Kad laikraksts mainīja īpašniekus, ļoti retajās un skopajās intervijās, ko sniedza jaunie saimnieki, viņi nenogurstoši atkārtoja, ka ir pirmkārt biznesmeņi un ar politiku nenodarbojoties (lasi – neietekmēs „Dienas” redakcionālo neatkarību). Par „Dienu” nemāku spriest, tomēr izrādās, ka Roulendu famīlijai politika interesē pat ļoti.
Proti, „The Economist” 20.marta numurā publikācijā par Lielbritānijas partiju sponsoriem lasām, ka Deivids Roulands kļuvis par Konservatīvo partijas lielāko sponsoru, pērn torijiem atvēlot 2 miljonus sterliņu mārciņu. Izdarot dažus meklējumus internetā, jāsecina – jā, tai pašai ģimenei piederīgs šis Deivids vien ir, tā nav uzvārdu sakritība.
Palūgšu nepārprast: lai jau Roulendi sponsorē kaut komunistus, tā ir viņu nauda, tomēr tad nevajag stāstīt par „just business” utt.
Kas notiek ar zinātni Latvijā
Nākamajā nedēļa valdība 30.marta sēdē skata Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministriju kopīgi sagatavotu Informatīvo ziņojumu „Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanas novērtējums”. Protams, var teikt, ka neko jaunu par zinātnes stāvokli Latvijā pateikt grūti – naudas nav, potenciāls labs utt. Tomēr dažas lietas šajā ziņojumā ir interesantas.
Pirmā. Parasti valsts ir tā, kurai pārmet nepietiekošu finansējumu un intereses trūkumu, tomēr liekas, ka arī bizness Latvijā nav bez vainas. „Privātā finansējuma īpatsvars zinātnē un pētniecībā 2008.gadā sastādīja tikai 27% no kopējā P&A finansējuma (salīdzinājumam, ES-27 dalībvalstīs šis rādītājs ir 54,6 %).”
Otrā. Pārsteidz, ka ministrijas zinātnes, pētniecības un attīstības (P&A) līmeni saista ar zinātnieku skaitu. „2008.gadā Latvijā bija 4370 strādājošo zinātnisko darbinieku pilna laika izteiksmē, kas ir tikai par 147 darbiniekiem vairāk nekā 2007.gadā. … Lai gan zinātnisko darbinieku skaits gadu no gada palēnām pieaug, tomēr produktīvai P&A sektora darbībai un tā attīstības nodrošināšanai nepieciešami vismaz 2 000 zinātnieki uz 1 miljonu iedzīvotāju. Lai tuvinātos šādam līmenim, P&A strādājošo zinātnieku kopskaitam Latvijā līdz 2013.gadam jāsasniedz vismaz 5000.”. Varbūt pareizāk ir nodrošināt adekvātus apstākļus jau esošajiem talantiem, lai tie nenīkuļo vai nebrauc prom, nevis mēģināt „spiest uz masu”?
Šķēle atbalsta Lembergu
Šoreiz nedēļas citātiem izvēlējos trīs dažādus, savstarpēji nesaistītus izteikumus.
# Bieži kaitina, kad ārzemnieki smādē Latvijā notiekošo vai radīto, tomēr kā cilvēkam, kurš ar pašmāju būvniekiem saskāries maz, man grūti izvērtēt šo skarbo secinājumu: “Kad skatos uz Latviju tagad, pat jūsu jaunākās celtnes tehniskā izpildījuma un vides tehnoloģiju ziņā ir ļoti vājas. Pavēroju jaunās dzīvokļu mājas, ko bankas tagad te ceļ: tā ir 70. un 80.gadu tehnoloģija. ... Tās ir kopā saliktas vecas tehnoloģijas ar glītu mūsdienīgu fasādi.” Vides projektu attīstītājs Ginters Pitels, “Lietišķā Diena”, 19.03.2010.
# Nebūdams sevišķi aizrautīgs patriots, tomēr nevaru nepiekrist novērtējumam: “Nezinu Eiropā nevienu citu valsti, kur pamatnācijas pārstāvji tik centīgi demonstrē savas citvalodu zināšanas valsts medijos. Vācijā dzīvo miljoniem krievu, bet Merkele, kas šo valodu zina, nekad nav tajā publiski izteikusies. Francijā ir miljoniem arābu, Vācijā ir miljoniem turku, bet TV ziņās nekad netiek intervēts vietējais, kas nezinātu valsts valodu un būtu jātulko.” Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs Andrejs Veisbergs, “Latvijas Avīze”, 20.03.2010.
# Un noslēgumā vecais labais stāsts par t.s. oligarhu savstarpējo solidaritāti: “Viņa [Lemberga] tiesu darbi turpinās, bet pašlaik gan nav īsti skaidrs, kurš kuru tiesā – valsts Lembergu vai Lembergs valsti.” Tautas partijas līderis Andris Šķēle, “Latvijas Avīze”, 24.03.2010.
