Rīgas ostā dzīvo krabji?
Mūsdienu teikas vēsta, ka Rīgas ostas akvatorijā jau gadiem mītot siltzemju iemītnieki krabji. Speciālists: „Tās vairs sen nav nekādas teikas! Pie mums ik gadu nokļūst dažādi eksotiski dzīvnieki.”
Atcerieties jauko stāstu par Čeburašku (latviskajā tulkojumā — Pekausis), kas tālajā Krievzemē ieradās kastē ar apelsīniem? Mūsdienās teikas stāsta, ka tiešām kopā ar augļiem un citām kravām uz mūsu mērenajiem platuma grādiem atceļo arī dažādi silto zemju dzīvnieki, kas pēc tam sāk mājot Latvijā. Viens no stāstiem vēsta, ka Rīgas ostas akvatorijā jau gadiem mītot siltzemju iemītnieki krabji, cits ziņo, ka no apelsīnu kastes izvēlies spalvains zirneklis, vēl cits apgalvo, ka zem vīnogu ķekara, kas nācis no Turcijas, atradis īstu skorpionu (par laimi, beigtu).
“Tās vairs sen nav nekādas teikas! Pie mums ik gadu nokļūst dažādi eksotiski dzīvnieki. Cilvēki atnes kukaiņus, piemēram, skorpionus un putnēdājus zirnekļus. Daži no viņiem gluži nemanāmi izrāpušies no kādas augļu kastes veikalā. Latvijā manīti arī tropu un Amerikas tarakāni. Gekoni ir tikuši atrasti banānu kastē – visnotaļ dzīvi un spējīgi bēgt. Daugavpilī atrasta sabraukta divmetrīga žņaudzējčūska, un mums ir bijis ziņojums par trīs metrus garu čūsku, kuru gan neizdevās noķert. Reiz cilvēki stāstīja par krokodilu Daugavā, ko arī neatrada, bet ziņojuma ticamības pakāpe bija augsta. Dīķī pie Daugavpils pērn noķēra piraņu.
Un katru gadu pie mums nonāk dažādi bruņurupuči: tas pats Eiropas Savienībā jau aizliegtais sarkanausu bruņurupucis, un pēdējā laikā Latvijā noķerts arī viesis no Tālajiem Austrumiem, Ķīnas bruņurupucis. Viņš mīt ūdenī, ir diezgan plēsīgs un spēj izdzīvot arī Latvijas ziemā. Uzskatu, ka pavisam drīz Latvijā var parādīties vēl viena diezgan bīstama invazīva bruņurupuču suga — kaimanbruņurupucis. Viņš ir ūdens iemītnieks, plēsējs, kas īsā laikā sasniedz 40—50 cm garumu, kakls ir apmēram 35 cm garš, un zobiņi tik asi, ka bez piepūles var nokost cilvēkam pirkstu. Eiropas ūdenstilpnēs viņi jau ir ieviesušies, populācija izveidojusies arī Dienvidkanādā. Šie ienācēji ir samērā bīstami, jo pārnēsā parazītus un slimības, pret kurām Latvijas dzīvniekiem nav imunitātes. Tas var radīt nepatīkamas sekas — piemēram, visā pasaulē patlaban strauji izmirst amfībijas, jo inficējušās ar tropisko sēnīti.
Iegādājoties eksotisku dzīvnieku, jāņem vērā, ka tas nav suvenīrs. Piemēram, bruņurupucis vidēji dzīvo no 20 līdz 120 gadiem. Ūdens bruņurupuči aug strauji, un dažus centimetrus garais nieciņš pāris gados sasniedz vismaz zupas šķīvja izmēru, turklāt viņa žokļos ir žiletes asuma zobi. Tajā brīdī daudziem dzīvnieks kļūst par apgrūtinājumu... Pērkot eksotisku dzīvnieku ārzemēs (Taizemē un citās valstīs, kas nav Eiropas Savienībā), ir svarīgi, lai būtu sertifikāts, kas atļauj to pārvadāt un ievest citā zemē. Ja esat iegādājies šādu mīluli, bet zvēriņš atsakās no ēdiena vai citādi izskatās neapmierināts ar dzīvi, noteikti zvaniet mums, saņemsit konsultāciju un palīdzību kopšanā! Tāpat ziņojiet (tālrunis 29621191), ja kaut kur brīvā dabā pamanāt bruņurupuci, un vienlaikus turpiniet tā novērošanu!”
Maksā ar zagtām mantām
Viens no jaukākajiem kramplaužu stāstiem ar pareizām beigām nāk no Toledo pilsētas Amerikā. Kāds puisis aplaupīja māju un devās prom ar bagātīgu ķērienu: zelta rotaslietām, tehniku un pat vairākiem tūkstošiem eiro skaidrā naudā. Mājup viņš nolēma braukt ar taksometru (iespējams, tāpēc, lai ar tik vērtīgu somas saturu nekļūtu par upuri citam amata brālim).
Viss būtu noritējis lieliski, taču laupītājam kļuva žēl iegūtās naudas, un viņš mēģināja norēķināties, piedāvājot izvēlēties kādu no zagtajām mantām. Taksometra vadītājs izsauca policiju un... turpmāko varat iedomāties. Savukārt kāda dāma Upsalā Zviedrijā, kam nebija izdevies atrisināt iecienīto krustvārdu mīklu, pēkšņi izdomāja lielisku veidu, kā par velti iegūt tik ļoti nepieciešamo informāciju. Domājat, viņa devās uz bibliotēku? Nē! Nē! Kundze aplaupīja kaimiņus, piesavinoties viņiem piegādātās avīzes! Kad kundzi pieķēra, izrādījās, ka viņa šo rūpalu piekopusi jau pāris mēnešu, turklāt ar atrisinātajām mīklām, mūsu naudā pārrēķinot, nopelnījusi apmēram 500 latu. Tiesa, šajā nostāstā pārsteidz divi fakti. Viens — ka policija iesaistās avīžu zādzības izmeklēšanā. Bet vēl jocīgāk šķiet tas, ka krustvārdu mīklu atminējumu atrašanai noder avīzes, nevis vārdnīcas un enciklopēdijas.
Parasti mūsdienu teikās iešifrēta informācija par atgriešanos dabas klēpī – bieži vien cilvēki stāsta, ka tas vai cits zinātnes sasniegums ilgākā laika posmā ne tikai sniedz labumu vai rada ērtības, bet nes arī lielu ļaunumu, izraisot papildu slimības vai impotenci. Taču mēdz būt netipiski stāsti, kas apgalvo, ka bīstamāki ir tieši dabiskie līdzekļi. Tā kāda maza meitenīte skolā esot dabūjusi cērmes. Vecāki apspriedās ar vecmāmiņu un nolēma mazulīti sabarot ar ķirbju sēkliņām, jo ķīmiskās prettārpu tabletes viņiem likās kaitīgas un bīstamas. Samala sēkliņas ar visām mizām, iedeva bērnam, un... meitene nosmaka, jo cērmes, evakuējoties no organisma, aizsprostoja elpvadus.
“Lai gan esmu fitoterapeits, tomēr uzskatu, ka parazītus vajadzētu izdzīt ar speciālajiem medikamentiem, jo tie tārpus nogalina un izvada caur zarnu traktu. Fitoterapijā ir viens līdzeklis, kas tiešām iedarbojas uz plakantārpiem un tos nonāvē, — ozolpapardes ekstrakts (extractum filicis). To lietoja jau Francijas karaļa Luī XIV galma dāmas, kad gribēja kļūt slaidākas, – viņas vispirms invadējās ar lenteni un, kad slaiduma efekts bija sasniegts, no tārpa atbrīvojās ar šī ekstrakta palīdzību. Lai ķirbju sēklas sniegtu vēlamo efektu, būtu jāapēd milzīgs daudzums, bet no tā var kļūt slikti un sākties vemšana. Tārpi gan nedzīvo kuņģī, jo tur ir pārāk skāba vide, bet pie stiprām spazmām uz augšu var nākt arī divpadsmitpirkstu zarnas saturs. Un nemaz nevajag ķirbju sēklas! Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki nosmok, aizrijoties ar saviem vēmekļiem, īpaši tad, ja aizmiguši reibumā. Šo masu ierauj trahejā un bronhos, un cauri ir. Teorētiski ir iespējams arī gadījums ar meitenīti un cērmēm, tomēr praksē ar ko tādu saskāries neesmu.”
Sena teiksma vēsta, ka spoguļa sasišana garantē neveiksmes turpmākajos septiņos gados vai pat kāda ģimenes locekļa nāvi. Un komplektā ar šo ticējumu nāk arī visdažādākie padomi, kā no draudošās nelaimes izvairīties: pēc spoguļa sasišanas vajagot pārmest pār kreiso plecu trīs šķipsniņas sāls, lauskas noskalot tekošā ūdenī, sasistā spoguļa priekšā trīs reizes apgriezties ap savu asi pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, spoguļa lauskas apdedzināt ugunī un tad aprakt, sasisto priekšmetu aiznest uz kapiem un ar katru gabaliņu pieskarties kapakmenim. Tā nelaimi varot novērst.
Komentē Broņislava Plūme, dziedniece:
“Jā, ar tiem spoguļiem tā ir gan. Vesels spogulis rāda cilvēku tādu, kāds viņš ir, un zināmā mērā glabā šī cilvēka attēlu. Ne velti mūsu senčiem ir tradīcija – ja mājās kāds nomirst, spoguļus no nāves brīža līdz bērēm aizklāj ar melnu audumu. Ezoteriskais izskaidrojums: nav pareizi raudāt pēc mirušajiem, lai gan visi to dara. Ja spogulis nav aizklāts, tas šo skumju un sēru atmosfēru pavairo, tādējādi vēl vairāk traucējot aizgājējam.
Saplīstot spogulis sadala arī atspoguļoto. Tāpēc saplīsušu priekšmetu tiešām vajag noskalot ūdenī vai apbērt ar sāli un aprakt ar atspoguļojošo pusi uz leju. Arī ieplīsušu spoguli nekādā gadījumā nevajadzētu turēt mājās, kur nu vēl tajā raudzīties, lai cik dārgs emocionāli vai naudas izteiksmē tas arī būtu.
Vēl spogulim piemīt īpašība it kā dubultot atspoguļoto (tie atspoguļo arī no ūdens vai uguns āderēm nākušo enerģiju, to divkāršojot!), tāpēc spoguļus nevajadzētu turēt guļamistabā. Ja bez tā nevar iztikt, vēlams izvēlēties tādus, ko uz nakti iespējams aizvērt. Agrāk bija tādi trīsdaļīgi grozāmi spoguļi, kurus varēja aizlocīt, – tie ir ļoti labi, jo pie aizvēršanas uzņemtā enerģija pazūd un no rīta process sākas no jauna. Nevajag iegādāties un lietot arī divpusējos mazos spogulīšus, jo tos nav iespējams apvērst otrādi un atpūtināt. Ja jums tāds ir, naktī ievietojiet to somā vai lādītē.”
Pavēlā vakarā Sarkandaugavā pie dzelzceļa pārbrauktuves bija izveidojies pamatīgs automašīnu korķis, bez kustības. Viens no šoferiem atminējās, ka pirms pāris gadiem stāvēšana divu stundu garumā beidzās ar autobraucēju atklājumu: pārbrauktuves sargs guļ, cieši aizmidzis. Tā nu vadītājs gāja lūkoties, kas par iemeslu šoreiz, un atklāja, ka pārbrauktuve ir vaļā, vilcienu arī nav, bet pirmās pie pārbrauktuves stāv divas smagās mašīnas ar lielajām piekabēm, un to šoferi saldi iemiguši... Jā, un vēl stāsta, ka tie, kas aizmieg pie stūres un izraisa avārijas, paši necieš, jo miegā ir atslābinājušies.
“Nogurums ir viens no bīstamākajiem negadījumus izraisošajiem faktoriem, bet autovadītāji to pienācīgi nenovērtē. Mediķi uzskata, ka negulēta nakts braucējam ir līdzvērtīga divu promiļu reibumam. Ar smago automašīnu vadītājiem pēdējā laikā stāvoklis ir uzlabojies, viņiem ir strikti nosacījumi, cik stundu pēc kārtas drīkst braukt un cik jāatpūšas, mašīnās uzstādīti tahogrāfi, un arī firmas saņem bargus sodus, ja šoferi šos noteikumus pārkāpj.
Ja cilvēks aizmieg stāvošā mašīnā, viņš nekādu negadījumu izraisīt nevar, vienīgi traucēt citiem un radīt sastrēgumu. Nogurušiem braucējiem ieteicams ik pa laiciņam apturēt mašīnu, izkāpt un kaut vai apiet pāris reižu apkārt auto vai arī kādas padsmit minūtes pagulēt, lai tālāk varētu braukt možs un spirgts.
Prakse rāda, ka lielākā daļa avāriju, ko izraisa aizmiguši braucēji, notiek ļoti tuvu gala mērķim – ceļš kļūst pazīstamāks, modrība atslābst. Braucot ar ātrumu 90 km/h stundā, vienā sekundē auto veic aptuveni 25 metrus. Aizverot acis uz divām trim sekundēm, pilnīgi pietiek, lai attaptos grāvī vai pretējā joslā. Par aizmigšanu un atslābināšanos gan nebūs taisnība, jo pie stūres cilvēki neaizmieg dziļajā miega fāzē, bet īslaicīgā, ko tautā sauc par knābāšanu. Tās ir dažas sekundes, un tad, kad auto zaudē vadību, nobrauc uz nomales un zem riteņiem mainās segums, vadītājs pamostas un ierauga, kas notiek. Saspringums tādos brīžos parasti ir daudz lielāks nekā vienkārši sēžot pie stūres, tāpēc runas par vieglākām traumām neatbilst patiesībai.”
Kristīne Sadovska/Foto: Bulls Press/ Latgales zooloģiskā dārza arhīvs
