Viņš pēta šņabi!
Vieni degvīnu iemalko, citi ignorē, bet Aleksandrs Ņikišins pēta un nes tā vārdu pasaulē.
Latviešu valodu vēl atceras
Ņikišins ir bijušais rīdzinieks un gandrīz 30 gadu pēc aizbraukšanas uz Krieviju latviešu valodu vēl pilnībā nav aizmirsis. Pēc izglītības Aleksandrs ir žurnālists, beidzis Latvijas Valsts universitāti, strādājis laikrakstā Sovetskaja Molodež. „Dzērām pa klusiņo, bet prātā nenāca aizdomāties, ko īsti mēs dzeram,” pasmaida Ņikišins.
1980. gadā viņš pārcēlās uz Maskavu, strādājis biezos literārajos žurnālos, rakstījis par nacionālajiem jautājumiem, 1991. gadā žurnāls Znamja publicējis lielu Aleksandra rakstu Krievu okupanta piezīmes. „Par to, kā krieviem klājas Latvijā, kāda ir mūsu saskarsme, tur arī bija pirmais mēģinājums aprakstīt mūsu galda izpriecas (Krieviski tas skan zastoļje. — M. P.). Līgo svētki ir satriecoši, atceros, cik skaisti latvieši prot alu dzert un svinēt.”
90. gados Ņikišins nodibināja grāmatu apgādu, izdeva līdz tam padomijā nezināmus, aizliegtus vai tikai pagrīdē lasītus darbus. Ar laiku sākās rutīna, un tad īstajā brīdī izdevējs saņēma piedāvājumu izveidot albumu par 19. gadsimta krievu degvīna karali Pjotru Smirnovu, sauktu par vodkas Napoleonu. Pasūtītājs bija Torgovij dom Borisa Smirnova — slavenā rūpnieka mazmazdēla firma.
Bīstamā vēsture
Tas bija laiks, kad atdzima cara laika zīmoli. „Kad atklājas daudz nezināmā, rodas azarts. Gatavojot grāmatu, sapratu, ka mēs pret degvīnu neizturamies ar vajadzīgo cieņu, kā franči pret konjaku vai angļi pret viskiju,” Ņikišins izjutis pat aizvainojumu.
Viņš iesācis vākt Smirnova pudeles, cara laika oriģinālus, kādā vakarā izkārtojis dārgumus mājās: „Man radās mistiska sajūta, ka redzu aiz tām aizgājušo dzīvi, kad šīs pudeles bija jaunas, stāvēja uz galdiem, pie kuriem tērzēja dāmas un kavalieri. Kad paņem rokās cara pudeli, iedomājies, ko viņš darīja, to atvērdams, ko teica carienei, galminiekiem, radi veselu teātri. Man sena pudele ir kā dzīvs cilvēks.” 2006. gadā dzima muzejs.
Kopš tiem laikiem maz kas saglabājies. „Visu, kas bija ar cara simboliku, padomju laikā glabāt bija bīstami, ļaudis tādas lietas iznīcināja. Par mājās atrastu pudeli ar cara ērgli čekisti varēja cietumā iesēdināt uz ilgiem gadiem — apsūdzot vēlmē atjaunot monarhiju. Viss, kas ir mūsu muzejā, ir fantastika, saglabājies neticamā kārtā. Brīnumaini, ka 300 gadu saglabājies un nesaplīsis stikls, cauri revolūcijām un kariem.”
Caram nočieptā glāzīte
Pagātnes relikvijas gluži vai sajūt muzeju un nokļūst pie Aleksandra. Piemēram, cara Nikolaja II glāzīte no slīpēta rubīna stikla. 1912. gadā Maskavas Lielajā teātrī uzveda operu Dzīvību par caru, dziedāja slavenais krievu bass Fjodors Šaļapins. Caram patika, viņš operdziedoni ieaicināja savā ložā, ielēja šņabīti, pacienāja, bet Šaļapins promiedams ieslīdināja glāzīti kabatā — nočiepa piemiņai.
Vēlāk dižākā 20. gadsimta krievu operas zvaigzne koncertēja ārzemēs un pēc boļševiku apvērsuma dzimtenē neatgriezās, bet apmetās Francijā. „Pēc gandrīz 100 gadiem glāzīte atgriezās pie mums, to atveda Šaļapina pēcteči,” priecājas kolekcionārs. Tāpat viņu priecē 19. gadsimta vidus un Latvijas pirmā brīvvalsts laika balzama pudeles.
Pavisam Ņikišina īpašumā ir ap 50 000 relikviju, Rīgā bija skatāmi 400 eksponātu, apdrošināti par 200 000 dolāru. „Ja tie pazudīs, lai arī es saņemšu šo naudu, otrreiz tos nesavākšu,” atzīst vēsturnieks. Tās ir unikālas vērtības. Kur vēl atrast kvadrātveida pudeli, kurā cariene Katrīna II sūtīja degvīnu filozofam un brīvdomātājam Voltēram. „Vāciete, bet vodka viņai patika.” Tas gan Ņikišinam nozīmē patiku pret tēlu, nevis iedzeršanu.
Tagadējie Kremļa saimnieki dod priekšroku franču vīniem, kamēr caram bija oficiāli vodkas piegādātāji, arī jau pieminētais Pjotrs Smirnovs. Atbildi uz iesniegumu bija jāgaida astoņus gadus. Visu šo laiku un turpmāk vajadzēja būt nevainojamai uzvedībai. Smirnova meita palika stāvoklī no precēta tirgotāja, izcēlās liels skandāls, vajadzēja meklēt precinieku, un cieta firmas reputācija.
Bija uzņēmumi, kas uz godu dabūt klientūrā cara galmu gaidīja pusgadsimtu! Saradzišvili firmas no Tbilisi (Gruzijā) saimnieks nomira, tā arī šo iespēju neguvis, pēc 60 gadu to saņēma viņa atraitne. „Tikt uz cara galda bija kā kosmosā aizlidot.”
Cara laikos vodku godāja, piemēram, pudeles imperatora bērnu veidolā bija cieņas apliecinājums. Ar Putina ģimeni tā labāk nedarīt. Tagadējās valsts atbalsta Ņikišinam nav. „Šī ir tautu diplomātija, mani uzaicināja un visu apmaksāja Jaunalko (Latvijas alkohola ražotājs — M. P.). Ir globalizācijas, surogātu laikmets. Runāju ar frančiem, viņi teic, ka agrāk šampanieti taisīja gadiem, tagad var iemest raugu un pēc mēneša būs, parasts cilvēks neatšķirs,” pukojas Ņikišins. Tikai Konjakas reģionā Francijā nobriest īstās vīnogas konjakam, bet nu šeit zemi uzpērk un izcērt vīnogulājus angļi, lai ierīkotu golfa laukumus...
Īstā vodka draudu ēnā
Arī šņabis ir apdraudēts. Eiropas Savienība atzinusi, ka par degvīnu var dēvēt visu, kam 40 grādu, vienalga, vai dzīts no graudiem, kartupeļiem, kaktusiem, datelēm vai vīnogām.
„Īstā vodka ir no maizes spirta. Var pienākt laiks, kad tās būs tikai atmiņas. Nacionālais dzēriens ir vēstures produkts, gadsimtiem jāpaiet, lai tādu radītu. Mēs smejamies par Hruščovu (PSRS līderis 50. gadu otrajā pusē, 60. gadu sākumā. — M. P.), kurš gribēja šņabi no naftas dzīt, bet tas, kas tagad darās, ir simtreiz smieklīgāk.” Tiešām no naftas!? Jā, tā esot taisnība, tikai brūvējums smirdējis pēc petrolejas.
Vēl kāda padomju laika leģenda vēsta — ja virpā griež šņabja pudeli, centrbēdzes spēka dēļ nogulsnējas melnas duļķes, jo degvīns tecināts no akmeņoglēm. Nekvalitatīvi piemaisījumi var izdalīties, bet par oglēm Ņikišins smejas — tas neesot iespējams.
Tas atkāpei, bet par savu misiju Aleksandrs uzskata vodkas aizstāvību. Piemēram, no amerikāņiem, kas, jau 30. gados piesavinājušies Smirnova vārdu, taisa pazīstamo Smirnoff, bet... izmantojot destilētu ūdeni. „Tam nav sāļu, mēs tādu izmantojam akumulatoros kā tehnisko ūdeni. Tāpēc amerikāņi gudro aizvien jaunus kokteiļus, lai piedotu garšu vodkai. Kārtīgam degvīnam vajadzīgs dabīgs ūdens ar minerālvielām, var vēl to uzlabot. „Pie mums Krievijā Putins un Medvedevs spriež, ka krītas naftas cenas un jāpievēršas nanotehnoloģijām. Bet paskatieties uz vodku!”
Latvijā vēl ir pareizais šņabis, jo arī pie mums palikušas vecās, īstās cara laika tehnoloģijas. „Te mums pretrunu nav,” pajoko Ņikišins. Tāpat arī ar lietuviešiem un somiem. 19. gadsimta beigās uz stipro alkoholu Krievijā bija valsts monopols un pēc cara Nikolaja II ukaza impērijā uzcēla 350 šņabja rūpnīcu, arī tagadējo Latvijas Balzamu. „Visas vienādas, kā makdonaldus, no sarkaniem ķieģeļiem. Nozari pilnībā standartizēja, ar vienotu pudeli, etiķeti, spirtu, valsts veikalu un vienādu cenu.” Puslitrs maksāja sešas kapeikas. Strādnieka alga bija trīs līdz pieci rubļi mēnesī.
Pirms tam bijis daudz krogu ar sliktu šņabi, turklāt bez uzkodām, lērums cilvēku nodzērās, ieķīlāja ražu, zaudēja mājas. Pēc valsts rūpnīcu uzcelšanas kroņa kases guvums bija 200 miljoni rubļu pret desmit miljoniem gadu iepriekš. Paradokss — valsts pat atvēlēja naudu žūpu ārstēšanai un pretalkohola avīzēm.
Veikalos karājās ikonas, pārlieku iereibušajiem šņabi vairs nepārdeva. Alkoholu gan viltoja arī tajos laikos. Pat imperatoram reiz, atbraukušam uz svētkiem kādā armijas pulkā, pasniegta glāzīte ar ūdeni. Turklāt no valsts monopola. Cara laika avīzēs aprakstīja dzejnieka Ņekrasova brāļa izdarības. Viņš Dagestānā iepircis spirtu, jaucis nezin ar ko un pārdevis kā madeiru — stiprinātu portugāļu vīnu.
Ņikišins: „Vodkas vēsture sākas līdz ar visiem zināmākajiem dzērieniem — konjaku, viskiju, jo te ražošana prasa īpašu aprīkojumu. Konjaks dzimis 1489. gadā, viskijs 1475. gadā. Par šņabi precīzi nezinām. Ir patriotu versija, ka degvīnam ir 1000 gadu, Novgorodā atrastās bērzu tāšu „grāmatās” minēta vodja. Es ar to cīnos. Pirms 1000 gadu nebija valsts, par kādu nacionālo dzērienu runāt? Krievija bija sadrumstalota, karoja ar mongoļiem–tatāriem un kņazi savā starpā.” No alkohola pazīstams bija medalus.
Tādos apstākļos sarežģītu produktu nevar radīt. Vēsturnieka versija ir 1440. līdz 1450. gads. Droši zināms, ka pirmais valsts monopols ieviests 1470. gadā, kad beidzies mongoļu–tatāru jūgs, valda cars Ivans III, būvē Kremli, apvienojas kņazistes, iestājas miers, un dzimst Krievijas valsts. Šajos laikos alķīmiķi eksperimentēja, cerot svinu pārvērst zeltā un atklāt mūžīgās jaunības noslēpumu. Bija negaidīti atklājumi, arī spirta destilācija. Šīs zināšanas apvienojumā ar miera dzīvi un labu graudu ražu noveda pie degvīna. „Un sekoja tālākais jautājums: kā ar to cīnīties,” ironizē Aleksandrs.
Pirmā valsts monopola laikā stingri aizliedza brūvēt mājās šņabi. Ja pieķēra pirmo reizi, pēra ar siksnu, otro reizi — izsūtīja katorgā, trešo — sodīja ar nāvi. „Valsts juta, ka citādi zaudēs naudu un arī cilvēkus. Ja katrs taisīs mājās šņabi, dzers, cik grib, aizmirsīs par darbu. Bez kontroles tas ir bīstami.”
Starp citu, PSRS kasei degvīns devis pusi budžeta, tagadējai Krievijai — vien trīs procentus. Sabrūvētā apjoms nav samazinājies, tātad nauda aiztek nelegālās kabatās.
Un respektablajā laikrakstā National Herald Tribune pērn rakstīts, ka vodkas tirgus pasaulē ir 15 miljardi dolāru. To dalot tradicionālie degvīna ražotāji — ASV, Vācija, Francija, Anglija un nedaudz Baltijas valstis. „Krievija neskaitās! Jums jāturas par mums,” nopūšas Ņikišins. „Amerika! Viņi taču neprot vodku taisīt. Tas ir mārketings un PR. Krievijā prātā nenāca, ka vodka ir jāaizstāv.” Nu šo vārdu lieto katrs spirta jaucējs, ķīniešus ieskaitot. Saprotot, ka neko glābt neizdosies, Krievijas Lauksaimniecības ministrijā kāds gudrs vīrs ieteicis aizsargāt jēdzienu ‘krievu vodka’. Līdzīgi kā konjaks ir tikai no Konjakas.
Pareizais šņabis ar pareizajām uzkodām
Kādreiz vakarā vēsturnieks labākai veselībai iemet pa nieka 50 gramu. No konkrētām markām Ņikišinam patīk Latvijas Jaunalko ražotais Arsenich — ja būtu slikts, nemaz nebrauktu ar muzeju uz Rīgu. Vēl arī piparu šņabis.
„Krīzes dēļ labākās markas aiziet nebūtībā,” atzīst eksperts. „Bija Beluga, drīz nebūs. Vairs nav Dolgorukij, vēl Maskavas rūpnīca Kristal taisa Staraja Moskva, Posoļskaja.” Pēdējam ir neparasta vēsture. Bijis padomju laikā kāds ministrs Antonovs, liels iemetējs. Par sodu aizsūtīts tālāk no acīm, par vēstnieku uz Dāniju. Pieradis iedzert katru dienu, bet dāņu šņabis viņam nav gājis pie dūšaa. Iedomājies to filtrēt ar piena pulveri, un izdevies labs dzēriens. Izstāstījis to Maskavā rūpnīcas direktoram, pat nosaukums ilgi nebija jādomā — Posoļskaja jeb Vēstnieku.
„Vodkas garšu nekad neuzzināsiet, ja uzkodīsiet nepareizi. Īstie ir karstie ēdieni — zupa, pelmeņi, gaļa, zivs, nevis auksta desa,” iesaka lietpratējs. Taču skābēti gurķi, kāposti, sālīti tomāti ir vietā, jo alkohols izskalo no organisma sāli — ja dzer daudz. Kuriozs no citas sērijas: izrādās, karsti pelmeņi ar krējumu lieliski sader ar Brut šampanieti. Ņikišins pats par to pārliecinājies. Uz veselību!
Māris Puķītis/Foto: Rojs Maizītis
