Varbūt varētu bez ieriebšanas!

Bet vienalga... Jaunā māmiņa priecājas, ka pēc bērna kopšanas atvaļinājuma uzreiz (šajos laikos brīnums) dabūjusi darbu kādā pilsētnieku iecienītā pārtikas veikaliņā. Jau pēc mēneša viņu ieceļ par veikala vadītāju, bet “konkurentes”, ar kurām kādreiz kopā strādāts, staigā zili melnas no skaudības par to, ka kādam citam ir tāāā veicies. Acīs jau neviens neko nesaka, bet mēģinājumi ieriebt tiek veikti katrā izdevīgā gadījumā – te kāds priekšniekam atstāj anonīmu zīmīti, ka jaunā “slota” ieradusies darbā ar 10 minūšu nokavēšanos, te atkal dienas beigās veikala kasē atklājas iztrūkums (kādi 10 lati, it kā nieks, bet tāpat nepatīkami). Īsāk sakot – ideju, kā ieriebt, pārējām kolēģēm netrūkst. Svarīgākais, jaunajai priekšniecei pašai jāsaprot, ka šeit viņai nav īstā vieta. Šādās situācijās, galvenais, šķiet, ir nesalūzt pašam. Bet ko darīt, ja boss nav no īpaši komunikablajiem, tāpēc ik pēc brītiņa tiek saņemts kāds e-pasts vai “papīrs” no grāmatvedības – rīkojumi, aizrādījumi utt. Vēl piebilstot, ka tomēr tiks izvērtēta atbilstība ieņemamajam amatam. Pagaidām viss it kā ir norimis, bet neziņa šausta joprojām... Skumji, ka sieviete, kas bija beidzot “tikusi atkal uz kājām”, saņēma spēcīgu triecienu un bija neizpratnē – ko darīt tālāk?! Nevilšus jāaizdomājas – tas taču nav vienīgais gadījums, kad apzināti vai neapzināti rūpējies par sevis pašas izdzīvošanu lielajā depresijas vilnī, kas neļauj dzīvot tā, viegli, nevienam negrūžot dunci mugurā.