Lai arī jaundzimušo apzināta nonāvēšana vairumam cilvēku var šķist necilvēcīga un nepieņemama, vēsturē bijuši periodi, kad šāda rīcība bijusi ne tikai pieņemama, bet pat obligāta. Romiešu kultūrā bērni ar invaliditāti pēc dzimšanas tika pamesti, ja vecāki nevēlējās vai nevarēja atļauties viņu audzināšanu.
Bērns vienkārši tika pamests uz ielas, kur nomira no bada. Tā bija ierasta un sabiedrībā pieņemama prakse.
The Daily Mail raksta, ka 1912.gadā Bekingemšīrā tika atklāta masu kapavieta ar 97 mazuļu mirstīgajām atliekām. Visi bērni bija nogalināti īsi pēc piedzimšanas, un pētnieki uzskata, ka apbedījuma vietas tuvumā atradies bordelis.
Arheologi uzskata, ka romieši mazuļus līdz pat divu gadu vecumam neuzskatīja par „pilnībā” cilvēciskām būtnēm, un bērni, kas nomira pirms šī vecuma, netika apglabāti kapsētās, bet gan publiskās vai sabiedriskās vietās.
Lai nu kā, romiešu pāriem bija tiesības audzināt bērnus ar invaliditāti. Spartā šajā jautājumā iedzīvotājiem izvēles nebija. Jaundzimušie tika uzskatīti par valsts īpašumu un visus bērnus rūpīgi izmeklēja kopienas līderi. Ja bērns izrādīja jebkādas fiziskās vai garīgās veselības problēmas, vecākiem bija par to jāinformē.
Jaundzimušo nonāvēšana pastāvējusi dažādās kultūrās visos vēstures posmos, un tā joprojām sastopama atsevišķās Indijas daļās, Āfrikā un Ķīnā. Viena bērna politikas dēļ Ķīnā ik gadu daudzi bērni tiek pamesti uzreiz pēc dzimšanas.
