Savedēja ar maģistres grādu
Preču māte. Precinātāja. Savedēja. Latviešu valodas vārdnīcā vārds ‘savedēja’ skaidrots kā starpnieks mīlas sakaros, to veicinātājs savtīgos nolūkos. Tomēr profesionālā savedēja Velta Līvija Miķelsone teic: “Vienkārši savest cilvēkus kopā man nav interesanti.” Kopš Miķelsones kundze aizrāvusies ar psiholoģijas nozari – socioniku, savešana notiek gudri un zinātniski.
Kas kopīgs Jurim Kulakovam un Inārai Sluckai? Vai Agnese Zeltiņa un
Māris Verpakovskis ir ideāli partneri? Vai zinājāt, ka Ingum Pētersonam un Ievai Pļavniecei varētu izveidoties ļoti saskanīga laulība? Nē, nē, nekādu dzeltenu pīļu, tikai precīzi fakti un tīra matemātika.
Jau izsenis katrā sīkā miestā vai dižā lielpilsētā mita kāds, kas zināja, kur dzīvo visjaukākās līgavas un visbrangākie precinieki. Zināju un saveda, katram pēc vajadzībām, spējām un naudas maka. A ko? Par darbu jāmaksā, un priecīgi cilvēki, kā zināms, ir dāsni. Dāsni, ja trāpīts desmitniekā. Svētīgs darbs. To zināja arī austrumu gudrie, kuri pētīja zvaigžņu rakstus, lai izsecinātu, kurš kuram “podiņš – vāciņš”, lai dzimtu spēcīgi mantinieki, lai būtu stipras saknes. To zināja mūsu senči, kas teica – nevajag sēsties svešās kamanās, jo vienas “kastas” ļaudīm pielāgoties vieglāk. Bez pielāgošanās, kompromisa mākslas mīlestība ir uguns bez satvara. Apdomība preču lietās ir zelta vērtē. Un zelts nozīmē apjēgsmi, no kuras izriet laime.
Vai precības patiešām ir čamdīšanās pa čūsku maisu cerībā izvilkt zuti? Kā nu kuram. Kā nu kuram.
Napoleons vai Dostojevskis?
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados lietuviešu matemātiķe un socioloģe Aušra Augusta, pamatojoties uz šveiciešu psihologa Karla Gustava Junga izstrādāto cilvēku tipoloģiju un poļu psihiatra Antona Kempinska koncepciju par “informējošo metabolismu”, radīja jaunu psiholoģijas nozari – socioniku.
Socionika iedala cilvēkus 16 sociotipos un nosaka to savstarpējo attiecību kvalitāti, un – kas īpaši jauki – katrs sociotips ir nosaukts kāda slavena cilvēka vai literāra tēla vārdā. Sociotips tiek noskaidrots četrās kategorijās – ekstraverts vai introverts, racionāls vai iracionāls, loģisks vai ētisks, intuitīvs vai sensors. Piemēram, Napoleona tipa cilvēks ir sensori ētiskais iracionālais ekstraverts, bet Dostojevska tips – intuitīvi ētiskais iracionālais introverts. Miķelsones kundze uzsver, ka nav labu un sliktu tipu, bet ir saderīgas un nesaderīgas attiecības.
Socioniķi uzskata, ka cilvēka psiholoģiskais tips ir ieprogrammēts ģenētiski un tas nav atkarīgs no cilvēka audzināšanas, kultūras līmeņa vai apkārtējās vides iedarbības. Turklāt katram tipam ir ne tikai spēcīgās, bet arī vājās puses, tāpēc piemēram, attiecības starp diviem identiskiem tipiem ne vienmēr ir labas un patīkamas. Jā, viņi izprot viens otru no pusvārda, taču, saskaroties ar problēmām, grūtībām, šķēršļiem, abi ir vienādi vāji un neveidojas savstarpēja palīdzība. Divu pilnīgi atšķirīgu tipu attiecības ir vēl sliktākas – tie regulāri konfliktē. Kaujas par varu, vietu zem saules, savu taisnību.
Tomēr esot arī zelta vidusceļš, proti, kad savstarpēji saderīgi tipi veido psiholoģiski papildinošas attiecības. Lūk, tad attiecībās ir debesu manna: partneri papildina cits citu, aizsargā vājās vietas, uzņemas otra slodzi, bez domstarpībām spēj vienoties par lomu sadali ģimenē (turklāt tas notiek dabiski un pat bez apspriešanas), spēj atbalstīt un saprast otru no niecīga mājiena, prot neapvainoties un īstajā brīdī pateikt kādu joku spriedzes mazināšanai, jūtas brīvi, jo abu vajadzības nav pretrunīgas, vēl vairāk – partnera klātbūtne otru līdzsvaro, aktivizē, sniedzot enerģiju un pārliecību par saviem spēkiem. Īsāk sakot – laime absolūtā.
Ar misijas apziņu
Attiecību speciāliste stāsta: “Viendien saņēmu īsziņu: “Esmu 38 g, 186 slaids, atsūtiet man kaut ko piemērotu!” Atklāti sakot, biju šokēta par tādu attieksmi, meklējot dzīvesbiedri. Nolēmu piezvanīt un noskaidrot, ko vīrietis īsti vēlas. Sarunā uzzināju, ka, pērkot kurpes, viņš velta vai pusi dienas, izstaigā vairākus veikalus, bet te – sievu grib atrast momentā un ar īsziņas starpniecību. Turklāt šis klients nav vienīgais, kas paģērē, lai viņam piesūta sievu ar īsziņu. Kā redzu, mēs kļūstam arvien steidzīgāki un vientuļāki. Ātrāk iepazīstamies, ātrāk satuvojamies, ātrāk apprecamies, ātrāk izšķiramies. Tas ir fakts, ka tagad vientuļu cilvēku ir daudz vairāk nekā pirms gadiem desmit, piecpadsmit. Arvien vairāk precas tā sauktajās konflikta un revīzijas attiecībās. Tas notiek aiz steigas un paviršības, turklāt arī prese nereti atbalsta šādu modeli. Re, cik dinamiski un emocionāli piepildīti viņi dzīvo! Sakašķējas, izlādējas un dzīvo tālāk! Tomēr ar laiku šie skandāli nogurdina arvien vairāk, un cilvēks jūtas iztukšots. Diemžēl mums tiek uzspiesti patērētājsabiedrības principi un kultivēts primitīvs vīrieša un sievietes ideāls. Daudzi izvēlas partnerus pēc ārējā izskata, kad noteicošais ir slaids augums, garas kājas, lielas krūtis, biezas lūpas un koši tērpi. Apprecot safrizētas Bārbijas, daudzi vīrieši vēlāk ir nelaimīgi. Kur viņas likt? Uz kumodes?
Socionika kā zinātne sevi neuzspiež, tai ir brīvi jāienāk kultūrā. Uzskatu, ka precību nolūkos nav jāietekmējas no vizuāliem parametriem, bet jāmeklē papildinošs partneris. Cilvēki pārstājuši domāt ar galvu, viņi domā ar acīm un vēdera apakšdaļu. Un tas, ko redz acis, bieži vien ir maldinošs. Otrs cilvēks ir jāsajūt un dvēseliski jāizlaiž caur sevi, jāizbauda partnera strāvas, pieskārieni, attieksme. Tikai tādās attiecībās ir iespēja atrast sev saderīgo.”
Stāstot par iepazīšanās dienestu, Miķelsones kundze skaidro, ka tā darbība iedalāma divos posmos. “Iepazīšanās dienests „Skārleta” sāka darboties 1997. gadā, kad vēl nebija asākusies interneta ēra un nebija izveidoti neskaitāmi iepazīšanās portāli. Toreiz viss bija daudz vienkāršāk, ieliku sludinājumu laikrakstā „Latvijas Reklāma”, tā teikt – nāc uz „Skārletu”, un nāca arī. Turklāt ieradās pārsteidzoši daudz vīriešu. Kad internetā sāka uzrasties dažnedažādi iepazīšanās portāli, darbību nedaudz piebremzēju, taču tagad atkal esmu atpakaļ savā arodā, jo esmu sastapusi daudzus vīlušos cilvēkus. Manuprāt, pienācis pēdējais laiks atgriezties normālos partnera meklējumos, nevis medījot dzīvesdraugu pa vadiem internetā. Tur daudzi mānās, stāsta par sevi visādas blēņas un uzdod citu personu fotogrāfijas. Man kāds mūziķis stāstīja, ka viņš portālā iepazinies ar dāmu un ar viņu sarunājis randiņu. Kad ieradies, viņu sagaidījusi kaut kāda kliba, nodzērusies vecene.”
Miķelsones kundze par savu savedējas amatu nekautrējas, uzskata to par valstiski svarīgu misiju. Turklāt tas neesot nekāds vieglais darbiņš, jo nereti jāuzklausot sirdi plosoši stāsti par izjukušām ģimenēm. “Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai cilvēks būtu laimīgs, ir saskanīga ģimene. Un saskanīga ģimene arī ekonomisko krīzi pārdzīvos daudz vieglāk nekā citi. Turklāt ģimeņu problēmas veicina emigrāciju. Bieži notiek tā, ka pāris izšķiras un viens no viņiem dodas peļņā uz ārzemēm. Izšķīries un palicis bez dzīvokļa, cilvēks ekonomiskās krīzes laikā nespēj sākt jaunu dzīvi un nolemj emigrēt. Tāpēc droši var teikt, ka stabila ģimene ir valsts labklājības pamats.”
Atkailinātība un sekss
Velta Līvija Miķelsone teic, ka strīdi reizēm varot arī notikt puslīdz saderīgā laulībā, tomēr īpaši smagi skandāli risinoties ģimenēs, kad pāri ir konflikta vai revīzijas attiecībās. Parasti šādas attiecības tiek būvētas uz seksuālās aizraušanās pamata, kad piesaista partnera neparastums un oriģinalitāte. Vēlāk sāk krāties aizkaitinājums, niknums, agresija, jo abi neapzināti sit pa partnera vājajām vietām. Kas vienam ir balts, otram melns, konflikta attiecībās viens otru neapzināti var izprovocēt uz vardarbību, kad abi vairs nespēj kontrolēt savu uzvedību. Šādās attiecībās bieži vien arī vērojamas psihosomatiskas saslimšanas.
“Cilvēku attiecības kļūst arvien brutālākas un primitīvākas. Paskatos interneta komentārus – tās ir šausmas! Totāla visatļautība, tur apsaukā un lamā visus pēc kārtas. Politiķus, uzņēmējus, sportistus, māksliniekus. Un kas pie mums ir cieņā? Atkailinātība un mehānisks sekss. Bet tas izsmeļ dvēseliskumu un bojā mūsu dzīvi. Arī es varu teikt to populāro frāzi – kad es augu, tā nebija. Ja puisis bez atļaujas nobučoja meiteni, tas bija liels skandāls. Bet tagad otrādi – ir baigais skandāls, ja meitene jau pirmajā vakarā nepārguļ ar puisi.”
Runājot ar draugiem, paziņām un klientiem, Miķelsones kundze noskaidrojusi, ka it sevišķi daudz vientuļu cilvēku strādā labi apmaksātās kompānijās un bankās. “Viņi ir nokārtojuši savas karjeras lietas, bet savu privāto dzīvi atstājuši novārtā. Dzīvo vieni un baidās satuvināties. Zinu, ka darba vietās populāri ir dienesta romāni, bet tur lielākoties ir sekss bez dziļākām attiecībām un ģimenes veidošanas.”
Eksperte stāsta, ka tagad ar socionikas zināšanām spēj daudz kvalitatīvāk un meistarīgāk vadīt iepazīšanās dienestu. “2004. gadā uzrakstīju savu pirmo grāmatu „Nepārveido sevi, tikai uzzini, kas esi”; tagad man ir maģistres grāds socionikas zinātnē, un vairāk darbojos šajā jomā, bet iepazīšanās dienests – tas jau kā hobijs. Ik pa laikam rīkoju socionikas kursus, un man prieks, ka daudzi kursu apmeklētāji, izmantojot savas zināšanas, atraduši sev piemērotus partnerus un izveidojuši noturīgas ģimenes. Nav lielas jēgas no labi iekārtotas sadzīves, ja esi nelaimīgs. Bet kā notiek savešana? Civilizēti. Kad ierodas klients, vispirms ir saruna, kuras obligātā daļa ir viņa sociotipa noteikšana, tad meklētājs tiek iepazīstināts ar socionikas pamatprincipiem, pēc tam viņu reģistrē klientu kartotēkā, un vēl pēc tam notiek piedāvājums, kas nozīmē – klients tiek iepazīstināts ar iespējamajiem partneriem. “Kā jau teicu, ar vienkāršu un primitīvu iepazīstināšanu vairs nenodarbojos. Turklāt es piedāvāju uzņemties arī starpnieka lomu. Lūdzu, ja cilvēks vēlas uzrunāt kādu personu, bet, teiksim, viņa ieņemamais amats vai statuss neļauj to izdarīt, vai varbūt viņš vienkārši kautrējas to izdarīt. Tāds ekskluzīvs pakalpojums pasaulē jau ir zināms, tas nav nekas jauns.”
Nepavisam ne jauns. Un, ja jau noturējies līdz pat 21. gadsimtam, tad vērts par to padomāt. Ierosmei dažas pikantas detaļas par konkrētajiem sociotipiem no Veltas Līvijas Miķelsones grāmatas.
Tātad – ja esat satikuši Dostojevska tipa sievieti, ziniet, viņa var vīrietim atdoties vienkārši tāpat – aiz draudzības vai līdzcietības. Partnerim gan nevajadzētu viņu pārāk nomocīt ar seksuālo akrobātiku, jo viņa vēlēsies izpildīt partnera iegribas un nodarīs sev pāri. Savukārt Dimā tipa sievietei nav vērts piedāvāt intīmas attiecības automašīnā, trolejbusā vai kāpņu telpā. Viņa noteikti atteiksies, bet ne jau tikumisko principu dēļ – šī sieviete ir komforta cienītāja, tāpēc erotiskajām rotaļām izvēlēsies mājīgu un romantisku vidi. Dreizera tipa sievietei nevajadzētu satikties ar Jeseņinu, jo viņu nepatīkami pārsteigs partnera stingrie apkampieni. Tāpat nebūtu ieteicams salaist kopā Maksima tipa vīrieti un Hamleta tipa sievieti, jo greizsirdis un koķetīga sieviete nav labākā kombinācija. Abu dzīvesstāsts var beigties kā Otello un Dezdemonai.
“Esmu pārliecināta, ka daudziem no mums tuvumā grozās kāds saderīgs cilvēks, tikai jāiemācās viņu atpazīt,” saldas nākotnes ainas zīmē Velta Līvija Miķelsone.
Pavasari gaidot jeb vai viņi ir saderīgi?
Iekārojamākie vecpuiši vai slavenākās līgavas – šī tēma allaž bijusi populāra un apspriesta sabiedrībā. Un Patiesā Dzīve nolēma pamodulēt neierastas situācijas, saliekot pāros pazīstamas personas. Tā teikt – kā būtu, ja būtu. Iespējamo partnerību komentē socionikas eksperte Velta Līvija Miķelsone.
Viņiem izdotos viegli un brīvi izveidot tuvas attiecības, tomēr abi saglabātu nelielu distanci un oficialitāti. Dombura un Kalniņas kopā pavadītais laiks – patīkams un noderīgs. Taču jāteic, ka attiecībās būtu vairāk lietišķuma nekā emocionālas tuvības. Abiem daļēji sakrīt priekšstati par šīs pasaules procesiem, un, ja viņi gribētu, strīdos spētu vienoties par kompromisu.
Jānis un Rēzija droši varētu noslēgt aprēķina laulību – tajās nebūtu ne lielu kaislību, ne greizsirdības, abi sadzīvotu kā labi kaimiņi – bez skandāliem un trauku plēšanas. Diemžēl viņi nespētu emocionāli papildināt viens otru, neprastu atbalstīt un morāli palīdzēt; kad viens partneris vēlētos saņemt emocionālu atbalstu, otrs nevis mierinātu un žēlotu, bet gan dotu lietišķus padomus. Ieceres par bērnu radīšanu tiktu atliktas uz vēlāku laiku, jo abiem šķistu – derētu nogaidīt.
Velkot rezumējošu svītru, jāsaka: ja iemīlēšanos viņi neuzskatītu par galveno laulības iemeslu, Jānis un Rēzija varētu tīri labi sadzīvot.
Attiecību sākums varētu izvērsties dinamisks. Kopbūšanas laikā abiem rastos gan interesantas idejas, gan diženi plāni. Optimisma un cerību pilni viņi trauktos pa dzīvi, un viņiem nebūtu pat laika atvilkt elpu. Tomēr ar laiku katrs secinātu, ka otrs partneris attiecībās ir paviršs un formāls, pat īsti neiedziļinās otra teiktajā. Abi it kā runā par vienu un to pašu, bet katrs no atšķirīga redzespunkta. Piemēram, viens spriež praktiski, bet otrs – abstrakti, turklāt partnera pateiktais nav tas, ko gribas dzirdēt. Jo ilgāk abi risinātu vienu problēmu, jo vairāk attālinātos. Līdz beigās rastos izjūta – veltīgi iztērēts laiks.
Rezumējums: ģimenei šādas attiecības nav ne tās labākās, ne tās sliktākās. Laba seksuālā saderība, attiecības varētu būt pat noturīgas, ja abi iespējami biežāk saskaņotu savas pozīcijas; tas ļautu izvairīties no nevajadzīgiem pārpratumiem un aizvainojumiem.
Kad viņi satiktos un sāktu runāt, šķistu, ka jau sen ir pazīstami. Abus saistītu kopīgas intereses, tāpēc sarunas izvērstos gan plašumā, gan dziļumā. Katrs vēlētos uzsvērt savu viedokli, tomēr ņemtu vērā arī partnera argumentus. Attiecības sāktos ar abpusēju sajūsmināšanos, taču ar laiku iedvesmojošā pasaka beigtos, jo iezagtos savstarpēja nesaprašanās. Starp viņiem izveidotos tā sauktās greizo spoguļu attiecības, tas nozīmē – viens otrā saskatītu kaut ko šķību un greizu, un to ļoti gribētos pakoriģēt.
Kādu laiku ģimeni varētu saturēt labas seksuālās attiecības, taču ķildas pamazām saēstu kopdzīves idilli. Viņi ir ideāli partneri sarunām un diskusijām, taču ne kopdzīvei. Tomēr izšķiroties viņi spētu ar cieņu atsaukties par bijušo partneri, ar kuru varēja no sirds izrunāties.
Nē, nē, viņiem nav ieteicams saieties. Jo abiem izveidotos revīzijas attiecības, un tās ir ļoti nežēlīgas. Abi sistu pa partnera vājākajām vietām un ciestu no otra kontroles. Par veselīgu seksu šeit pat nevar būt runas, un tas ir nieks salīdzinājumā ar tām emocionālajām ciešanām, ko viens otram sagādātu. Šajās attiecībās viens partneris būtu revizors, bet otrs – revidējamais. Viens partneris varētu būt kaut eņģelis, bet otrs vienalga atrastu, kam piesieties. Revīzijas attiecībās visbiežāk notiek ne tikai emocionāla, bet arī fiziska izrēķināšanās – kad neiztur nervi, iet pa gaisu rokas un lido sadzīves priekšmeti. Dažkārt incidenti beidzas ar viena laulātā drauga saslimšanu.
Tā ir dabiska reakcija – kad esi slims, tevi nekritizē un nedara pāri. Šādā attiecībās varētu dzīvot vienīgi eksperimenta vai arī pamācoša romāna uzrakstīšanas nolūkā. Tālab beigu vārds – Egilam un Elīnai nebūtu ieteicams precēties, bet, ja tas noticis, – šķirties. Vieglāk mainīt dzīves draugu nekā panākt, lai esošais dzīves draugs pārmainās.
Viņu raksturu īpašības spētu izveidot tādu attiecību modeli, kurā abi aktivizētos un pozitīvi uzlādētos. Gandrīz ideālas attiecības – abi gūtu baudu no savstarpējā kontakta, turklāt kļūtu vēl enerģiskāki un darbīgāki. Rūpēdamies par otru, katrs gaidītu atbildes pakalpojumus. Ingus un Ieva labprāt uzsvērtu savu patstāvību un individuālo dzīvesveidu, tomēr, visticamāk, kopdzīvi pavadītu arī vētrainas emocijas, jo viņi ne vienmēr spētu pilnībā uztvert partnera sniegto informāciju. Tad rastos negaidīti pārpratumi un ugunīga izskaidrošanās. Reizēm partneru emocionālais uzbudinājums varētu bremzēt loģiskas spriešanas spējas, tomēr, ja abi nedaudz samazinātu kategoriskumu, izveidotos ļoti saskanīga laulība. Viedais padoms: attiecībām būtu nepieciešama regulāra atklāta izrunāšanās, lai neuzkrātos ikdienas spriedze un pārpratumi.
Iespējamas dziļas un skaistas attiecības, ja vien abi spētu izlīdzināt kompromisu ceļā savu uzskatu un viedokļu atšķirības. Viņiem veidotos nepilna papildinājuma attiecības, proti, viens otru spēj gan papildināt, gan atbalstīt, tomēr ne līdz galam. Ir paredzams, ka viņiem gadītos arī vienam otru saniknot, tomēr pēc strīdiem un konfliktiem abi spētu ātri nomierināties, lai mēģinātu atkal satuvināties.
Viņu attiecības varētu salīdzināt ar braukšanu labā automašīnā pa nelīdzenu ceļu. Labi un skaisti būtu tikai līdz nākamajam grāvim. Attiecībām piemistu tonizējošs raksturs, kas neļautu visā pilnībā atslābināties, jo otrs allaž parūpētos par aukstu dušu. Tātad Mārim un Annai varētu būt interesanti, kontrastaina dzīve – te prieks, te satuvināšanās, te – neizpratne un vilšanās. Un tomēr... ja viņi spētu pielāgoties, viņi sadzīvotu labi. Un pienākumus sadalītu atbilstoši temperamentam.
Andris Bernāts/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, Bulls Press
