Šo šausmu stāstu piedzīvoja mana paziņa Aiga. „Līdz pat studiju gadiem manas vasaras pagāja pie vecvecākiem laukos. Tuvējais ciems bija apmēram piecu kilometru attālumā. Daļa ceļa bija jāmēro cauri mežam. Lūk, tieši šajā posmā, pašā ceļmalā, auga milzīga egle – tās zari veidoja tādu kā arku, un, ejot cauri pat gaišā dienā, apņēma tumšums. Atceros, bērnībā pie vectētiņa viesojās ciema veči – mednieki, kuri, pašdzīto dzerot, stāstīja savus mednieku stāstus. Izrādās, reiz apkārtnē ieklīdis lūsis-cilvēkēdājs.
Mednieki centušies to nošaut, taču zvērs bijis ļoti izmanīgs. Reiz kāds vīrs ar bisi mežā izdzirdējis sievieti kliedzam, skrējis, šāvis, trāpījis arī. Nogalējis lūsi tik tādēļ vien, ka tas nav gribējis no sava laupījuma šķirties – kā lēcis no lielas egles (!) sievietei skaustā, tā nošauts un miris palicis viņai ar zobiem un nagiem pakausī.
Skaidra lieta, ka sieviete arī bijusi beigta – nokosta. Nez kādēļ biju izdomājusi, ka lielā egle ir tā pati ceļmalā augošā, un bailes paiet zem tās zariem man bija vēl arī tad, kad 18 vecumā naktī atgriezos no zaļumballes. Kaut gājām divatā, tieši zem koka ierāvu galvu plecos un sajutu aukstu vēja pūsmu, kas varētu lidot lecošam lūsim pa priekšu. Šķita – tūliņ, tūliņ sajutīšu nagus sprandā! No šīm bailēm nespēju tik vaļā līdz brīdim, kad kādā vētrā egli aizlauza, un tas to nozāģēja pavisam.”
