Prominenti mednieki grib izvērsties Slīteres Nacionālajā parkā
Slīteres Nacionālajā parkā top jauns dabas aizsardzības plāns. Cits skatījums, kā darboties īpaši aizsargājamā teritorijā ir medniekiem, kuru vidū ir arī ekspremjers Ivars Godmanis.
Medību kolektīvs „Slīteres Hubertus” jau vairākus gadus ir noslēdzis līgumu ar Nacionālo parku un medī tā teritorijā, gan ne visās vietās, jo ir arī īpaši aizsargātas rezervāta zonas. Viņu vidū ir ekspremjers, Eiropas parlamenta deputāts Ivars Godmanis (LPP/LC), viņa dēls Edgars, Dundagas novada domes izpilddirektors Elmārs Pēterhofs, kolektīvu vada bijušais Talsu policijas priekšnieks Aivars Pumpiņš.
Mednieku vidū Godmanis ar dēlu
„Ap 20 vīru, tagad tur medī arī divi mūsu inspektori, bet agrāk tur nebija neviena vietējā,” kasjauns.lv teic parka inspektors, zoologs Vilnis Skuja. Sanāksmē gada nogalē, kad vaicāts, kurš tad te no medniekiem ir vietējais, kājās cēlies un sevi par tādu saucis Edgars Godmanis — viņa tēvam Kolkas pagasta Vaidē pieder vasarnīca.
Viņu vidū ir arī divi kādreizējie parka direktori (Elmārs Pēterhofs un Juris Janovs), tāpēc Skuju jo īpaši pārsteidz mednieku vēlme savas intereses likt pāri dabas aizsardzībai. „Ja viņi nesaprot, kāpēc vajadzīgas īpaši aizsargājamās rezervāta zonas (tajās pat ieiet aizliegts — M.P.), tas ir jocīgi. Viņi grib medīt visur. Dabas aizsardzības plāna apspriešana ir demokrātiska, katrai interešu grupai ir tiesības uzdot jautājumus. Viņi prasa, kāpēc kādi meža kvartāli ir īpaši aizsargājami, kāpēc nevar plintēm arī tur dzenāt zvērus, bet tad trenkās visu, gan, ko medī, gan, ko nemedī,” stāsta inspektors.
Pēc viņa vārdiem, ja šie būtu parasti lauku zēni bez lielas aizmugures, neviens ar viņiem īpaši nerēķinātos, bet šie „var atļauties vairākas reizes zvanīt priekšniekiem un spiest, kā banānu valstī dzīvojam”.
Nacionālais parks nav radīts mednieku priekam
Skuja nav pret medībām, pilnībā bez tām iztikt nevar, citādi, piemēram, meža cūkas savairosies par daudz un izrakņās tās pašas sargājamās teritorijas, bet Slītere „nav safari parks”. Galvenais uzdevums šeit ir sargāt dabas vērtības. Kopš 2005. gada Slīterē aizliegt medīt lūšus un vilkus, arī šos zvērus medniekiem kārojas pārvērst trofejās, taču viņiem vajadzīga vismaz viena droša vieta Latvijā.
„Viņi var medīt, tikai šeit jārēķinās ar ierobežojumiem. Medības ir tikai instruments, ar kuru vien nevar apsaimniekot īpaši aizsargājamas teritorijas. Viņi izturas tā, it kā visu vajadzētu pakārtot viņiem. Kā padomju laikā — piezvanīšu priekšniekam,” Skuja piemin joprojām iecienīto korporatīvo saišu izmantošanu.
Medības riesta laikā: kā vīrieti nocelt no sievietes
Nacionālā parka direktore Dace Sāmīte gan noliedz jebkādu spiedienu, it īpaši „no augšas”: „Viņi paši ir ļoti aktīvi, bet rīkojas demokrātijas principu ietvaros.” No parka jaunā plāna iecerēm medniekiem netīkot divas — aizliegums piebarot dzīvniekus un medīt riesta laikā.
Sāmīte skaidro, ka piebarošana nozīmē dzīvnieku koncentrāciju vienuviet, kas veicina šajā apvidū arī lielākus postījumus mežā. Tas izjauc arī dabisko līdzsvaru, jo mežs tomēr nav zooloģiskais dārzs. Par aizliegumu šaut zvērus riesta laikā Sāmīte saka vienkārši: „Iedomājieties, kā jutīsies vīrietis, ja viņu nocels no sievietes. Un dzīvniekiem tas notiek tikai reizi gadā.” Šie ierobežojumi nepavisam neliegtu nomedīt to pašu kolektīvam atļauto dzīvnieku skaitu. Pret rezervāta zonām medniekiem gan neesot iebildumu.
Mednieku līderis: iesniedzām priekšlikumus
„Slīteres Hubertus” priekšsēdētājs Aivars Pumpiņš kasjauns.lv teic, ka nekādu spiedienu necenšas veikt: „Likumā noteiktajā kārtībā iesniedzām savus priekšlikumus. Viss vēl risinās.” Kolektīvam ne pirmo gadu ir līgums ar nacionālo parku, un mednieki zinot un arī rēķinoties ar īpašajām zonām. „Par to līgumā ir teikts, no kopumā 16 000 hektāru mēs medījam nepilnos 9000 hektāru.” Tomēr var noprast, ka domas par zonējumu dalās.
Mednieki ir gatavi piekāpties piebarošanas jautājumā, lai arī šī ziema liecina, ka to vajadzētu gan, neesot arī apstrīdējuši parka ierosmi aizliegt medības riesta laikā. „Tas ir no ētiskā viedokļa, ārzemēs rīkojas pretēji, jo tad var atsijāt to, kas der un neder, bet mēs akceptējam,” stāsta Pumpiņš. Tiesa, riesta laikā tēviņi izrādās un mērojas spēkiem, un mednieki visdrīzāk jau šaus tos, kas citādi būtu uzvarētāji — ar lielākajiem ragiem vai ilkņiem. Tātad „atsijā” pašus labākos, kas vairs nedos pēcnācējus...