Latvijas gals pēc Jāņiem

Ja nenotiek nekas ārkārtējs, līdz jūnija vidum Latvijas valsts kasei naudas pietiek, un līdz tam laikam būs gan aizdevējus apmierinoši budžeta grozījumi un strukturālo reformu plāni, gan aizdevuma kārtējā daļa ieskaitīta. Tā teikt, nedaudz nervoza gaisotne ir, bet dzīvojam.

Protams, ka pieredzējušais un viegli kreņķīgais Latvijas iedzīvotājs visu minēto uztver nedaudz citādi: pēc Jāņiem būs pilnīgs gals. Te nepieciešams atzīmēt: pat ja mēs naudu nesaņemam (vai saņemam ne pilnā apjomā), valsts «bankrota» nav. Jo ir varianti. Pirmais: valsts sektorā tiek apmaksāti pēc principa – cik nodokļu naudas ienāk, tik izmaksājam. Praksē tas varētu nozīmēt algu un rēķinu aizkavēšanos par divām līdz četrām nedēļām un/vai mazāku summu izmaksāšanu, tomēr nebūs tā, ka 1. jūlijā iestādēm durvis būs slēgtas. Otrais: kaut kādu naudu valsts var aizņemties iekšējā tirgū ar parādzīmju starpniecību. Šim variantam gan ir būtiski trūkumi: a) diez vai izdotos savākt visu nepieciešamo summu, b) tā būtu salīdzinoši dārgāka nauda, un, attiecīgi, parāda smagums vēl lielāks. Tomēr atkārtoju: simboliskā «X stunda» katastrofu vēl nenozīmē.

Vai Latvija vispār var nonākt līdz šādai «X stundai»? Valdošās koalīcijas gatavību veikt reformas grūti novērtēt: izskatās, ka tāda ir, tomēr subjektīvi šķiet, ka 20% pastāv, ka kādam nervi var uzdot un aizdevējus apmierinoši lēmumi netiek pieņemti (un, attiecīgi, nākamo naudas «porciju» nesaņemam). Respektīvi, 100% pārliecības nav. Kādēļ? Pirmkārt, valdība var neizturēt spiedienu atalgojuma samazināšanas procesā, jo pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā «apgriezt» izdevumus par 700 miljoniem latu nenoliedzami ir ļoti skarbi. Otrkārt, aizdevējus var neapmierināt reformas kā tādas, jo vismaz pagaidām temps un apmēri ļoti atšķiras. Piemēram, var uzteikt jauno ekonomikas ministru: Artis Kampars uzdevis ministrijai līdz sagatavot lēmumprojektu un normatīvo aktu grozījumu paketi par reformām ministrijā un tās padotībā esošajās iestādēs, kas paredzētu maksimālo budžeta izdevumu samazinājumu par 40% un dotu iespēju šā gada otrajā pusgadā ietaupīt aptuveni četrus miljonus, bet 2010. gadā – astoņus miljonus latu. Ministrs ir uzdevis līdz 2010. gada 1. janvārim apvienot Konkurences padomi ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, kā arī izveidot jaunu valsts kapitālsabiedrību uz Privatizācijas aģentūras un Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūras bāzes.

Izskatās gana agresīvi labā nozīmē, bet nekas līdzīgs nav dzirdēts citās ministrijās. Piemēram, apvienošanas Veselības ministrijas struktūrās izskatās diezgan kosmētiskas, jaunais satiksmes ministrs vairāk koncentrējas uz ministrijai pakļauto uzņēmumu padomju «īsināšanu» (aizvadītajā nedēļā pieņemts lēmums par 63 «krēslu» likvidēšanu, kas, protams, labi, tomēr nepietiekami, turklāt nedaudz izskatās pēc ietekmes sfēru pārdales atbilstoši jaunajam spēku samēram, nevis reālām reformām).

Zināmas bažas par nepieciešamo reformu īstenošanu vairo arī cilvēciski saprotamā situācija, kad valdība mēģina vienlaikus nodarboties ar daudzām ļoti smagām lietām. Proti, paralēli 1) izdevumu «griešanai» un 2) iestāžu pārveidošanai tā ir ķērusies pie ļoti nopietna jautājuma par to, kādas funkcijas vispār nododamas privātajam sektoram. Kas tikai aizvadītās nedēļas laikā nav dzirdēts... Ka valsts kontrolē jāpaliek tikai tiesām, bet konvojēšanas un pat ilglaicīgās izmeklēšanas nododamas privātajām struktūrām. Ka valstij nav jānodarbojas ar bērnudārziem, koncentrējoties uz pamatizglītību. Un tā tālāk. Respektīvi, jautājumi, par kuriem pasaulē lauž šķēpus desmit gadu, pie mums tiek risināti (?) steidzamības kārtībā. Protams, labi, ka tie tiek apspriesti, bet šāda steiga nav īsti pareiza, jo provocē uz sasteigtiem lēmumiem un – kas svarīgāk! – kliedē uzmanību, kas savukārt var «noraut» saistību pret aizdevējiem izpildi.

Aizvadītajā nedēļā ar, pēc pašas domām, ambiciozu valsts pārvaldes reformas projektu startēja Valsts kanceleja (VK). Protams, jebkurš mēģinājums valsts pārvaldi darīt jēdzīgāku un lētāku, ir apsveicams, tomēr vēlētos rekomendēt gan VK, gan valdībai (kas, cik saprotu, VK priekšlikumus īstenos) nepiemirst vairākus aspektus.

Pirmais. Ir jau labi, ka valsts pārvaldē strādājošo skaitu paredzēts samazināt no pašreizējiem 14% no valstī kopumā strādājošajiem līdz 8–10%. Šo reformu tomēr vajadzētu saistīt ar ierēdņu pienākumu un atalgojuma jautājumiem. Lai nebūtu tā, ka ierēdņi samazināšanu min kā attaisnojumu savu pienākumu nepildīšanai vai veikšanai garākā periodā – tad laba iecere pavērsīsies pret iedzīvotājiem un pašu valsti. Respektīvi, ir nepieciešams precīzi noteikt, ka arī samazinātai iestādei ir jāveic konkrēts uzdevumu loks noteiktā kārtībā un termiņos.

Otrais. Iespējams, ka izskanējušie plāni par vairāku nozīmīgu institūciju apvienošanu – piemēram, Privatizācijas aģentūras un Nekustamo īpašumu aģentūras vai VID un Azartspēļu inspekcijas – ir pamatoti. Tomēr, pirms to dara, vispirms ir jāpaveic viss, lai vairotu šo iestāžu neatkarību no politiķu ietekmes. Pretējā gadījumā pilnvaru, naudas plūsmu koncentrācija tikai darīs apvienotās iestādes par vēl iekārojamākiem objektiem partiju «rebēs» (piemēram, dalot ministru portfeļus). Grūti spriest, kā tas izdarāms, bet pieļauju, ka viens solis būtu mainīt šo institūciju vadības iecelšanas kārtību, lai šie cilvēki būtu mazāk atkarīgi no kārtējā ministra vai valsts sekretāra. Tā, nu, tas diemžēl ir: mazāka, kompaktāka valsts pārvalde ir vienlaikus parocīgāka politiķiem, tāpēc pārvaldes «liesēšanai» jāiet roku rokā ar tās depolitizāciju.

Trešais. Dažus no priekšlikumiem varētu īstenot izlēmīgāk un straujāk. Piemēram, nav skaidrs, kāpēc tikai ir «vērts padomāt», kā ierobežot iestāžu vēlmi īrēt sev dārgas telpas, – kas tur ko daudz domāt? Tiek noteikta summa, ko valsts var atļauties maksāt, un iestādei tajā ir jāiekļaujas. Nedomāju, ka pašreizējos nekustamo īpašumu tirgus apstākļos tas būtu pārcilvēciski grūti.

Ceturtais. Rūpīgāk būtu jāapsver iespēja «pārtraukt šo publisko aģentūru turpmāku finansēšanu no valsts budžeta līdzekļiem, izveidojot tā sauktās bezpeļņas kapitālsabiedrības». Varbūt esmu pārāk aizdomīgs, bet, manuprāt, tas palielinātu risku, ka šādas kapitālsabiedrības izmanto savu neatkarību no valsts budžeta, lai vairotu savus ienākumus, savukārt sakārtot tos tā, lai nekāda peļņa neparādītos, – tas, nu, laikam nav grūti.