No Rīgas zoodārza izbēg degunlāči

Par vietēja mēroga „zvaigznēm” zoodārza dzīvnieki kļūst ļoti dažādi. Viens par slavenību kļūst jau tik ar to vien, ka piedzimst vai atbrauc, cits iemācās demonstrēt publikai dažādus trikus. Vēl kāds — izbēg no savas mītnes un sagādā kopējiem un Ugunsdzēsības un glābšanas dienestam ne vienu vien aizraujošu piedzīvojumu. Kā trillerī.

Pavisam nesen Rīgas zooloģiskajā dārzā ieradās degunlācīšu trijotne — pieredzējis puisis Snukers (no Plockas zoodārza Polijā) un divas ļoti ņipras degunlācīšu meitenes Šanela (Chanell) un Koko (no Burgera zoo Holandē).

Šie krietna kaķa auguma jenota radinieki, kuru dzimtene ir Dienvidamerikas tropiskie meži, ir varen kustīgi un ziņkāri. Visur tie cenšas iebāzt savus garos purniņus, visur papūlas uzrāpties, visur grib ielīst. Savvaļā, meklējot barību — dažādus sīkus dzīvniekus, putnu olas un augļus, šie zvēriņi gan veikli rāpjas kokos, gan izkašņā sīkdzīvnieku alas un izārda kritalas.  

Nodzīvojuši Rīgas zoodārza mītnē tikai nepilnu nedēļu, ņiprie „degunaiņi” sagaidīja pirmo šīs vasaras lietus gāzi, kura, laimīgā kārtā uz žoga elektriskā gana stieplēm uzlieca kuplu vilkābeles zaru, tā padarot šo parasti visai efektīvo ierīci par viegli pārvaramu šķērsli.

Kamēr Snukers, kā jau dzīvē šo to pieredzējis, rāmi snauduļoja mītnes baļķu žāklē, jaunkundzes nekavējās izmantot iespēju paplašināt savas teritorijas robežas, šķērsojot „pamirušo” elektriskā gana joslu. Lai arī iztrūkums zoodārza zvēru pulkā atklājās pavisam drīz, bēgļu meklēšana, brienot līdz krūtīm pielijušajos krūmos un zālē tā vietā, lai, darba laikam beidzoties, mierīgi dotos uz mājām, nudien nebija tas, ko kvēli vēlētos krietns pulciņš zoodārza darbaļaužu piektdienas vakarā...

Pēc divu stundu meklēšanas, pirmā, pie pašas zoodārza teritorijas robežas, tika pamanīta Koko. Saguris no slapjā bridiena, zvērēns, vārnu bara uzmanīgi vērots, snauduļoja pamatīga bērza galotnē.

Ņemot vērā, ka dzīvnieka sugas nosaukumā ietilpst visiem zināmais vārdiņš „lācis”, uzaicinātās ugunsdzēsēju pacēlāja ekipāžas sejās entuziasma dzirksts parādījās, tikai nelielo zvēriņu augstā koka zarotnē krietni apskatot. Diemžēl varenais pacēlājs „BRONTO” ir paredzēts cilvēku evakuācijai no 12 stāvu mājām, nevis viltīgu, bez vilcināšanās no koka uz koku lēkājošu degunlācīšu izsekošanai bērzu kuplajos vainagos. Kad ieradās otra Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ekipāža ar krietnu ūdens krājumu, spēku samēri tomēr mainījās ne par labu bēglei. Pacēlāja grozs, prasmīgi iebīdīts starp bērzu galotnēm, degunlācīti piespieda norāpties puskokā, kur to sagaidīja varena ūdens strūkla, ietriecot Ķīšezera niedrājā.

Tālākā gūstīšanas gaita interesanta un jautra šķita gan vienīgi ugunsdzēsējiem, kuri telefonu fotoaparātos azartiski mēģināja iemūžināt bariņu gauži slapju meiteņu, kuras niedrājā izmisīgi pūlas „saganīt” cīņas sparu nebūt nezaudējušo bēgli. Beidzot, no pacēlāja groza augstumiem vadīta, meiteņu brigāde degunlācīti no niedru aizsega izdzina Ķīšezera ūdens klajā, kur, krietni sagurušu, to tomēr izdevās „iesmelt” ķeramtīklā, lai nogādātu karantīnas būrī.

Epizode Nr.2: vēl viens degunlācis!?

Rīgas zoodārza vēsturē ir zināmi ļoti reti gadījumi, kad dzīvnieki sarosās bēgt, dzemdēt vai kā citādi „izcelties” darba dienā ap pusdienlaiku. Bet tikko klāt nedēļas nogales vai, vēl labāk, svētku dienas...

Izbēgusī degunlācenīte Šanela par sevi atgādināja sestdienas rītā, netālu no Ķīšezera glābšanas stacijas ļaužu acu priekšā ierāpjoties varena sešstumbru vītola zarotnē. Pēc gliemežu un varžu nakts medībām dzīvnieks jutās mazliet noguris un, ieritinājies lielo zaru žāklē, mierīgi snauda.

Sazvanītā ugunsdzēsēju dispečere bija optimiste: „Ak, degunlācītis kokā? To jau mēs noķērām VAKAR...” Savukārt atbraukušie ugunsdzēsēji bija gatavi apgalvot, ka zoodārzs turpmāk ik dienas izlaidīs pa degunlācītim, tā rīkojot regulāras ugunsdzēsēju mācības un novēršot VUGD štata optimizācijas draudus. Iepriekšējās dienas galvenais varonis pacēlājs „BRONTO” diemžēl notikuma vietai pietuvoties neiedrošinājās, lai neiegrimtu irdenajās Ķīšezera smiltīs. Savukārt par kāda bijušā zoodārza darbinieka nemākulīgo mēģinājumu rāpties kokā, līdznesot miegazāļu pūšamo cauruli, degunlācenīte nicīgi nosprauslājās un laiski parāpās vēl metrus desmit augstāk zarotnē.

Tomēr spēcīgā ūdens strūkla no ugunsdzēsēju šļūtenes (lielākā daļa slapjuma gan tika zvēriņa ķērājiem) degunlācīti dzina arvien zemāk un zemāk, līdz izdevās iešaut arī miegazāles un visbeidzot bēgli nodzīt zemē. Tomēr ar to cīņa vēl nebija galā! Veikli kā cauna izvairījusies no tīkliem, Šanela cauri māju pagalmiem aizdieba līdz mežam un, uzrāpusies nelielā kļavā, uz snaudu iekārtojās galotnes zaros. Manot izmisumu Zīdītājdzīvnieku nodaļas darbinieču sejās, brašie ugunsdzēsēji nebija īpaši mudināmi atkal iedarbināt ūdensstrūklu, lai šai operācijai beigu beigās tomēr pieliktu punktu.

Epilogs

Pēc nežēlīgas vilkābeles apzāģēšanas degunlācenītes nu jau atkal atgriezušās savā mītnē līdzās Lāču mājai un veiksmīgi pārcietušas vismaz divas pamatīgas lietusgāzes. Kaut augumā nelieli, šie ļoti kustīgie un atraktīvie zvēriņi ir pelnījuši apmeklētāju ievērību. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņiem izdevās tas, kas Rīgas zoodārzā dzīvniekiem izdodas nu ļoti reti...  

Savukārt zoodārza darbinieki ir ļoti pateicīgi Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienestam par atsaucību un veiksmīgo sadarbību.

Ingmārs Līdaka