„Pirmais, ko man gribas pajautāt, uzzinot par šādām lellēm – kādiem cilvēkiem šis produkts nepieciešams? Kas grib iegādāties lelli, kas līdzinās dzīvam bērnam? Viena no versijām, ka šis mākslīgais bērniņš kādai sievietei, kas iztēlojas sevi par māmiņu, ļauj kompensēt kādu nepiepildītu sajūtu. Nerealizētu māti vai vecmāmiņu, nerealizētu pieķeršanās objektu vai mātes sociālo tēlu. Mākslīgais bērns sievietei sniedz tādu kā sociālo statusu, un sabiedrība pret šo sievieti izturēsies kā pret jauno māmiņu.
Katra no mums mātes lomu izjūt ļoti personiski, un ir sievietes, kas to kaut kādu iemeslu dēļ reālajā dzīvē nav spējušas realizēt. Visticamāk, tas bijis pietiekami traumatiski, lai meklētu šādu risinājumu – iegādātos mākslīgo bērnu un aprūpētu to. Es melošu, ja teikšu, ka tas ir visai veselīgs kompensācijas veids. Tas varbūt ir kaut kas līdzīgs meitenēm ar mazu sunīti padusē, kuram var bantītes iesiet un kleitiņu uzvilkt... Un tomēr šie suņi ir dzīvas radības, ar kurām var izjust pieķeršanos un komunikāciju, bet šajā gadījumā tās ir tikai lelles, nedzīvas būtnes, lietas. Ja šāds iedomāts draugs ir pusaudzim, tas nav normāli, bet ir pilnīgi normāli, ja tāds ir trīs, četrus vai piecus gadus vecam bērnam. Šādā situācijā sieviete sev radījusi iedomātu bērnu. Pieaudzis cilvēks nespēj atšķirt īstenību no iedomu pasaules. Kaut gan pat normāli attīstīts bērns māk atšķirt spēli no realitātes.”
