Kā sist, lai ne­pie­ķer­tu

Pār­ti­kas pro­duk­ti iz­rai­sa vē­zi

Ar­vien re­tāk mēs, ze­mes­lo­des ie­dzī­vo­tā­ji, pār­tie­kam no tā, ko iz­au­dzē­jam pa­ši, un ar­vien bie­žāk pār­ti­ku pēr­kam liel­vei­ka­los. Tā­pēc jau nav brī­nums, ka par mal­tī­tes tē­mām pa­rā­dās da­žā­das teik­smas. Ir ga­dī­jies dzir­dēt, ka cil­vē­ki ļo­ti pār­lie­ci­no­ši un brī­di­no­ši sa­ka: ne­drīkst ēst to­mā­tu ser­des un pap­ri­kas iek­ši­ņas vai kā­da no­teik­ta ra­žo­tā­ja pie­dā­vā­to svies­tu, eļ­ļu vai mai­zi. Ne­drīkst ēst arī čip­sus un apel­sī­nā eso­šās sīk­dai­vi­ņas, kas daž­kārt iz­vei­do­jas, jo šie pro­duk­ti iz­rai­sa vē­zi!

Ko­men­tē Be­ni­ta Pro­ju­ma, on­ko­lo­ģe: “Aug­ļi un dār­ze­ņi pa­vi­sam no­teik­ti nav kan­ce­ro­gē­ni, bet čip­si ir vien­kār­ši ne­ve­se­lī­ga pār­ti­ka. On­ko­lo­ģis­kās sli­mī­bas vai­rāk ro­das no pār­mē­rī­gas sau­ļo­ša­nās, smē­ķē­ša­nas, mūs­die­nu stre­sa un stei­gas pil­nās dzī­ves ko­pu­mā. Tais­nī­ba ir tā, ka daudz­kārt lie­to­tās eļ­ļās uz­krā­jas kan­ce­ro­gē­nās vie­las, un, bie­ži lie­to­jot ta­jās pa­ga­ta­vo­tu mal­tī­ti, ir lie­lāks risks sa­slimt ar vē­zi. Ta­ču tas lie­lā mē­rā at­ka­rīgs arī no kat­ra in­di­vī­da imūn­sis­tē­mas dar­bī­bas un ie­dzim­tī­bas.

Ir vēl arī ci­tas le­ģen­das par vē­zi, pie­mē­ram, ka to ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­va­jag aiz­tikt, tad bei­gas ir tu­vu. Šim ap­gal­vo­ju­mam va­rē­tu būt di­vi skaid­ro­ju­mi. Viens: bie­ži vien Lat­vi­jā vē­zi di­ag­nos­ti­cē pā­rāk vē­lu, kad ope­rā­ci­jai vairs nav jē­gas, un pēc tās cil­vēks tie­šām aiziet. Ta­ču tas bū­tu no­ti­cis arī bez ope­rā­ci­jas. Otrs: dzi­mum­zī­mes pa­tie­si ne­va­jag ka­sīt un skru­bi­nāt, jo tās var kļūt ļaun­da­bī­gas. Ja dzi­mum­zī­me trau­cē, niez vai asi­ņo, to ne­ka­vē­jo­ties va­jag pa­rā­dīt ār­stam un iz­ope­rēt. Tām ir ten­den­ce pār­vēr­sties me­la­no­mā, kas tā­dē­jā­di ir viens no ag­re­sī­vā­ka­jiem un ātr­āka­jiem ļaun­da­bī­ga­jiem audzē­jiem.”

Ne­vel­ciet pui­kām autiņ­bik­ses!

Jau la­bu lai­ku pa­sau­lē kle­jo brī­di­no­ša teik­sma par to, ka mo­der­nās autiņ­bik­sī­tes, ku­rās bēr­ni pa­va­da lie­lu ag­rī­nās bēr­nī­bas lai­ku, at­stāj grau­jo­šu ie­spai­du tie­ši uz zē­nu turp­mā­ko dzī­vi. Autiņ­bik­sī­tēs ma­zie dup­ši kļūst ļo­ti sil­ti, jo bik­še­les uz­tur augst­āku tem­pe­ra­tū­ru, ne­kā ne­pie­cie­šams, un līdz ar to sēk­li­nie­ki ne­at­tīs­tās pa­rei­zi. Vē­lāk pui­sī­ši uz vi­su mū­žu kļūst ne­aug­lī­gi. Par to ru­nā dau­dzās at­tīs­tī­ta­jās zem­ēs, un pirms da­žiem ga­diem Zvied­ri­jas plaš­sa­zi­ņas lī­dzek­ļos par mi­nē­to tē­mu pat pa­rā­dī­jās rak­stu sē­ri­ja. Ta­jā pa­šā lai­kā autiņ­bik­sī­tes jo­pro­jām ir ļo­ti po­pu­lā­ras.

Ko­men­tē Ar­tis Žei­gurs, pe­di­atrs:“Pirms autiņ­bik­šu pa­rā­dī­ša­nās vēl bi­ja arī tā dē­vē­tie “plēv­ju bēr­ni”, kam gā­dī­gās mā­mu­ļas ap mai­nā­mo auti­ņu ti­na po­li­eti­lē­nu, lai urīns ne­tek cau­ri un ne­smē­rē bik­ses. Šis ma­te­ri­āls at­šķi­rī­bā no mūs­die­nu autiņ­bik­sī­tēm tie­šām ne­lai­da cau­ri gai­su, uz­tu­rot sil­tu­mu un mit­ru­mu. Ta­ču vi­si šie pui­ši ta­gad ir trīs­des­mit­gad­nie­ki, un vi­ņiem paš­iem jau ir bēr­ni. Es uz­ska­tu, ka tā­dē­jā­di mi­nē­tā te­ori­ja ir ap­gāz­ta. Tur­klāt jā­at­ce­ras, ka gē­nu lī­me­nī mēs vi­si esam cē­lu­šies no Āf­ri­kas vi­die­nes, kur gai­sa tem­pe­ra­tū­ra ir daudz augst­āka. Cil­vēks spēj pie­lā­go­ties tā­dam kar­stu­mam, kas ne­iz­rai­sa ap­de­gu­mus, ta­jā pa­šā lai­kā spē­ja vai­rot dzim­tu sa­gla­bā­jas. Tas ir da­bas dots. Līdz­īgi ir ar auk­stu­mu – da­ži ko­pā ar bēr­niem augu zie­mu pel­das āliņ­ģī, jo pie tā pie­ra­du­ši. Gal­ve­nais, lai tem­pe­ra­tū­ras iz­mai­ņas ne­no­tiek pēk­šņi.”

Ie­sist bez pē­dām

Sa­bied­rī­bā ga­na iz­pla­tī­ta pa­rā­dī­ba ir var­dar­bī­ba, un mēs ar to cī­nā­mies da­žā­di. Ta­jā pa­šā lai­kā arī var­mā­kas kļūst ra­fi­nē­tā­ki un cen­šas sa­vus upu­rus fi­zis­ki ie­spai­dot tā, lai pēc ie­spē­jas ma­zāk bū­tu ma­nā­mas ār­ējas pē­das. Tau­tā bie­ži pie­min kā­du pa­ņē­mie­nu, ko lie­to­jot gan “ļau­nie po­li­cis­ti”, gan cie­tu­mu dar­bi­nie­ki, gan īpa­ši ne­lā­gas da­bas lau­lā­tie. Pro­ti – lai pēc ie­kaus­tī­ša­nas nav re­dza­mi zi­lu­mi, esot jā­sit ar slap­ju dvie­li, kam ga­lā ie­siets mezgls. Sā­pot pa­ma­tī­gi, ta­ču re­dzams ne­esot ne­kas!

Ko­men­tē Vel­ta Vol­kso­ne, Valsts gal­ve­nā tie­su me­di­cī­nas eks­per­te:“Ne­mā­cē­šu gan teikt, cik tas ir sā­pī­gi, jo man ne­viens ar tā­du dvie­li nav si­tis! Arī tie­su me­di­cī­na ar eks­pe­ri­men­tiem ne­no­dar­bo­jas. Mēs strā­dā­jam ar cie­tu­šiem cil­vē­kiem, bet tie­ši šā­du sū­dzī­bu ma­nā prak­sē nav bi­jis. Ta­ču hi­po­tē­tis­ki pie­ļau­ju, ka, si­tot ar mīk­stu priekš­me­tu bez šķaut­nēm, pat ja dvie­lim ga­lā ie­siets mezgls, pēc si­tie­na iz­vei­do­jas ap­sār­tums, sa­vu­kārt he­ma­to­ma ne­vei­do­jas. To­mēr jā­at­ce­ras arī, ka katrs cil­vēks ir uni­kāls, un trau­mas uz kat­ru var at­stāt ci­tā­du ie­spai­du – tas at­ka­rīgs no upu­ra ve­cu­ma, ve­se­lī­bas stā­vok­ļa, no si­tie­na spē­ka, vie­tas, pa ku­ru ie­sists, in­di­vī­da asi­ņu te­cē­ša­nas un re­cē­ša­nas āt­ru­ma, me­di­ka­men­tu lie­to­ša­nas, sli­mī­bām un dau­dziem ci­tiem fak­to­riem.

Mū­su prak­sē vai­rāk ga­dās dzir­dēt no­stās­tus par mi­ru­ša­jiem, pie­mē­ram, par to, ka cil­vēks var aiz­migt le­tar­ģis­kā mie­gā un pēc tam ka­pā pa­mos­ties. 19. gad­sim­tā Eiro­pā pat bi­ja iz­do­mā­ti spe­ci­āli zva­ni­ņi, ku­ru auk­las sē­ja mi­ru­ša­jam pie ro­kas, zva­nu at­stā­jot lau­kā pie kap­li­čas. Sak’, ja nu viņš pa­mos­tas, lai var iz­glābt. Diem­žēl zva­ni­ņa ska­ņas pa­ras­ti no­zī­mē­ja vie­nī­gi to, ka ap­mē­ram tre­ša­jā die­nā pēc nā­ves lī­ķa stin­gums ir at­lai­dies un ro­ka no­slī­dē­ju­si no krū­tīm. Spe­ci­āla­jā li­te­ra­tū­rā gan es­mu la­sī­ju­si par ga­dī­ju­miem, kad cil­vēks at­mos­tas pēc klī­nis­kās nā­ves. Tas var no­tikt tad, ja me­di­ķiem nav ap­rī­ko­ju­ma, ar ko kon­sta­tēt ļo­ti vā­jus sirds­puk­stus, ta­ču dar­bā ne rei­zi nav iz­nā­cis pie­dzī­vot ko tā­du.

Vil­tī­gais Šķē­les kru­pis

Šo stās­ti­ņu ga­dī­jies dzir­dēt vai­rāk­kārt, ta­ču pa­tie­sī­gu­mu no­lē­mu pār­bau­dīt ti­kai ta­gad, kad sa­vā ru­nā to tik bra­ši ci­tē­ja po­li­ti­ķis An­dris Šķē­le. Tiem, kas nav dzir­dē­ju­ši, at­gā­di­nu: ja kru­pi ie­met kar­stā ūde­nī, viņš aši vien rāp­jas lau­kā un iz­glāb­jas. Ta­ču, ja dzīv­nie­ci­ņu ie­liek vē­sā ūde­nī un lē­nām kar­sē līdz vā­rī­ša­nās tem­pe­ra­tū­rai, kru­pī­tis to pat ne­pa­ma­na un aiziet bo­jā...

Ko­men­tē Il­ze Dun­ce, Rī­gas Na­ci­onā­lā zoo­lo­ģis­kā dār­za Abi­nie­ku no­da­ļas va­dī­tā­ja, zoo­lo­ģe:“Šķē­les kungs šo­reiz būs kļū­dī­jies. (Sme­jas.) Ar abi­nie­kiem pa­tie­sī­bā ir tie­ši pre­tē­ji. Ja jeb­ku­ru aukst­asi­ņu dzīv­nie­ku pēk­šņi ie­liek kar­stā ūde­nī, vi­ņam ie­stā­jas šoks un ap­stā­jas sirds, tā­pat kā zī­dī­tā­jam, ja vi­ņu ie­met le­dai­nā ūde­nī. Kad kru­pī­tim sil­sto­šā ūde­nī kļūs par kar­stu, viņš no­teik­ti iz­rāp­sies ār­ā un do­sies pro­jām, ja vien būs tā­da ie­spē­ja.

Par abi­nie­kiem vis­pār ir daudz le­ģen­du. Cil­vē­ki ru­nā, ka var­des un krup­ji ap­ēd ze­me­nes un iz­zīž go­vīm pie­nu. Tās ir blē­ņas, vi­ņi ne­ēd ne­ko, kas nav dzīvs. Ze­me­ņu do­bēs var­des un krup­ji no­la­sa kai­tēk­ļus, bet gov­ju kū­tī ķer mu­šas. Abi­nie­ki šķi­ļas no ik­riem, ne­vis pie­dzimst, un ne­kad mū­žā nav sa­ņē­mu­ši mā­tes pie­nu, līdz ar to vi­ņiem nav zī­ša­nas re­flek­sa un arī mu­tes uz­bū­ve nav tam pie­mē­ro­ta.”

Pa­rei­za un ne­pa­rei­za ap­gla­bā­ša­na

Lai mi­ru­šais ne­rā­dī­tos sap­ņos, jā­iz­pil­da vi­ņa pē­dē­jā vē­lē­ša­nās, pirms ap­gla­bā­ša­nas jā­sas­piež mi­ru­šā kā­jas īk­šķis vai aiz­gā­jējs jā­ap­mī­ļo. Vēl jā­aiz­de­dzi­na sve­cī­te pa­reiz­ti­cī­go baz­nī­cā... Ļo­ti daudz jau nu to iz­da­rī­bu. Var­būt ir arī tais­nī­ba, bet var­būt – nē, tā mums rak­sta Il­ze Za­ri­ņa no Rī­gas, un da­lās sa­vās pār­do­mās un pie­re­dzē. “Kad no­mi­ra mans vec­tēvs, es, pro­tams, to pār­dzī­vo­ju, bet ne­ko no ie­priekš mi­nē­tā da­rī­ju­si ne­es­mu. Arī vi­ņa pē­dē­jo vē­lē­ša­nos ne­zi­nu. Sap­ņos vi­ņu es­mu re­dzē­ju­si ti­kai da­žas rei­zes. Pirms ap­gla­bā­ja ma­nu tē­ti, pa­spie­du vi­ņa kā­jas īk­šķi un, pro­tams, arī ap­mī­ļo­ju. Viņš man sap­nī nav rā­dī­jies vēl ne rei­zi, kaut pa­gā­ju­ši jau vai­rāk ne­kā trīs ga­di. Pa­va­sa­rī pēk­šņi no­mi­ra ma­na mam­ma. Īk­šķi bē­ru die­nā ne­spie­du, bet sa­mī­ļo­ju jau nu gan. Pē­dē­jo vē­lē­ša­nos diem­žēl iz­pil­dīt ne­iz­de­vās. Vi­ņa gri­bē­ja at­du­sē­ties Tor­ņa­kal­na ka­pos, kur ap­gla­bā­ta arī vi­ņas mam­ma. Diem­žēl tas ne­bi­ja ie­spē­jams, jo šo ka­pu vie­tā bū­šot parks. No­pir­ku vie­tu Bol­de­rā­jā, jo iz­vē­le bi­ja vai nu tur, vai Jaun­cie­mā. Zi­nu, ka tur vi­ņai ne­pa­ti­ka, bet... Sve­cī­ti pa­gai­dām vēl baz­nī­cā de­gu­si ne­es­mu. Un, ti­ci vai ne, bet mam­ma sap­nī ma­ni ap­cie­mo itin bie­ži. Ne­kas slikts ne­no­tiek, līdz­i ne­ai­ci­na, bet sa­jū­ta tā­da, kā vi­ņai bū­tu tā kā gar­lai­cī­gi. Cik tad ir tais­nī­bas ša­jās lie­tās ar mi­ru­šo rā­dī­ša­nos sap­nī? Es do­mā­ju – ja mēs par kā­du il­gāk do­mā­jam, tad arī re­dzam. Kā man sko­lā mā­cī­ja, sap­ņi ir mū­su ne­pie­pil­dī­tās il­gas un do­mas.”

Ko­men­tē Al­dis Ķe­viņš, dzied­nieks un gaiš­re­ģis:“Kat­ram ir sa­vi ti­cē­ju­mi, un lie­lā­ko­ties ri­tu­āli va­ja­dzī­gi dzī­va­jiem, ne­vis mi­ru­ša­jiem. Lai gan ir lie­tas, ko tie­šām va­ja­dzē­tu iz­da­rīt: ja mi­ru­šais lab­prāt ir ie­me­tis kā­du mē­ri­ņu, zār­kā jā­ie­liek kor­te­lī­tis. Var likt ko tā­du, kas aiz­gā­jē­jam bi­jis īpa­ši mīļš vai sim­bo­li­zē no­dar­bo­ša­nos. Bē­rēs no­teik­ti va­ja­dzē­tu at­ska­ņot aiz­gā­jē­ja mī­ļā­kās dzies­mas. Ap­mī­ļot – kā­pēc ne? Īk­šķa spie­ša­na gan man drus­ku iz­klau­sās smiek­lī­ga, ta­ču, ja cil­vēks cie­ši ir pār­lie­ci­nāts, ka tā jā­da­ra, lai da­ra. Aiz­gā­jē­ji jau ne­dus. Vi­ņi dzī­vo ak­tī­vu dzī­vi kā­da ci­tā pa­sau­lē, un tas, ko mēs te da­rām ar ķer­me­ni, vi­ņiem vairs nav bū­tis­ki. Es pa­zi­nu ak­lo gaiš­re­ģi Zvaig­žņu mā­ti no Grī­ziņ­kal­na, vi­ņa daudz stās­tī­ja par “to pa­sau­li”. Pēc vi­ņas sa­cī­tā, cil­vē­kiem Ze­mes dzī­ve ir do­ta, lai vi­ņi ie­mā­cī­tos būt lai­mī­gi un at­pūs­ties, jo nā­ka­ma­jā pa­sau­lē būs daudz da­rā­mā.

Ja ir vē­lē­ša­nās kaut ko la­bu iz­da­rīt aiz­gā­jē­jam, var iz­tē­lē vi­zu­ali­zēt kaut ko, kas vi­ņu da­rī­tu lai­mī­gu. To, ko mēs iz­tē­lo­ja­mies, ga­ru pa­sau­lē sa­ņem. Ja vi­ņam ir pa­ti­ku­ši zir­gi, iz­tē­lo­jie­ties brī­num skais­tu, lie­lis­ku dzīv­nie­ku un uz­dā­vi­niet to!

Bet ir lie­tas, ko ne­kā­dā ga­dī­ju­mā nav ie­tei­cams da­rīt. Ne­va­jag pa vi­su mā­ju iz­vie­tot aiz­gā­jē­ja fo­to­grā­fi­jas un ik mī­ļu brī­di ap­rau­dāt vi­ņu. At­griez­ties cil­vēks ne­var, lai kā jūs to gri­bē­tu, bet jū­su žē­la­bu dēļ viņš ne­var arī do­ties tā­lāk. Viņš ir spiests ga­diem uz­tu­rē­ties starp­pa­sau­lē, un tas bie­ži vien no­ved pie spo­ko­ša­nās un ci­tā­dām ne­lā­gām lie­tām, līdz pat tam, ka sē­ro­tājs pats sa­slimst ar to sli­mī­bu, no kā no­mi­ra aiz­gā­ju­šais. Arī uz ka­piem pā­rāk bie­ži nav jā­iet. Ne­va­jag aiz­gā­ju­šos trau­cēt. Ja il­go­ja­ties, aiz­de­dziet mā­jās sve­cī­ti un no­vē­liet vi­ņam lai­mi. Ja lie­kas, ka mā­jas nav pie­tie­ka­mi la­ba vie­ta, sve­cī­ti var aiz­degt baz­nī­cā. Kā ku­ram šķiet pa­rei­zāk.

Aiz­gā­jē­ja drē­bes ie­tei­cams sa­de­dzi­nāt. Ja cil­vēks aiz­gā­jis caur cie­ša­nām, caur ap­ģēr­bu tās var no­nākt pie nā­ka­mā val­kā­tā­ja. Ga­dās pat, ka mi­ru­šais nāk sap­nī un sa­ka: “Liec nost ma­nas drē­bes!”

Ta­ču ko­pu­mā va­ja­dzē­tu at­ce­rē­ties – nā­ve nav bei­gas, tas ir jauns sā­kums. Gars ir mū­žīgs, un vi­ņu gai­da dau­dzi dar­bi nā­ka­ma­jā pa­sau­lē.”

Kris­tī­ne Sa­dov­ska, Patiesā Dzīve, Ilus­trā­ci­jas: Dā­vis No­re