Latvijā sasniegta negatīvisma kritiskā masa
Ik dienas pār Latvijas iedzīvotājiem gāžas negatīvu ziņu straume – viena par otru satraucošāka. Drošības trūkums attiecībā uz nākotni daudzus psiholoģiski ir piespiedis pie zemes. Kas notiek? Ko darīt? Kā to visu neitralizēt?
Neirolingvistiskās programmēšanas (NLP) trenere, Eriksona hipnozes speciāliste
– Negatīvisma kritiskā masa jau ir sasniegta – ne psiholoģiski, ne fiziski cilvēki vairs nespēj izturēt negatīvo domāšanu, zinot, ka priekšā ir ziema un diez vai būs labāk. Ja kāds pasaka: „Jā, jūs varat!”, atsaucība ir liela, jo cilvēki ir izslāpuši pēc labām ziņām. Skaidrs, ka ir jādzīvo un jārīkojas citādāk nekā līdz šim, bet – kā? Ir jāizvirza jauni mērķi, bet kurš pateiks, kā to izdarīt. Mūsu izglītības sistēmā tas netiek mācīts, līdz ar to bieži vien ne tauta, ne valdība neprot saskatīt mērķi un virzīties uz to. Katrs pats sev var pajautāt, kurš vārds izraisa patīkamākas emocijas – „problēma” vai „uzdevums”. NLP māca, ka problēmas ir neveiksmīgi risināts uzdevums. Pietiek runāt par to, cik grūti, jāpasaka, ko gribi vietā! Masu informācijas līdzekļi uzmanību virza uz nepatikšanām, grūtību pārvarēšanu, un to arī redzam. Ejot uz mežu sēņot, skatāmies uz sūnām, domājam par baravikām, pa vidu ieraugām kādu dzērveni, bet diez vai redzam riekstus kokos, sārtus pīlādžus un putnus zaros. Pacelt acis uz augšu un ieraudzīt debesis nemaksā neko. Naivi būtu domāt, ka krīze pazudīs pati no sevis un viss būs kā iepriekš. Nebūs, jo pārāk daudz kas tika darīts nepareizi. Tagad katrs pats var domāt, ko darīt, lai pārkārtotos un rastu prieku no mazām lietām, ko pirms tam pat neievēroja.
Vārdu salikums „pozitīvā domāšana” ir nonivilēts un daudzus tracina, bet cita risinājuma nav. Ja paliek viens pret vienu ar krīzi, labāk nekļūst. Kad cilvēks ir pārguris no grūtībām, kad vairs nespēj izturēt, viņš piezemējas un akceptē to, kas notiek, paceļ acis augšup un nodomā: „Ha, cik skaistas kļavu lapas un saule spīd!”
Latvijā nav kara, nav zemestrīču, nav briesmīgu slimību, bet pasaules vēsturē tas viss ir bijis un ir pārdzīvots. Latvijā ir izteikta konfrontācija, gānīšanās uz katru, kas kaut ko dara. Lai dotos politikā, ir jābūt ar krokodila ādu, jo automātiski kļūsi par slikto. Ja būtu mana vara, es visur ieviestu pozitīvās domāšanas kursus un skolas, radītu pozitīvās domas kritisko masu. Ir daudzi pētījumi par to, ka doma ir enerģija, tai ir materiāls spēks. Cilvēki, kas spēj priecāties par mazumiņu, ir laimīgāki nekā tie, kuriem nekad nepietiek un nekas nerada prieku. Ir jāstāsta par cilvēkiem, kas atgriezušies Latvijā, jo nav tiesa, ka te palikuši tikai lūzeri. Nav cita risinājuma, kā sapurināties un mākslīgi trenēties domāt pozitīvi, jo domāju, ka negatīvisms un spriedze tiek radīta speciāli. Jārada un jāveido mums pašiem, nevis iebraucējiem, viesstrādniekiem. Vienmēr ir varianti, kā sakārtot lietas. Gribas ticēt, ka tieši tagad sāks kaut kas mainīties izglītības sistēmā, tiks likvidēta milzu birokrātiskā mašīna. Ticu, ka Latvijā ir liels potenciāls, aizvien vairāk cilvēku meklē domubiedrus, grib sadarboties un meklēt risinājumus.
Nevajag griezt vēnas, laiks dibināt ģimeni
Krīze tā vai citādi satricina visu dzīves, bet tā ir arī laiks, kad graudus atsijāt no pelavām. Lai paceltos, ir jānolaižas līdz pašai lejai
Jauno psiholoģiju centra direktore psiholoģe Dace Rolava:
– Indiešiem hierarhijā visaugstākais ir Dievs, kas visu iznīcina, un tikai tad šajā attīrītajā, izdedzinātajā, tukšajā vietā nāk citi Dievi un kaut ko veido no jauna. Austrumnieku izpratne par dzīvi skaidri parāda, ka nekas nav mūžīgs un reiz visam ir jāsabrūk, lai varētu veidoties no jauna. Katra krīze, lejupslīde un nolaišanās līdz zemākajam punktam rada iespēju saskatīt to, ko laiskā bezproblēmu eksistencē nevar ieraudzīt. Satricinājums aktivizē domāšanu, vēlmi izdzīvot un radīt kaut ko jaunu. Cilvēki dzīvo, dzīvo, viņiem ir darbs, draugi, bet tad pienāk brīdis, kad var redzēt, kas kurš ir... Tēlaini varētu teikt, ka tagad rudenī cilvēki lasa ogas un sijā, lai tas, kas piemaisījies, aiziet projām un paliek tikai bagātība. Jācer, ka katra dzīvē vējš būs tik stiprs, ka visas pelavas aizpūtīs projām. Pēdējā laikā cilvēki aizvien biežāk lūdz padomu, kā milzīga stresa apstākļos, kad ir neziņa un bailes, vai rīt būs darbs vai nebūs, samazinās algu vai apžēlosies, saglabāt optimismu un nepadoties depresijai.
Es saku: viss notiek, kā tam jānotiek, jo 15% ir cilvēka paša rokās, pārējo nosaka liktenis un zvaigznes. 15% ir ļoti daudz – ar to var pagriezt dzīvi citā virzienā. Galvenais nesēdēt mājās, neraudāt, nedzert tabletes, negriezt vēnas. Redzu, cik ļoti pēdējā laikā cilvēki nervozē, saasinājusies saslimšana ar neirodermatītu (stresa izraisītiem izsitumiem). Ja kolektīvā stresā ir viens cilvēks, negatīvā vibrācija skar pārējos, ja daudzi – kopējā enerģētiskajā laukā jau visi vibrējam līdzi, tāpēc mans kā praktiskās psiholoģes ieteikums ir paskatīties uz problēmām no cita skatu punkta un ieraudzīt, ka piramīdai ir vairākas šķautnes. Krīze mūsu privātajā dzīvē ir arī tad, kad piedzimst bērns vai kāds mirst, un zemapziņā krīžu esamība ir ļoti svarīga, jo, ja to nebūtu, dzīve ritēti viengabalaini tukši. Ir jādomā, kā pozitīvi izmantot šo laiku – varbūt sākt mācīties, apgūt jaunu profesiju, aizceļot un būt vienatnē ar sevi. Kādam jādibina ģimene, lai savilktu galus kopā, ģimenēm jāapvienojas, lai noturētos virs ūdens. Tomēr sabiedrība ir dažāda, un tajā ir cilvēki ar ne tik stabilu nervu sistēmu, veci un slimi, dzīves iedragāti, kas neredz izeju no problēmām, ir izmisumā. Viņi gaida cilvēku atbalstu, un stiprākajiem ir jāpalīdz, ir laiks solidarizēties.
