Šlesers darba laikā savā īpašumā rīko „atvērto durvju dienu”
Rīgas mēra vietnieks Ainārs Šlesers (LPP/LC), lai glābtu savu tēlu un viestu skaidrību, izšķīrās par negaidītu soli — pirmdienas rītā sarīkoja atvērto durvju dienu savas ģimenes īpašumā Jūrmalā, lai parādītu, kur ko būvēs un ko cirtīs.
Pie atvērtajiem vārtiem Mellužos, Upes ielā 1a, grozās Šlesera kaimiņš Ilmārs, vīrs gados, kurš, izdzirdot par plānoto pasākumu, nolēmis atnākt viesos. Ceļu pie Šlesera mērojuši ne tikai žurnālisti, bet arī jūrmalnieki un Vides aizsardzības kluba pārstāves. Šo tikšanos Šlesers sarīkojis pirmdienas rītā, kad viņam vajadzētu nodoties darbam rīdzinieku labā. Vicemērs sola, ka nokavēto laiku — trīs stundas no pulksten 8 līdz 11 — viņš atstrādās vakarā.
Nopircis par gandrīz miljons dolāru
Rutas kundze no Lielupes ir visai aizdomīga — šodien ir viens gabals Aināriņam, rīt cits Pēterītim. Šlesers iebilst, ka tā gan nebūs, arī izcirst visu un pārvērst mežu „burkānlaukā” viņš negrasoties, turklāt stādīšot „simtiem koku vietā”, „te būs kā botāniskajā dārzā”.
Padomju laikā šeit atradās kempings, vēlāk to īpašumā ieguva Vācijas pilsonis Peters Igenbergs, no kura šo teritoriju kā apbūvējamu 1999. gadā nopirka Šlesers, pēc viņa vārdiem, par gandrīz miljons ASV dolāru. Kopumā šeit ir vairāk nekā divi hektāri, nojauktas vairāk nekā 40 kempinga laika ēkas, uzcelts pārvaldnieka nams, vēl palikuši pāris grausti. „Mana kļūda ir, ka esmu nojaucis šīs ēkas, un daudziem šķiet, ka šeit vienmēr ir bijis mežs,” pukojas politiķis.
Šleseri iecerējuši būvēt divstāvu savrupmāju, kuras dēļ ar valdības lēmumu (ko pavadīja neliels protesta pikets) atļauts meža zemi transformēt par apbūves teritoriju — 0,6627 hektārus. Ministru kabineta lēmums bija nepieciešams, jo šī ir kāpu aizsargjosla. Pēc Šlesera vārdiem, savulaik „Jaunā laika” vadība nu jau bijušajai Jūrmalas domes priekšsēdētājai un no partijas izslēgtajai Inesei Aizstrautai devis skaidru uzdevumu nepieļaut „nekādus saskaņojumus šeit”.
Žēl esot tikai septiņas priedes
Tieši uz veciem pamatiem būvēties nav plānots. Uzkalnā paceļas ēdnīcas grausts, kuru paredzēts nojaukt, bet māju cels lejā, kur pašlaik vietu aizņem kļavas. Tā gan būšot vairāk vietas priedēm, kas aug tuvu graustam. Šlesers kā nepelnītu „politisko konkurentu” apvainojumu uztver apgalvojumus, ka būvniecības dēļ cirtīs priedes, turklāt tās esot apzīmētas ar krāsu. Tieši otrādi, atzīmētos kokus necirtīs nekādā gadījumā. Arhiktekts Andis Sīlis gan neslēpj, ka no 76 kokiem jāizcērt 28 priedes, no kurām žēl esot septiņas, bet 43 ir kļavas, kas kāpu zonā uzskatāmas par „nezālēm”. Turklāt šie lapu koki ir slimi vai nokaltuši. Dažas priedes diemžēl jānocērt, lai izveidotu pievadceļu uz māju, Šlesers sola samaksāt visaugstāko celma naudu par katru koku.
Tas pats arhitekts, kas Šķēlem
„Es esmu šīs zemes privātīpašnieks, šī nav publiskā teritorija, šī ir bijusi apbūvēta teritorija ar vairāk nekā 40 ēkām,” vairākkārt uzsvēra Šlesers. Klātesošo jūrmalnieku vidū gan bija cilvēki, kuriem šķita nepieņemami, ka nu būs vēl viena privāta teritorija, caur kuru nevarēs brīvi staigāt šurpu turpu. Tiesa, pa Upes ielu, kas stiepjas gar īpašumu, netraucēti var aiziet uz jūru.
Arhitekts Andis Sīlis teic, ka Šleseru divstāvu nama kopējā platība būs vairāk nekā 1000 kvadrātmetru: „Liela māja, Šlesera kungam ir daudz bērnu, tāpēc viņš deva tādu uzdevumu, lai visa ģimene var dzīvot kopā.” Neko sīkāk Sīlis neatklāj, vien vaicāts par baseinu, atbild, ka tas būs. Iecerēts arī tenisa laukums. Interesanti, ka arhitektu birojs „Sīlis, Zābers un Kļava” projektējis arī cita pazīstama politiķa miljonāra privātmāju — Andra Šķēles ģimenes apdzīvotos „Mākoņus” pie Saulkrastiem.
Ciemos pie Šlesera
Zaļo aktīviste: nedomāju, ka Šlesers dzīvo zem tilta
Ar skaitļiem Šlesers kā vienmēr ir atvēzējies, piemēram, līdzīgas meža zemes transformācijas lietas valdībā esot izskatītas simtiem tūkstošu. Patiesībā desmit gadu laikā šis ir tikai trešais gadījums, saistīts ar kāpu aizsargjoslu.
Vides aizsardzības kluba viceprezidente Elita Kalniņa par to pasmaida. „Mans viedoklis — tiem, kas valstī ir pie teikšanas, vajadzētu būt daudz labākiem kā citiem, dot piemēru. Ja sabiedrībai ir negatīvs viedoklis, nelīst ar savu māju. Nedomāju, ka Šlesera kungam nav kur dzīvot. Visi koki ir vērtība, te nav mežsaimniecība, kur jāiegūst koksnes raža. Pensionārs Jānis Bērziņš arī prasīs, vai viņš nevar transformēt.”
Kaimiņš par kaimiņu saka tikai labu
Toties kaimiņš Ilmārs ir visnotaļ apmierināts. Viņš šeit dzīvo divdesmit gadus, un kopš kempingu pameta, tajā saimniekoja klaidoņi un dzērāji, bieži bijuši kautiņi, vajadzējis saukt te ugunsdzēsējus, te „ātros”. Kārtība radusies tikai, kad īpašumu iegādājies Šlesers. „Atguvām mana tēva māju aiz kalna, viss ir redzams, kā te bija, kā tagad ir. Sēta krita virsū,” atceras Ilmārs. Viņš atnācis pēc savas ierosmes, Šlesers esot brīnījies: „Ko tad tu atnāci?” Vēlēšanās Ilmārs par kaimiņu nebalsojot, ikdienā, ja satiekas, parunājot par dzīvi.
Citās domās ir pensionētā mediķe Ruta, kas atbraukusi no Lielupes. 1950. gadā, kad viņai bija 16 gadi, kundze tagadējā Šleseru īpašumā bijusi uz pionieru nometni. „Man nav pieņemama ne Kargina māja, ne citas lielās būves. No tādiem smagumiem smiltis skalojas uz jūru prom, nogāžas krasti,” stāsta Rutas kundze, kas uzskata, ka šeit bija jāatstāj bez sētas, lai var brīvi staigāt.
