Priekšspēli beidzu vemjot. Kauns!
Vai zināt, kāpēc ir vērts apprecēties un līdz sirmumam nodzīvot kopā ar savu jaunības dienu mīlestību? Tāpēc, ka viņi viens otra acīs nenoveco.
Es nebeidzu priecāties, kā mans tētis skatās uz mammu, kura kļuva viņa sieva 21 gadu vecumā; tētis taču saskata nevis pusmūža sievieti, bet joprojām to brīnišķīgo meiteni, kuru pirmo reizi ieraudzīja Jāņu vakarā ar vainadziņu galvā! Kaut es tā varētu, kaut ar mani tā notiktu! Laika, patiesībā, palicis pavisam maz, atšķirībā no mammas, man vairs ne tuvu nav deviņpadsmit!
Esmu ievērojusi, ka atmiņa attiecību frontē ar mums izspēlē visdīvainākos paradoksus: atkarībā no tā, kā beidzies mīlas stāsts, tādas atmiņu ainas arī dominē, domājot par bijušo mīļoto. Vistiešāk šīs transformācijas mani skāra deviņpadsmit gadu vecumā, kad atšķirībā no itin visām savām draudzenēm joprojām biju nevainīga. Mani šis fakts neiedomājami nomāca un paralizēja jebkādas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Diemžēl tobrīd nesapratu, ka gluži bez jūtu klātbūtnes tā lieta patiešām nav tik viegli nodarāma! Atceros, ka, ejot pa ielu un ieraugot jaunu sievieti ar zīdainīti ratiņos alkatīgi, vēroju viņas seju. “Kā tev tas izdevās? Kāpēc tu to spēji, bet es – ne? Kas manī ir tāds, ka es to nekādi nevaru?” Aptuveni tāds bija mans iekšējais monologs. Visbeidzot nolēmu rīkoties un noskatīju vīrieti – objektu, kuram, pēc mana plāna, būtu jākļūst par manu pirmo. No sava vecuma puišiem kautrējos, jo nevēlējos viņiem atklāt savu noslēpumu, bet nobriedis vīrietis šai lomai, manuprāt, bija īsti piemērots. Vienlaikus cerēju, ka viņš būs arī prasmīgāks un ne tik steidzīgi brutāls kā jaunie. Norežisēju situāciju, kurā abi pēc ballītes nonācām manā dzīvoklī un gultā. Es biju pārbijusies, tomēr izlēmīga. Līdz brīdim, kad tikai mežģiņu biksītēs un krūšturī tērpusies sajutu vīrieša smagumu sev uz krūtīm un viņa lūpas pieplokam manējām. Jutu izmisīgu vēlmi pretoties un ar pārdabisku spēku uzveicu sevi. Stress un izbailes radīja pilnīgi neparedzamu reakciju – jutu nelabumu aumaļām kāpjam uz augšu, sāku ķepuroties, tik tikko paspēju pārvelties līdz pusei pār gultas malu, kad jau vēmu vēl un vēl...
Nabaga vīrietis... Kad dažus gadus vēlāk (tad, kad pavisam veiksmīgi ar iemīlētu cilvēku izdevās atbrīvoties no savas “problēmas”) šo gadījumu atstāstīju savai draudzenei, viņa noelsās: “Ak, šausmas! Tam nelaimīgajam pilnīgi droši nekad vairs nestāvēja!” Man izdevās izvairīties no vīrieša, kam tika šis baisais pārbaudījums, bet atmiņās viņš pamazām apauga ar visai nepatīkamām rakstura, izturēšanās un ārējā izskata iezīmēm. Sapratu, ka rīkojos dumji, tik bieži domādama par viņu un atcerēdamās tikai nepatīkamo, bet droši vien zemapziņa centās pasargāt mani no kauna, meklēdama nevis manu vainu, bet citu iemeslu šādai reakcijai.
Airisa Mērdoka romānā “Melnais princis” raksta: “Nekas nevar līdzināties tām trulajām izjūtām, kas paliek tevī pēc neizdevušās laulības. Un tam naidam, kas pārņem pret bijušo lauleni. (Kā tādas personas uzdrīkstas būt laimīgas?) Es neticu tiem, kuri šajā sakarībā runā par “draudzīgām attiecībām”. Es pats pēc tam daudzus gadus nodzīvoju ar sajūtu, ka viss ir netīrs un sabojāts, dažkārt no tā radās pretīgums pret visu pasauli. Es nevarēju tik vaļā no šīs sievietes varas pār mani. Tam nebija nekā kopīga ar mīlestību. Tas, kurš pats ir izjutis tādu atkarību, sapratīs mani.”
Es esmu to izjutusi un zinu – nevienam negribas būt vainīgajam, un sliktās atmiņas cenšas mums palīdzēt vismaz savās acīs būt labākam, nekā esi.
