Mainīt darbu krīzes laikā. Tas ir iespējams!

Un patiešām - vai ir vērts par katru cenu turēties nemīlamā un slikti apmaksātā darbā tikai tāpēc, ka jums ir darbs, bet citiem nav? Ir vairāki iemesli, kas liecina, ka ir vērts riskēt un mainīt darbu arī krīzes apogejā.

Maza alga grauj ticību sev

Nav noslēpums, ka krīze pamatīgi piežmiegusi uzņēmējus, kuri savukārt ir spiesti samazināt izdevumus, lai glābtu savu biznesu. Tomēr krīze ir arī ideāla iespēja ieekonomēt un palielināt peļņu uz personāla rēķina. Daži priekšnieki patiešām izmanto labvēlīgo situāciju, jo pašlaik taču neviens nepārmetīs par atlaišanu no darba un algu samazināšanu, gluži otrādi — uztvers to saprotoši.

Andrejs, menedžeris (26):

„Pēc rakstura esmu saprotošs un labsirdīgs. Esmu no tiem, kas uzskata: arī priekšnieks ir cilvēks, un viņam tāpat jāmaksā kredīti. Tāpēc vienmēr piekrītoši māju ar galvu, kad viņš sūdzas par naudas trūkumu un nespēju „darīt labu”, tas ir, maksāt labu algu. Mana alga pašlaik ir 200 latu pēc nodokļu nomaksas, bet pēc tam, kad firmā atlaida piecus darbiniekus, mana darba apjoms ir būtiski palielinājies. Es strādāju ar klientiem, ar ārzemju partneriem, izrakstu rēķinus, pārbaudu to izpildi, administrēju mājaslapu un tā tālāk, un tā joprojām. Priecājos, ka man vispār ir darbs, bet mana pašcieņa ar katru dienu krītas. Atlūgumu rakstīt bail, jo nav ticības, ka izdosies atrast kaut ko labāku. Vēl jo vairāk — kad esi pieradis strādāt par mazu algu, vairs pat nezini, kā uzvesties darba intervijā, lai izskatītos kaut cik pārliecinoši.”

Ļoti bieži alga nemainās tāpēc, ka pats darbinieks kaut kādu iemeslu dēļ uzskata, ka viņam jau vairāk nemaksās. Vadība savukārt daudz neuztraucas: ja neko nevaicā, tātad viss apmierina. Un, ja kādā jaukā dienā jūs ieradīsieties priekšnieka kabinetā ar atlūgumu rokās, viņš vienkārši piekrītoši pamās galvu.

Psihologi uzskata, ka nemitīgas domas par savu zemu apmaksāto darbu noved pie hroniskas neapmierinātības, pazeminātu pašvērtību un dažādām nervu saslimšanām. Ja alga jums nav pa prātam, prasiet vairāk vai ejiet prom, bet nekrājiet sevī iekšēju spriedzi.

Priekšniecība maksā algu „aploksnē”

Ja agrāk darbinieki ar sapratni izturējās pret „aplokšņu algām”, jūtot līdzi darba devējam, kas ir spiests zaudēt tik daudz naudas, maksājot nodokļus, tad šobrīd nav īstais brīdis, kad piekrist saņemt algu iesmaržinātā „aploksnē”. Jā, no vienas puses, nav patīkami maksāt milzīgus nodokļus, kad valsts apgriezusi visus sociālos pabalstus, un tie jāsedz no savas kabatas. Bet vai priekšnieks var garantēt, ka darba vieta tiks saglabāta? Jo atlaišanas gadījumā, izmaksājot pabalstu, jau tiks ņemta vērā oficiālā alga.

Mikus, bezdarbnieks (25):

„Agrāk strādāju pie paziņām viņu firmā, tagad esmu bezdarbnieks. Tā kā strādāju „pie savējiem”, labprāt piekritu saņemt algu „aploksnē”. Kad firmā situācija pasliktinājās, mana kopējā alga palika līdzšinējā, bet... naudaszīmju daudzums aploksnē palielinājās, savukārt algas kontā ieskaitāmā nauda samazinājās. Kādu dienu šefs ar vainīgu sejas izteiksmi iesauca mani kabinetā un teica, ka ir spiests mani atlaist. Bezdarbnieka pabalsts, ko saņemu, ir cipars, kuru kauns nosaukt, bet varēja taču būt arī citādi. Jaunu darbu pagaidām nevaru atrast, bet plānoju šo laiku izmantot lietderīgi. Kā zināms, bezdarbniekiem tiek piedāvātas dažādas pārkvalificēšanās iespējas un kursi. Tad nu gatavojos tos apmeklēt. Angļu valodas vai, piemēram, grāmatvedības kursi dzīvē noderēs.”

Pēc Latvijas Republikas likumdošanas, bezdarbniekam ir tiesības pārkvalificēties šādos gadījumos:

• ja iegūtajai profesionālajai kvalifikācijai vai pieredzei nav pieprasījuma darba tirgū;

• ja zaudētas profesionālās iemaņas vai nav iepriekš iegūtas profesionālās kvalifikācijas;

• ja bezdarbnieks reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) kā bezdarbnieks un viņam vajadzīga profesionālā apmācība.

Turklāt visiem apmācāmajiem valsts piedāvā maksāt stipendiju — 70 latu mēnesī. Bez iegūstamās kvalifikācijas ir arī iespēja apmeklēt īsus kursus (līdz 2 mēnešiem) — mācīties latviešu, krievu, angļu vai vācu valodu, apgūt datorprogrammas, iegūt B, C, D, E kategorijas autovadītāja apliecību, kā arī pārdevēja, guvernantes, mājskolotāja kvalifikāciju un daudzas citas iemaņas. Arī šajā gadījumā tiek maksāta stipendija. Sīkāk par piedāvātajām programmām var izlasīt NVA mājaslapā: http://www.nva.lv/.

Darbs neļauj pašrealizēties

Ļoti daudzās darbavietās vai nu nav iespējams pakāpties pa karjeras kāpnēm, vai arī, lai kaut ko sasniegtu, jānostrādā firmā daudzus gadus. Šādā situācijā grūti klājas jaunajiem, kuri ir pilni enerģijas, ideju un vēlmes profesionāli attīstīties. Ja vadība neatbalsta iniciatīvu vai arī dod priekšroku pārbaudītiem darbiniekiem ar solīdu darba pieredzi, nevis gados jauniem censoņiem, pēdējiem neatliek nekas cits, kā meklēt laimi ārzemēs, parasti Lielbritānijā un Īrijā.

Deniss, apdrošināšanas aģents (24):

„Rudenī dodos uz Angliju pelnīt naudu. Pametot Latviju, es drīzāk bēgu no sevis, nevis no krīzes. Šeit mani nekas vairs netur, un gribu sākt dzīvi no jauna. Jā, šeit man ir stabils darbs, alga 400 latu. Bet vai tad tā ir nopietna nauda 24 gadus vecam puisim? Vēl jo vairāk tāpēc, ka tas nav „mans” darbs. Kā tagad skaidri redzu, finanšu sektors ir cilvēka vistīrākā ekspluatācija. Par 400 latiem tu dari visu, tev jāzina viss! Bet par šādu kvalifikāciju savukārt vajadzētu būt lielākai atlīdzībai. Es neesmu vergs, un man ir tiesības arī uz brīvo laiku, bet atskaišu rakstīšana paņem pusi darbalaika. Iepriekš jau gadu dzīvoju Anglijā, bet atgriezos, lai pabeigtu studijas un pārbaudītu, uz ko esmu spējīgs šeit. Es varu darīt daudz ko, bet sapratu, ka šeit nav iespējams realizēt sevi pilnībā. Tieši tāpēc pametu šo valsti, lai atklātu visu savu potenciālu, lai karjerā sasniegtu pašu augstāko, uz ko esmu spējīgs. Daudzi mani paziņas ir sākuši ārzemēs no nulles un guvuši panākumus. Es plānoju atkārtot viņu pieredzi. Anglijā ir daudz dažādu iespēju, vienkārši vajag ievākt informāciju un noskaidrot tās zemes likumdošanu, uz kuru dodies.”

Starp citu, jaunieši darba meklējumos vairs neaprobežojas tikai ar Angliju un Īriju, kas bija populāras līdz šim. Darbs tiek meklēts visā Eiropas Savienībā — gan dienvidu zemēs (Itālijā, Grieķijā, Maltā), gan Skandināvijas valstīs ar augstu dzīves līmeni (Norvēģijā, Dānijā, Zviedrijā).

Liāna, dzīvo Norvēģijā (23):

„Manuprāt, nevajag sēdēt, rokas klēpī salikušiem, un žēloties par sliktajiem apstākļiem. Piemēram, es kādu dienu savācu mantas un aizbraucu uz Norvēģiju, kaut arī Latvijā man piedāvāja viesnīcas direktores amatu ar 400 latu pamatalgu + procentiem no nopelnītā. Man pret dzīvi ir šāda attieksme: „Esmu jauna, gudra, apsviedīga, veselīga, un tāpēc varu tiekties pēc paša labākā.” Un šādu attieksmi novēlu arī citiem.”  

Saspīlēta gaisotne darbavietā

Kaut vai tikai paklausoties rīta ziņas, var sabojāt sev noskaņojumu visai dienai. Bet nemitīgi konflikti ar kolēģiem un priekšnieku var novest pie nervu sabrukuma pat vispacietīgāko darbinieku. Arī vislabākā alga un visinteresantākais darbs nekompensē kaitējumu, kas tiek nodarīts psihei.

Helēna, bezdarbniece (22):

„Mana bijusī priekšniece ir histēriķe. Viņa zaudēja pašsavaldīšanos par katru mazāko sīkumu, kliedza un neskopojās arī ar rupjībām, ko joprojām nespēju viņai piedot. Es to pacietu diezgan ilgi, taču beigu beigās aizgāju. Jā, pašlaik nestrādāju un dzīvoju pie vecākiem, bet labprāt īrētu atsevišķu dzīvoklīti. Tomēr tagad mani neviens nepazemo, un man ir cerība atrast labāku darbu, kur mani novērtēs kā darbinieci. Patlaban aktīvi izsūtu CV un dodos uz visām darba intervijām, kur vien mani uzaicina. Tā ir lieliska pieredze.”

Kad tomēr nerakstīt atlūgumu

Nav vērts iet prom no darba, ja nav pašpārliecinātības un cerību, ka atradīsiet jaunu darbu, kas patiešām apmierina. Ja nav nopietnu iemeslu, labāk palikt iepriekšējā darbavietā — pašreizējā bezdarba situācija nav pats labākais brīdis krasiem lēmumiem. Šāds viedoklis ir daudziem, kurus nav skārusi atlaišana no darba.

Nadīna, bankas darbiniece (23):

„Strādāju bankā par klientu apkalpošanas speciālisti. Neraugoties uz krīzi, man alga nav samazināta, bet, tā kā atlaisti 15% darbinieku, pārējiem jāstrādā vairāk nekā iepriekš. Cenšos uztvert to kā iespēju apgūt to, ko agrāk neesmu pratusi. Man šķiet, ka tagad darbu mainīt patiešām nevajag, godīgi sakot, baidos pat papīkstēt.”

Anna, reklāmas menedžere (23):

„Strādāju reklāmas firmā. Mūsdienās reklāma kļuvusi par diezgan nerentablu biznesu, un alga var būt arī ļoti zema. Tomēr uzskatu, ka nevajag mesties galējībās un iet prom, ja mani neatlaiž, — tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šobrīd nav daudz brīvu darbavietu, un nav arī pārliecības, ka labāk apmaksātā darbā patiešām nākamajā mēnesī samaksās apsolīto summu vai arī neatlaidīs pēc pārbaudes laika. Daudzi mani paziņas ir to piedzīvojuši.”

Krīze – jaunu iespēju laiks

Patiesībā jau krīzei nevajadzētu būt aizbildinājumam, kā attaisnot paša neizlēmību. Piemēram, ķīniešu valodā vārds „krīze” ir rakstāms ar diviem hieroglifiem. Viens no tiem nozīmē „briesmas, problēmas”, bet otrs hieroglifs — „iespējas”. Ķīniešiem daudzējādā ziņā ir taisnība — krīzes situācijas liek cilvēkiem mobilizēties, saņemt sevi rokās pēc ilgāka stabilitātes perioda, un „stabilitātei” bieži liekama vienādības zīme ar „stagnāciju”.

Ir kāda līdzība, kas ilustrē šādu filozofiju. „Reiz skolnieks jautāja skolotājam, kāpēc hieroglifs „krīze” ietver divus tik nesavienojamus jēdzienus. Skolotājs par to aizraidīja skolnieku no skolas un novēlēja atgriezties tikai tad, kad viņš pats to būs sapratis. Skolnieks pēc dažām dienām atgriezās, un skolotājs viņu atkal aizdzina. Tad skolnieks atgriezās pēc gada, un tikai tad skolotājs viņu pieņēma. Viņš lūdza paskaidrot citiem skolniekiem, ko ir sapratis. Skolnieks teica: „Pēc tam kad biju aizgājis no skolas, firmas priekšnieks mani atlaida no darba. Sapratu, ka tā ir skolotāja ietekme, un atnācu atpakaļ, bet viņš mani atkal aizdzina. Es ilgi meklēju darbu, bija grūti, jo vajadzēja paēdināt ģimeni. Un tad es izveidoju pats savu firmu. Tagad tā plaukst un zeļ un ir labākā savā jomā. Tā es sapratu, ka krīze rada ne tikai problēmas, bet arī iespējas.”

Aleksandra Bojeva / Foto: „Bulls Press”