Godīgi sakot, tu pat iedomāties nespēj, kā būtu, ja šajā pasaulē viss būtu īsti, godīgi un bez meliem. Turklāt katrs melo par ko citu (kaut tavs garīgums kalpo par līdzsvaru, kas ļauj tev nemelot).
Pastāv tikai divi veidi, kā izpaužas meli.
Pirmais veids – patiesības noklusēšana („obman” un „polupravda”). Tā ir taisnība ar melu piegaršu, melošana ar flirtu, ar spēlēšanu, ar vieglumu un bez atbildības. Šajos melos tu varētu arī maldīties, jo dažreiz esi pārliecināta, ka zini, kā ir īstenībā, un to pasniedz kā taisnību. Puspatiesības teikšana laikam gan vienīgā varētu atbilst «labajiem» meliem. Tomēr, ja tev pašai nepatīk, ka tu melo, diezin vai tev vajadzētu sevi par to nosodīt. Tas nav risinājums! Risinājums ir tikai viens – nemelot.
Otrs veids, kā tu melo, ir patiesības sagrozīšana („lož”). Tas ir tad, kad kāds notriec ar savu automašīnu gājēju un aizbēg no notikuma vietas, apgalvojot, ka ar šo mašīnu nemaz nebrauc. Tie ir klaji meli, jo notiek arī fiziskajā līmenī.
Neuzticība arī ir lieli meli, kas sagandē dzīvi. Patiesībā meli ir tiešā veidā saistīti ar grēku. Ja cilvēks pārkāpj baušļus, tā zināmā mērā arī ir melošana, tikai savai dvēselei, savai būtībai. Tāpat kā tad, ja melojot mēģini mainīt realitāti pēc sava prāta, jo tas arī ir pirmais grēks – lepnība. Jo esi, lūk, iedomājusies, ka vari mainīt pasauli.
Ja spēj dzīvot ar apziņu, ka melo, ka neesi pret otru godīga, atklāta un patiesa, kaut tie būtu tikai 0,000001%, tad varbūt arī viss ir kārtībā.
Tu gan netici, ka var nodzīvot dzīvi nemelojot, tāpat kā netici, ka tad, kad nomirsi un stāvēsi Dieva priekšā, tev par visu nebūs jābūt atbildīgai. Arī par tiem zābaciņiem, par kuriem sameloji vīram, Dievam būs jāpasaka, kāpēc to izdarīji. Ja esi gatava tur, augšā, par visu samaksāt, tad arī vari samaksāt par zābaciņiem.
