Krievijā, Lietuvā, Polijā. 1918.gadā atgriezusies Latvijā, pēc grāmatvedības kursu beigšanas strādājusi par ierēdni Rūpniecības un tirdzniecības ministrijā, vēlāk Hipotēku bankā. Mācījusies Rīgas Tautas augstskolā (1920-1922), kur guvusi profesionālās pamatzināšanas glezniecībā.
Vīka gleznoja pilsētainavas, klusās dabas, aktus, alegoriskas un žanra kompozīcijas. Viņas darbu klāstā atrodas daudzu sieviešu portreti un pašportreti. Vīra Viktora Eglīša ietekmē pievērsusies dievturībai, sacerējusi arī mitoloģiskas ainas.
Kopumā Vīkas daiļradē atklājas romantiski noskaņota, idealizēta, reizēm sentimentāla un pašpietiekama sievietes pasaule, kurā bieži vien noteicošais ir subjektīvais redzējums. Viņas mākslai nav ne priekšteču, ne sekotāju, viņa ir savrupa ceļa gājēja.
"Hilda Vīka ir īsta latviešu sieviete: klusa, maiga, bet izšķirīgos brīžos, kad viņas dvēsele likta svaru kausos, var būt arī cieta kā krams. Viņa atgādina līganu, smagu ūdensrozi, kas lēni līgojas pretim jūsu prātam un jūtām, bet, tikko jūs pieskarsieties tai ar asu, draudošu roku, sajutīsiet tās lielo pretestību, kas slēpta dziļi tumšajā ūdens dzelmē," par Vīku rakstīja dzejnieks un ģimenes draugs Aleksandrs Čaks.
