Palīdzam bezdarbniekiem!
Kāpēc Latvijas bezdarbnieki pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast darbu zaudē cerību, pieņem notiekošo un vairs nemaz nemēģina atgriezties darba tirgū?!
Nesen sarunājos ar kādu skaistu, pēc izskata pat ļoti veiksmīgu jaunu sievieti. Bet viņas acu skatiens mani mulsināja, jo šķita nedabiski skumjš un tukšs. Jautājot, ar ko viņa pašlaik nodarbojas, uzzināju, ka sieviete vairākus mēnešus ir bez darba. Tā vietā, lai dibinātu savu ģimeni, piepildītu savu karstāko sapni par bērniņiem, viņa atstājusi savu īrēto dzīvokli Rīgā un atgriezusies pie vecākiem Dobelē. "Īsti pat darbu vairs nemeklēju. Tāpat to nespēju atrast. Ja aizsūtu savu CV un motivācijas vēstuli uz kādu no iespējamajām vakancēm, neviens man neatbild. Varbūt braukšu kaut kur uz ārzemēm. Bet nevaru īsti izšķirties, jo pavisam vienkāršus darbus darīt arī man negribas. Galu galā man ir maģistra grāds, par ko, starp citu, vēl tagad maksāju bankai kredītu, bet manas zināšanas diemžēl nevienam nav vajadzīgas,” savu sirdi kratīja jaunā sieviete. Runājoties ar citiem bezdarbniekiem, sajutu, ka viņi pilnībā paļaujas uz citiem. "Jau gadu esmu bez darba. Ja godīgi, šāda dzīve man pat ļoti patīk. Beidzot varu pietiekami ilgu laiku pavadīt kopā ar saviem bērniem, vīram katru vakaru pagatavot vakariņas, bet pati vairākas stundas dienā veltīt laiku tikai sev. Iepriekš biju tā ierakusies darbos, ka nekam laika neatlika. Tagad esam iemācījušies iztikt ar vienu algu un mūsu ģimenei pietiek,” tā man stāstīja kāda precēta sieviete. Bet citā tikšanās reizē, jautājot, kā sokas ar darba meklējumiem, saņēmu atbildi – nekā sev piemērota un tāda, ko patiesi gribētu strādāt, nevaru atrast.
Skumji stāsti un skumji likteņi, kā arī izdzisusi ticība sev un tam, ka "tuvākajā laikā darbu tiešām atradīšu”. Protams, nenoliedzu – palikt bez darba ir smags trieciens katra pašapziņai, taču, ja mēs visi, kam pašlaik ir un noteikti arī būs darbs, ar tikpat lielu enerģiju, kā pavadām darbadienu, palīdzētu saviem draugiem, paziņām vai radiem atkal noticēt, ka viņi ir spējīgi atrast darbu, tā noteikti notiktu. Jau vairākas reizes savā dzīvē esmu pārliecinājusies, ka domām ir spēks. Ja kaut ko ļoti, ļoti vēlas, tas agrāk vai vēlāk vienmēr īstenojas. Galvenais – pašai zināt, ko patiesi vēlies. Ticu, ja katrs bezdarbnieks par 100 % zinātu, kādā darbā viņš grib strādāt un būtu pilnīgi pārliecināts, ka tādu arī atradīs, tā noteikti notiks.
Kintija Bulava/ Foto: Bulls Press
