Vai slepena vara kontrolē valsti?
„Kamēr cilvēki tikai biedrojas un nepārkāpj likumu, nav nekāda pamata liegt viņiem to darīt,” ar vieglu ironiju saka kungs, kurš pats atraidījis piedāvājumu kļūt par brīvmūrnieku.
Savu izvēli viņš nenožēlo: „Man nepatīk slepenas organizācijas, tolaik biju deputāts un darīju visu atklāti. Viņi jau neaicina uzreiz tiešā veidā – vispirms man vaicāja, ko es teiktu, ja man piedāvātu. Mazliet pastāstīja, ka „mēs te esam krutie džeki”, nosauca dažus vārdus.” Vairāku gadu gaitā vācot informācijas drumslas, analizējot valstī notiekošo, bijušais deputāts uzzinājis daudzu brīvmūrnieku vārdus. Tiesa, ja viņiem vaicā pašiem, visi kā viens liedzas.
Prezidenta vēlēšanas vai ložu cīņa?
„Ļoti bieži gan jauniešu vidū, gan biznesa aprindās ir savas kompānijas, dažādas neformālas apvienības. Sadūries ar to, sāku interesēties, lasīt, skatīties, kas Latvijā notiek,” teic zinātājs. Varam saukt šīs organizācijas par ložām, slepenām biedrībām, brālībām, tīkliem vai klubiem, bet skaidrs ir viens – valstī darbojas interešu kopas, kuras vieno kas vairāk par pastmarku krāšanu vai ralliju.
2007. gadā Valsts prezidenta vēlēšanu dienā Saeimā iegriezās un dažus vārdus ar Valdi Zatleru pārmija plašai sabiedrībai nezināms kungs – Andris Ruģēns, aktīvs mūsu valsts brīvmūrniecības atjaunotājs, Latvijas Lielložas lielmeistara vietnieks.
„Pēdējā cīņa par Valsts prezidenta krēslu bija latviskās ložas cīņa pret rietumu ložu – Valdis Zatlers pret Egilu Levitu. Savukārt Aivaru Endziņu izvirzīja prokrieviskā loža (Oficiāli Saskaņas centrs. – M. P.),” apgalvo brīvmūrnieku vērotājs. Levits gan no kandidēšanas atteicās, nesaņemot partiju koalīcijas atbalstu.
„Kas Jauns” avots par prezidentiem ir citās domās: „Guntis [Ulmanis] un Valdiņš [Zatlers] arī nāk no turienes, Vaira ir no rozenkreiceriem.” Vaira Vīķe-Freiberga ar ģimeni savulaik patiešām iesaistījusies Rozes Krusta ordenī un vēlāk arī Martīnistu ordenī. Ir uzskats, ka šie ordeņi ir brīvmūrnieku ložas paveids.
Pati Vīķe-Freiberga 1993. gadā laikrakstam „Literatūra un Māksla” stāstījusi: „Sākumā es, pēc tam mans vīrs Imants un ar laiku arī meita Indra iesaistījāmies Rozes Krusta ordenī un sākām sekot tā programmai ar meditācijām un vingrinājumiem. Tā visu savu pieauguša cilvēka mūžu esmu bijusi praktizējoša mistiķe – cilvēks, kas piekopj misticismu nevis kā intelektuālu novirzi (Tas ir, lasa par ezotēriskām tradīcijām, kabalu, hinduismu u.tml.), bet kā praksi, kas orientēta uz apziņas stāvokļu trenēšanu, vingrināšanu, izkopšanu. Kādu laiku biju arī Martīnistu ordenī, vēlāk mācījos sahadža jogu. [..] Eiropā būt rožkrustietim nozīmēja būt ķecerim un piedzīvot nāvi sārtā. Tāpēc ordenis bija spiests darboties slepenībā.”
Ruģēns gan rozenkreiceru lomu Latvijas politikā ļoti apšauba, drīzāk varētu runāt par amerikāņu ietekmi, tāpat kā norises mūsu valstī cenšas iespaidot Eiropas un Krievijas politiķi.
Draugu būšana ir arī korim
Lai bīdītu lietas, nav arī obligāti būt brīvmūrniekiem. Pat kordziedātāji var būt savstarpēji pretimnākoši, nu, vismaz gadījumos, kad jāpalīdz korim. Piemēram, slavenais vīru koris „Tēvzeme” padomju laikā dabūja telpas Vecrīgā, „izsita” naudu remontam, jo kopā bija sadziedājušies arī dažādi ietekmīgi ļaudis ar amatiem. „Vēl tagad cits citam palīdzam jebkurā situācijā un esam draugi,” saka kāds korists. Un tad jau nav tālu līdz sazvērestības teorijai par koru mafiju. „Nē, mums tas ir daudz atklātāk, un nav jādod klusēšanas zvēresti. Kāda slepenība, ja katrs, kurš atnāk uz koncertu, mūs redz.”
Savas „brālības” ir ārstiem, it īpaši bijušajiem kursabiedriem, arī citiem ir nozīmīgas studiju gados nostiprinātas draudzības saites. Tāpat draugu būšana valsts darbā var spēlēt lomu medniekiem, zoles spēlmaņiem vai orientēšanās sporta faniem. Tā var aizrunāties līdz bezgalībai, bet ir viena svarīga nianse – ne zolmaņiem, ne orientieristiem nav slepenu rituālu un īpašu zvērestu. Reizēm masonims piedēvēts 90. gadu sākumā politiķu veidotajam „Klubam 21”, no kura izauga partija „Latvijas ceļš”. Tas nebūs korekti, jo ne Valdis Birkavs, ne Indulis Bērziņš, ne citi neslēpa savu dalību šajā klubā.
Tā īsti par „politisku masonismu” ierunājās 2000. gadā, kad LNT raidījumā „Nedēļa” izskanēja, ka Latvijā jau astoņus gadus darbojas slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli. Nosauca pat vārdus un visai skaļus: advokāts Andris Grūtups, toreizējais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, tā laika Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, ekspremjers un Tautas partijas dibinātājs Andris Šķēle, Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis, tā laika Latvijas Unibankas prezidents Andris Bērziņš.
Savu pagali piemeta Ventspils mērs Aivars Lembergs, saucot šo brālību par Grūtupa grupu un ieskaitot tajā arī „Turības” šefus Ivaru Strautiņu un Ati Sausnīti, toreizējo finanšu ministru Gundaru Bērziņu, bijušo finanšu ministru Edmundu Krastiņu. Piedāvāts arī Lembergam, bet viņš atteicies. Nosauktie lielākoties klusēja vai visu noliedza.
„Kas Jauns” sarunas biedrs spriež, ka nav ziņu par šo kungu piederību tieši brīvmūrniekiem, bet biedroties jau nevienam nav liegts. Lembergs paziņoja: „Grūtupa grupa 100% apmērā kontrolē Tautas partiju, apmēram 60% savienību „Latvijas ceļš”, pilnībā Jaunās partijas atlikumu, liela ietekme tai ir apvienībā „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, un ir zināms, ka patlaban šī grupa aktīvi strādā pie Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un Tautas saskaņas partijas cilvēkiem, bet bez redzamiem rezultātiem.”
Klīdušas valodas, ka Šķēlem pietuvinātais Laimonis Liepiņš, bijušais Latvijas Kriminālpolicijas priekšnieks, vēlāk firmas „Ave Lat Sargs” vadītājs, bijis brīvmūrniekos. Tikpat labi iemesls ir skandalozais vēstījums par Grūtupa grupu. Rīgas domnieks Jānis Mārtiņš Skuja, kas ļoti interesējas par brīvmūrniecību, par „Grūtupa brālību” pasmaida: „Par to neko nezinu, katram var būt savs ričuraču klubs.”
Ložas līdzjūtība aizgājējam
Pirms pieciem gadiem aizsaulē aizgāja Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs Uldis Kalniņš, un tā ir vienīgā zināmā reize, kad brīvmūrnieki atklāti savā vārdā izteikuši līdzjūtību – to laikrakstā „Diena” ievietojusi „Ziemeļzvaigzne”. Tā sauc 1750. gadā dibināto pirmo Rīgas brīvmūrnieku ložu, atjaunotu mūsdienās.
Diezgan daudz ārstu esot piederīgi brīvmūrniecībai. Profesors Valdis Pīrāgs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītājs, par savu piederību ložai pavēstījis atklāti, bet Brāļu rindās esot vai visa Stradiņu vadība. Ja jau tik daudz ārstu ir tādās brālībās, kāpēc medicīna ir kraha priekšā? „Viena lieta, ko viņi publiski gaudo, cita lieta – kā naudu šķērdē. Stradiņiem vienmēr bijis daudz līdzekļu,” apgalvo „Kas Jauns” avots.
Saistību ar brīvmūrniekiem piedēvē arī „Rotary” klubam un Lauvu klubam, pirmās brīvvalsts presē par brīvmūrniecības miesīgu brāli saukts arī literātus vienojošais Latvijas PEN klubs. Tajā darbojās gandrīz visi tā laika labākie latviešu rakstnieki: Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Rainis. Tiesa, velkot šādas paralēles, masonu sazvērestību var saskatīt pat pastmarku kolekcionāros.
Valdis Pīrāgs žurnālam „Patiesā Dzīve” uzsvēris, ka politiķu Latvijas brīvmūrniekos nav – viņus tas nesaistot, turklāt jāizvairās no interešu konfliktiem. Ir tikai daži, kas aktīvo politiku pametuši. „Kas Jauns” avots vēsta pretējo, pat tiktāl, ka „Jaunais laiks” bijis ložas projekts, nosauc kādu bijušo Rīgas mēru, esošas un izbijušas amatpersonas, brīvmūrniekos esot lielākā daļa, ja ne visi, mūsu premjeru. Tas gan ir lielā pretrunā ar oficiālo brīvmūrnieku pausto.
Brālība tomēr nespējot garantēt karjeru – te liela loma ir gan vēlētāju noskaņojumam, gan partijām, dalot vietas pie siles. Kāds brīvmūrniekiem pieskaitīts izbijis Rīgas domnieks pēc amata zaudēšanas, vaicāts, vai tad loža nespēj palīdzēt, piktojies, ka šos jau neņemot galvā, paši plēšas – latviskās ložas pret rietumnieciskajām, prokrieviskās pret ebrejiem.
Paralēlās varas briesmas
„Brīvmūrniecības sākotnējie mērķi ir ļoti jauki un pareizi,” atzīst šo lietu pētītājs. Vienīgā nelaime – gadsimtu gaitā daudz kas no tā izčākstējis, bet palikusi gluži automātiska savējo virzīšana. „Paralēlās varas struktūras demokrātiskai sabiedrībai ir kaitīgas, it sevišķi, ja veicina nelegālo biznesu.” Spēlēdami savas slepenās brīvmūrnieku Brāļu lomas, šie cilvēki gribot negribot sajūtas īpašāki, piederīgi kam pārākam un sāk bīdīt cits citu.
Kā tad ar konspirāciju, ja tik daudz izdevies uzzināt? „Veidojot ložas un ņemot ietekmīgus cilvēkus, gadās visādi. Ļaudīm patīk lielīties ar savu ietekmi,” pasmaida eksperts.
Paši brīvmūrnieki iebilst, ka viņiem nav svarīgi ne amati, ne bagātība, bet garīgā izaugsme un brīvības, vienlīdzības, brālības princips. Ja viens brālis otram dod godavārdu, tas stingri jāpilda, citādi reputācija būs pagalam un vietas ložā nebūs. Atliek cerēt, ka masoni godavārdus nedod, solot savējiem „izbīdīt štelles”.
Psihoterapeits: brāļojas pat kaķi uz jumta
Psihoterapeits Artūrs Utināns, vērtējot biedrošanos slepenās un pusslepenās brālībās, teic, ka līdzīgas izpausmes vērojamas arī akmens laikmeta kopienās un pat dzīvnieku pasaulē.
„Te ir daudzas funkcijas, viena no tām ir filoģenētiskā – arī dzīvnieku pasaulē ir brāļošanās, ko sauc par klubiem. Uz viena jumta sanāk kopā un atpūšas kaķi no dažādām teritorijām, un tur nav nekādas hierarhijas. Arī cilvēkiem ir slepenas brālības, kas saistās ar kopā būšanu,” stāsta Utināns. Pētījumos par mūsdienās vēl pastāvošajām akmens laikmeta sabiedrībām stāstīts par Leoparda biedrību Āfrikā un citām slepenām brālībām Indonēzijā un Polinēzijā.
Tiesa, šādām brālībām var būt tieksme uzņemties varas funkciju, pat iebiedēt citus. Psihoterapeits zina teikt par slepeniem kārtības uzturētājiem, kas tiesājuši tos, kurus oficiālā Temīda atstājusi nesodītus. Tāda biedrība darbojusies Vācijā, Beļģijā, Dānijā, bet pamazām tās darbība likvidēta.
Brīvmūrnieki savos rituālos iziet garīgās attīstības pakāpes. Utināns skaidro, ka to sauc par psihodrāmu, grupu psihoterapijā to lieto, izspēlējot attiecības ar tuviniekiem, kolēģiem, citiem cilvēkiem. „Brīvmūrnieki izspēlē arhetipiskus notikumus. Piemēram, lai izietu pirmo pakāpi, mācekļiem ir jāuzzina īpašais vārds. Skolotājs to nesaka, un mācekļi viņu „nogalina” un saņem sodu. Šādi izspēlē nepacietību, alkatību.”
Utināns ir bijis eksperts jauno reliģisko kustību jautājumos. Velkot paralēles ar brīvmūrniekiem, viņš atgādina, ka šajā brālībā neuzņem ateistus. Lai arī brīvmūrniecība sevi par reliģiju neuzskata, iestāties tajā var tikai tie, kas atzīst augstāka saprāta esamību – Demiurgu (filozofijā un reliģijā dievība, kas atbildīga par fiziskā universa radīšanu, šo jēdzienu pirmais ieviesa sengrieķu domātājs Platons). „Demiurgs plus rituāli veido īpatnēju reliģiju,” salīdzina psihoterapeits.
Pārāk liela konkurence
Lai gan mūsdienās brīvmūrniecība no politikas it kā norobežojas, varas ambīcijas kustībai ir bijušas. „1917. gada Februāra revolūcijā Krievijas Pagaidu valdībā lielākā daļa bija brīvmūrnieki,” stāsta Utināns. Arī ASV politiskā elite ir bagāta ar brīvmūrniekiem – viens no valsts tēviem dibinātājiem Bendžamins Franklins, pirmais prezidents Džordžs Vašingtons, FIB dibinātājs un ilggadējais direktors Edgars Hūvers.
„Īsti bīstama, kā filmās, bijusi tikai [80. gados atmaskotā] loža P–2 Itālijā, kas bija saistīta ar mafiju,” uzskata Utināns. Mūsdienās brīvmūrnieki tomēr atmetuši centienus „kaut ko gāzt”, viduslaikos gan bija utopiskas idejas par ideālu sabiedrību. „Daudzas organizācijas līdzinās klubiem, studentu korporācijām un kalpo brīvā laika pavadīšanai.” Tā kā gan Latvijā, gan pasaulē ir daudz partiju un citu organizāciju, muļķīgi ir domāt, ka brīvmūrnieki var pārņemt varu pasaulē. Pat tiešām ekstrēmiem veidojumiem tas neizdodas. „Arī Al Qaeda un radikālie kristieši konkurē savā starpā.”
Pasaulē ir ne tikai brīvmūrnieki, bet arī citas biedrības. Sazvērestības teoriju cienītāji dažādas globālas nelietības piedēvē Romas klubam, kur jau vairāk nekā 40 gadu darbojas prominenti intelektuāļi un bijušie valstsvīri. Abi Buši, ASV prezidenti, pieder 1832. gadā dibinātajai Jēla Universitātes (ASV) brālībai Skull & Bones (Galvaskauss un kauli), kas ik gadu uzrunājot 15 izredzēto. Tajā bijuši visi ASV prezidenti, kas beiguši šo augstskolu. Šajā klubiņā ir gan politiķi, gan izdevēji un specdienestu darbinieki. Mierinājumam – viņi nav nekādi fašisti, bet amerikāņu brīvības gara piekritēji, brālībā uzņem arī melnādainos, gejus un kopš 1991. gada arī sievietes. Tomēr šo kompāniju vaino pat Kenedija slepkavībā.
Ap 4000 biedru esot Illuminati rindās, kas tīkojot pēc pasaules kundzības un gribot likvidēt valstis, reliģijas un morālās vērtības. Un, protams, pēc varas pār pasauli tīko Starptautiskais Valūtas fonds un ASV Federālo rezervju banka. To visu lasot, šermuļi metas, un laime, ka viņi visi nespēj vienoties.
