Imermaņa erotiskie noslēpumi

Imermaņa pēdējā lielā mīlestība, kurai literāts novēlējis visu savu mantu, plašākai publikai kopā ar dzejnieku parādījās viņa astoņdesmit gadu jubilejas pasākumā 1994. gada nogalē. Pārpildītā mākslas darbinieku nama zālē uz skatuves cienījamais literāts Anatols Imermanis bohēmiskā nevērībā kūpina vienu cigāru pēc otra, cauri zālei augstpapēžu kurpēs defilē kaila daiļava.

“Nē, atvainojiet, kaut ko tādu es nekad neesmu darījusi, tas nekādi nesaskanēja ar maniem darba pienākumiem…” jau 2005. gadā šā raksta autorei smiedamās atbildēja Līce, toreiz Imermaņa literārā sekretāre. To, ka Līce – apburoša jauna sieviete – šajā jubilejas pasākumā piedalījās pieklājīgi apģērbta, apliecina arī cits jubilejas aculiecinieks.

Skan Imermaņa mīlas dzejoļi, jaunais talantīgais baritons Uldis Leiškalns izpilda opermūzikas ārijas, kas mijas ar filmas kadriem, kuros Imermanis salavecīša tērpā un krosenēm kājās sēž veikala skatlogā. Deviņdesmito gadu nabadzība ir grūti paciešama pie lieliem honorāriem pieradušajam literātam.

Pēdējā mīla - „Autogrāfa” līdzautore

Šajā pasākumā Imermanis prezentē savu jauno veikumu  – romānu „Autogrāfs”, kas tapis sadarbībā ar jauniņo privātsekretāri Ilona Rimdenoku (tagad Līce). Vēlāk, kļūstot par valdības vadītāja Induļa Emša biroja vadītāju un iegūstot atpazīstamību, viņa taisnojas, ka līdzdalība romāna tapšanā bijusi gluži tehniska. Taču, pašķirstot nelielo sarkano grāmatiņu, rodas gluži cits iespaids. Pieklājīgākie šo grāmatu vērtē kā pikantu un erotisku, citi atzīst, ka tā ir jēlas pornogrāfijas pilna. Grāmatas titullapu rotā Ilonas un Anatola Imermaņa paraksti, bet vēl interesantāka ir līdzās redzamā fotogrāfija. Tajā attēlota garmataina sieviete, kas demonstratīvi uzlikusi uz dīvāna rombotā zeķē tērptu kāju. Miglainajā bildē svārki nav saskatāmi, taču, ielūkojoties jaunietes sejā, jaušama visai pamatīga līdzība ar Līci. Zem bildes rakstīts: „Mani sauc Ilona. Es esmu tā, kas sarakstīja šo grāmatu kopā ar Anatolu.”

Bildina 80 gadu vecumā

Vēlākos gados Līce intervijās uzsvērusi, ka galvenā varoņa seksuālie piedzīvojumi bijuši Imermaņa fantāzijas, tomēr sakritību ar reālajiem abu dzīves faktiem ir mulsinoši daudz. Grāmatas galvenā varone ir Ronija – šādi Imermanis bija dēvējis Ilonu. Tāpat kā dzīvē Ronija pārraksta galvenā varoņa tekstus, interesējas par žurnālistiku.  Vai arī Ilona bijusi tikpat maucīga, cik grāmatas Ronija, nezinātājiem atliek vienīgi minēt. Arī par šo citātu: „Noslēgumu rakstījām 1991. gada oktobrī (..). Vienā no savas kolekcijas pavairošanas retajiem starpbrīžiem Ronija saskaitļoja savus pielūdzējus. Kopā ar pielūdzējām sanāca nedaudz mazāk par pussimtu. Ņemot vērā, ka viņas seksuālā biogrāfija sākusies 1988. gadā, jāsaka: Cepuri nost!”

Sešpadsmit gadu vecā Ilona Rimdenoka iepazinusies ar tolaik 75 gadus veco Imermani 1988. gadā Dubultu poliklīnikā, kur piestrādāja. Šis gadījums nav nekas neparasts – Imermanis bieži mēdzis teikt: „Sieviete ir līdz sešpadsmit. Pēc tam ir tikai pienākums.” Bezkaunīgajam bohēmietim Imermanim nekad nav bijis problēmu iepazīties ar jaunām meitenēm, un nereti tās bija īslaicīgas attiecības, taču  Ronja, kā viņš sauca Ilonu, vecajam vīram bija iekritusi dziļi sirdī. Viņai veltīts arī ierobežotā tirāžā iznākušais Anatola Imermaņa dzejas krājums „Divdesmit viena reize Ronija” Astoņdesmit gadu vecumā izteikto bildinājumu Ilona gan atraidīja. Tomēr ne velti viņš Ilonai novēlēja visu savu mantu, ieskaitot dzīvokli specprojekta mājā Pērnavas ielā, kur līdz tam dzīvojis Maestro Raimonds Pauls un vēlāk dzejnieks Jānis Peters.

Tekošie griesti pievērš mākslai

Tieši šis dzīvoklis pamudinājis Imermani pievērsties arī glezniecībai. Tolaik literātam bija 60 gadu, un pie viņa kādu laiku mitinājās gleznotājs Jānis Pauļuks, kad bija sastrīdējies ar sievu Felicitu. Lietainās dienās dzīvoklim tecēja griesti. Notecējumi veidoja gandrīz vai gleznu, kas raisīja Imermaņa fantāzijas. Aizņēmies Pauļuka otas un krāsas, Imermanis papildināja stihiski izveidojušos griestu gleznojumus. Ar rūdīta mākslinieka aci novērtējis vārda mākslinieka veikumu, Pauļuks atzina to par cerīgu.

Gleznas ir tik pilnas ekspresijas, emociju un noskaņu, ka akadēmiskās izglītības mākslas jomā trūkums nav manāms.  

Kopš tā laika Imermanis sāka gleznot arī uz audekla un sarīkoja ne vienu vien izstādi. Arī ar dzejnieku Hariju Heisleru Rakstnieku namā. Šī izstāde draugiem literātiem palikusi atmiņā kā atraktīvs pasākums. Heislers un Imermanis uz maiņām dežurējuši izstādē. Heislers savās dežūras reizēs apmeklētājam  ielējis 50 gramus un vedis rādīt gleznas. Savas slavējis, Imermaņa pēlis. Nākamajā dienā, kad gleznas sargājis Imermanis, noticis līdzīgi – paša gleznas slavētas, bet Heislera akvareļi dēvēti par konfekšu papīriņiem.

Kad Imermaņa gleznu izstāde notika Dubultu jaunrades namā, draugi rakstnieki pat bija ieplānojuši nozagt vienu gleznu un paslēpt paša mākslinieka pagultē, lai veicinātu skandalozu publicitāti. Labi izplānoto nodomu izjauca kāda jaunrades nama apkopēja, kuru Imermanis bija aizvainojis, nepieņemdams padzīvojušo sievieti par modeli.

Politiskās peripetijas un literāta piemiņa

Iespējams, vērtīgākos Imermaņa mākslas darbus var apskatīt viņa kultūrvēstures apdvestajā dzīvoklī Pērnavas ielā, kuru viņš novēlējis Ilonai  ar noteikumu nodibināt un vadīt šajā dzīvoklī bāzētu Imermaņa memoriālo fondu. "Fonda mērķis - saglabāt radošās jaunatnes piemiņā pretrunām piesātināto posmu Latvijas kultūras vēsturē, kas saistīts ar šo dzīvokli (tajā aizritējusi liela tiesa mana radošā mūža, kā arī daļa no Raimonda Paula un Jāņa Petera radošā mūža)," rakstījis literāts. Lai gan Ilonas Līces īpašumā ir daudzi vērtīgi Imermaņa darbi, tomēr nekas nav dzirdēts par Līces 2004. gadā presē solīto piemiņas izstādi.

Sazināties ar Ilonu Līci, lai uzzinātu, kā veicas ar Imermaņa piemiņas spodrināšanu, neizdevās. Kasjauns.lv lūdza Līces tālruņa numuru un palīdzību sazināties ar viņu Ērikam Jēkabsonam, ar kuru Līču pāris vēl nesen redzēti sabiedrībā. Solīto kontaktu vietā klusums. Var arī saprast Ilonas Līces nevēlēšanos kontaktēties ar medijiem pēc publikāciju un sižetu biruma 2005. gada nogalē un 2006. gadā TV raidījumā „De Facto”, laikrakstos „Diena”, „Latvijas Avīze” un citos medijos.

Toreiz plaši tika aprakstīts par Līču ģimenes ienākumu neatbilstību tēriņiem un iespējamo ciešo saistību ar Londonā dzīvojošo oligarhu Borisu Berezovski. Ziņu aģentūrā LETA atrodama informācija, ka par iemeslu kriminālprocesa ierosināšanai kalpojusi Berezovska gatavība finansēt konkrētus politiķus vai pat partiju un ir izskanējuši pieņēmumi, ka Līču pāris ir Borisa Berezovska menedžeri Latvijā, viņa interesēs iepērk zemes un finansē politiku.

Tomēr runām, ka Līču pāris uz visiem laikiem aizbraukuši no Latvijas, nav pamata. Bijusī Imermaņa mūza manīta izejam sabiedrībā ar savu vīru Robertu un kādreizējo iekšlietu ministru Ēriku Jēkabsonu.

Anda Leiškalne / Foto: Mārtiņš Purviņš, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva un mākslas galerijas „5 vēji”arhīva