Pakāries, izdzīvojis, vinnējis miljonus. Intervija ar pokera leģendu Skotiju Njenu

Pokeru uz naudu Skotijs jau kādu laiku vairs nespēlē. Viņš piedalās tikai oficiālos turnīros, taču arī tajos balvu fonds ir simtiem tūkstošu liels. Tā, piemēram, pirms diviem gadiem viņš piedalījās prestižajā H.O.R.S.E. turnīrā, kurā startē tikai un vienīgi paši talantīgākie meistari, izspēlējot piecus klasiskos pokera veidus. Šajā sacīkstēs dalības maksa vien bija 50 000 ASV dolāru, un tajā vjetnamietis ne tikai izcīnīja pasaules čempiona zelta rokassprādzi, bet arī kā uzvarētājs tika pie teju divu miljonu (1 898 120) dolāru lielas naudas balvas! Starp citu, Skotijam arī pat vēl piemaksā, lai tikai viņš ierastos uz kādu no turnīriem — pašam nav jāspēlē, pietiek vien ar šīs leģendas klātbūtni. Šādu iemeslu dēļ Pokera Princis no Lasvegasas, kur dzīvo kopā ar sievu un dēlu, mēroja ceļu uz Rīgu, pirms tam paviesojoties Prāgā un Varšavā.

Rīgā Skotijs apmetās viesnīcas „Royal Hotel” luksusa numuriņā. Uz interviju viņš ieradās ar nelielu nokavēšanos, bet, kad ieradās — Pokera Princi nevarēja neatpazīt — aziātiska izskata garmatains vīrietis tumšās saulesbrillēs, ap kaklu milzīgas zelta ķēdes ar zelta piekariņiem, pasaules čempionātu uzvarētāja zelta rokassprādzes uz vienas rokas, bet zelta pulkstenis, rotāts ar dimantiem, — uz otras rokas. Un blakus viņam daiļa, augumā smalka sieviete, kura nepavisam neizskatās pēc turīgu vīriešu mednieces, bet gan pašpārliecinātas un gudras dāmas. „Esmu Džūlija, Skotija sieva!” teic viņa un pievienojas intervijai. Tikmēr pats Skotijs atkorķē bezalkoholisko alu un sāk stāstīt.

Runāt viņš var daudz un plaši, arī stāstīt ir ko. Kaut arī ir miljonārs, viņš nepavisam nav ne augstprātīgs, ne iedomīgs. Ik pēc brīža iestarpinot stāstā frāzi: „Tu to saproti, Mazais?!”, Skotijs atklāj savas dzīves tumšākās puses, laiku pa laikam iziet uz terases uzsmēķēt un malko vienu bezalkoholisko alu pēc otra. Jo citu alu viņš vairs nedzer. Kopš laika, kad pokera spēles partneri izteikušies, ka Skotijs māk uzvarēt tikai reibumā, kad reiz kādā turnīrā TV kameru priekšā iereibis ne visai lāgā uzvedās, viņš nolēmis šiem kritizētājiem pierādīt, ka tikpat labi pieprot spēlēt pokeru arī skaidrā prātā. Un, lai kā viņam garšotu alkohols, tagad Pokera Princis lieliski iztiek ar bezalkoholisko miestiņu.

Bēglis no Vjetnamas

Skotijs ir vecākais no 13 bērniem ļoti trūcīgā vjetnamiešu ģimenē. Dzīvojis Dienvidvjetnamā, jūras krastā. Kad viņam palikuši 11 gadi, māte, lai paglābtu dēlu no kara pārņemtās Vjetnamas, pārdevusi visu ģimenes mantību un par iegūto naudu sūtījusi savu atvasi prom labākas dzīves meklējumos. „Visus mūsu ciema puišus, kuri sasniedza 14 gadu vecumu, iesauca armijā un nosūtīja karā pret Ziemeļvjetnamu. Neatgriezās gandrīz neviens. Mana māte nepavisam negribēja, lai arī es mirstu kaujas laukā, tāpēc atdeva visu naudu kontrabandistiem, lai mūs ar brāli nelegāli nogādātu Taizemē,” atceras Skotijs Njens.

Viņi kopā ar citiem bēgļiem iesēdināti lielā laivā un devās jūrā. Diemžēl ceļā apmaldījušies un gandrīz gājuši bojā. „Pārtika, degviela un ūdens mums bija trim dienām. Taču kaut kas nogāja greizi. Trīs dienu vietā jūrā pavadījām 23 dienas un Taizemes vietā nokļuvām Taivānā. Ja kuģotu vēl pāris dienu, visi, kas atradās laivā, no ūdens trūkuma un bada būtu nomiruši,” piebilst Skotijs.

Taivānā viņš ar brāli trīs gadus strādājuši pie ļaudīm, kas izmantoja bērnus kā lēto darbaspēku. Pēc tam viņi tikuši pie audžuģimenes, kas puikas aizveda uz ASV. „Vispirms bijām Čikāgā, kur pirmo reizi mūžā redzēju sniegu. Strādāju fermā verga darbu, bet no aukstuma katru dienu slimoju. Audžuvecākiem lūdzu, lai nogādā mūs kādā siltākā vietā, kur nav sniega. Tā nu nokļuvām Kalifornijā.”

Kalifornijā Skotijs ar brāli tikuši pie citiem audžuvecākiem, kuri puišus sūtījuši arī skolā. Skotijs mācījies četrus gadus, gandrīz pabeidzis vidusskolu, taču pārāk aizrāvies ar azartspēlēm, viņam pietrūcis naudas, un tāpēc sācis pat zagt vecus velosipēdus.

„Reiz ar draugiem spriedām, ko darīt tālāk? Teicu, ka mēs reiz Vjetnamā sapņojām kļūt vai nu par Holivudas kinozvaigznēm, vai vinnēt miljonus Lasvegasas kazino. Tā nu mēs, katrs iekrājuši kādus 200 dolārus, devāmies uz Lasvegasu,” smej Skotijs.

Azartspēlēs puišiem gan diez ko nav veicies. Kaut arī viņi visi bijuši nepilngadīgi (ASV kazino drīkst apmeklēt personas no 21 gada vecuma), no spēļu zālēm nav ārā dzīti, jo visu laiku zaudējuši. „Nospēlējām visu, līdz mums palika kādi 40 dolāri. Pārējie bija jau gatavi atgriezties mājās, taču es teicu, ka nevajag pieņemt pārsteidzīgus lēmumus — labāk aizejam par pēdējo naudu paēst un tad arī izdomāsim!”

Puiši pusdienojuši kādā no Lasvegasas kazino restorāniem, un tur Skotijs sapratis, ka jāmet kautrība pie malas un jāsāk meklēt darbs. Piegājis pie administratores un teicis, ka ir Tjans Njens un vajag darbu. „Kas, kas tu esi?” izbrīnījās šī kundze. „Tjans Njens!” — „Nē, to nevar izrunāt! Tagad tavs vārds būs Skotijs, un lai rīt no rīta tu būtu darbā!”

„Man piedāvāja kļūt par galdu novācēju kazino un pieteica, lai man līdzi būtu melnas bikses un melnas kurpes — tāda ir šo puišu uniforma. Draugi gan smēja, ka esot traks — ne man naudas, ne melnu kurpju, ne dzīvesvietas, un aizbrauca mājās, bet es paliku Lasvegasā viens un domāju, ko iesākt tālāk,” atceras Skotijs.

Tur viņš uz ielas saticis kādu vjetnamietim līdzīgu cilvēku un gājis klāt cerībā pēc palīdzības. „Angliski runāju ļoti slikti, tāpēc vērsos pie šī puiša. Un viņš tik tiešām bija vjetnamietis! Viņš atļāva dzīvot pie sevis un pat aizdeva melnas kurpes un melnas bikses!”

Izpalīdzīgā tautieša trīsistabu dzīvoklis jau bijis pilns ar citiem vjetnamiešiem, tāpēc Skotijs apmeties uz vienīgā brīvā dīvāna, kas gan bijis nenormāli netīrs. „Nodzīvoju tur septiņus mēnešus, arī dīvāns visai drīz salūza. Ik dienu mitinājos kopā ar prostitūtām, kas tur pieņēma klientus. Tāpēc darbā rāvos melnās miesās, strādāju dienu un nakti, lai tikai nopelnītu pats savam kaktiņam, bez maukām un netīra dīvāna...” patiess ir Skotijs.

Sapnis par pokeru

Jaunajā darbavietā viņa pienākumi bija apkalpot kazino galdus, pienest spēlētājiem dzērienus un ēdienus. Dienā Skotijs pelnījis 40 dolāru, taču sapratis, ka ar to ir par maz. „Katru dienu sešas stundas pavadīju pie pokera galdiem, skatoties, kā citi spēlē. Un šādi pats iemācījos pokeru. Nodomāju, ka arī es varu spēlēt, tāpēc nolēmu kļūt par krupjē. Taču līdz tam bija jāsagaida 21 gada vecums un jāpabeidz krupjē kursi. Tiem vajadzīgo naudu man aizdeva kazino zāles vadītājs, sakot, ka atdošot tad, ka sākšu strādāt par krupjē.”

Gaidīto darbu 21 gada vecumā Skotijs saņēmis un sācis pelnīt jau 150 dolāru dienā. Viņš vērojis, kā klienti spēlē, un analizējis viņu darbības pie kāršu galda. Bieži vien Skotijs secinājis, ka pats partiju būtu izspēlējis citādi un noteikti uzvarējis. „Sākums man bija grūts. Joprojām ļoti slikti runāju angliski. Daudzi klienti mani lamāja, pazemoja, vainoja zaudējumos tikai tāpēc, ka esmu šķībacains vjetnamietis. Meta kārtis sejā, ja neveicās...”

Bijis arī kāds klients, profesionāls spēlmanis, kurš pokeru spēlējis jau 30 gadu. „Taču viņš visu laiku zaudēja. Reiz neizturēju un pēc spēles viņam pateicu, ko viņš izdarījis nepareizi un kāpēc zaudējis. Viņš bija šokēts. Teica: „Skotij, es spēlēju jau 30 gadus, bet vēl neviens man nav devis tik pareizu padomu. Skotij, tu kādreiz pokerā sasniegsi vislielākos augstumus. Tāpēc tev nav vairs jāstrādā pie pokera galda par kāršu dīleri, bet pašam jāsāk spēlēt. Tev jānāk mūsu kompānijā!” Viņš kazino pie mana galda nāca katru dienu un visu laiku prasīja, ko spēlē darījis nepareizi. Tad kādu dienu viens rupjš klients mani pamatīgi apvainoja, un es tajā pašā sekundē pametu darbu. Nolēmu, ka pats kļūšu par pokera spēlētāju un neviens vairs mani nepazemos!” karjeras sākumu izstāsta vjetnamietis.

Skotija pastāvīgais klients nolīdzis viņu par savu padomdevēju un spēles partneri. Šādi, spēlējot kopā ar viņu, Skotijs jau bija iekrājis 2000 dolāru. „Nolēmu pats piedalīties kādā turnīrā. Tā dalības maksa bija 1000 dolāru, kas man likās milzu nauda. Stāvēju rindā uz reģistrāciju un visu laiku pārdomāju, vai vērts maksāt tādu naudu. Kā pienāca mana kārta pieteikties, tā izstājos no rindas,” tagad to visu atceroties, sirsnīgi smejas Skotijs.

Viņš tomēr piedalījies šajā turnīrā, spēlējis un ļoti nervozējis, lai tikai nepazaudētu visu naudu, līdz attapies, ka iekļuvis finālā, kur jācīnās par galveno balvu. Pretinieks ieteica balvu sadalīt uz pusēm, un tad katrs saņems 104 000 dolāru. „Vairākas reizes pārjautāju, cik naudas man būs, jo par tādu summu varēju tikai sapņot. Biju pamatīgi apstulbis. Bet trakākais bija tas, ka uzvarēju arī nākamajā turnīrā, kurā piedalījos, un nopelnīju vēl simts tūkstošu,” ar savu grandiozo debiju lepojas Skotijs.

Toreiz Skotijam Njenam bija 22 gadi. Viņš katru dienu uzvarējis un nopelnījis 30 līdz 70 tūkstošu dolāru. „No pokera dīlera par miljonāru kļuvu nepilna mēneša laikā! Tas bija neticami! Iedomājies, Mazais, pirms 25 gadiem dienas laikā vinnēju 50 000 dolāru, kas šodien būtu vismaz 300 000 dolāru. Tu to spēji aptvert, puis! Es kļuvu par miljonāru, bet gadu pirms tam vēl pelnīju 40 dolāru dienā. Man viesnīcas numurā bija vairākas kurpju kastes pilnas ar dolāriem. Tur bija simtiem tūkstoši! Simtiem!”

Kad Skotijs jau bija kļuvis par pasaules mēroga pokera zvaigzni, viņš slavas un naudas skurbumā pamanījās aizmirst, no kurienes nācis, ka viņa vecāki pārdevuši visu, lai tikai dēls izdzīvotu un tiktu prom no Vjetnamas, ka viņa ģimenei dzimtenē klājas ļoti grūti. „Un mani piemeklēja Dieva sods,” Skotijs kļūst nopietns.

„Mani bija 24 gadi. Biju kļuvis par superzvaigzni. Peldējos naudā un nedomāju par ģimeni. Man bija viss, ko vēlējos, — nauda, sievietes, narkotikas. Pietika tikai iedomāties jebkuru vēlmi, un tā uzreiz tika īstenota. Kādu dienu pie manis ieradās brālis un teica: „Tu vienā turnīrā vinnē 700 000, tev viesnīcas numuriņā kastēs mētājas divi miljoni dolāru, tu vari dīlerim uzsaukt dzeramnaudā septiņus tūkstošus par vienu spēli, bet kāpēc tu nevari iedot savai ģimenei kaut piecus tūkstošus?” Nezinu, kas ar mani notika, bet sadusmojos, iedevu brālim piecus tūkstošus un pateicu, lai pazūd no manām acīm uz visiem laikiem un nekad vairs neatgādina par ģimeni,” atceras pokera spēlētājs.

Par šādu augstprātīgu attieksmi Skotijs saņēma pamatīgu sodu. „Aizrāvos ar narkotikām. Vairs nesapratu, ko daru, līdz vienu dienu pamodos, ka esmu zaudējis visu. Ruletē, kārtīs, azartspēlēs pazaudēju visus iekrājumus. Visas kastes, kas bija pilnas ar miljoniem dolāru, nu bija tukšas. Nezināju, ko darīt, un pakāros viesnīcas numuriņa vannas istabā...”

Viņu jau zili melnu bez elpas pamanījusi apteksne, un Skotiju, knapi pie dzīvības, nogādāja slimnīcā. „Nogulēju trīs mēnešus komā. Dakteris teica: „Skotij, tu esi ļoti liels veiksminieks — tu jau gandrīz biji miris, tava dzīvība karājās mata galā, un tikai Dievs tev deva otru iespēju. Neiznieko to! Un tagad tu saproti, kas patiesībā ir Lasvegasa?” Un dakterim bija taisnība — Dievs mani sodīja, taču deva otru iespēju,” atklāts ir Pokera Princis.

Ģimene dzīvo pārticībā

Atgriešanās dzīvē un pokera elitē Skotijam bijusi ilga, un veiksme mijusies ar pilnīgu bankrotu. Kāda kazino menedžeris aizdeva Skotijam 5000 dolāru, lai viņam būtu par ko piedalīties turnīros. Taču pazaudējis. Tad viņš pārdeva savu sapņu mašīnu, ar kuru tā arī ne reizi nebija izbraucis. Taču arī šos 16 000 dolāru zaudējis. Pārdevis visu, kas bijis, bet tik un tā zaudējis kādus 100 000 dolāru. Tad viņš vērsies pie sava bijušā bosa un lūdzies, lai ņem atpakaļ darbā kazino par pokera dīleri. Un Skotijs atsācis strādāt, tā iekrājot naudu, lai būtu par ko spēlēt turnīros.

„Vienīgais, ko tagad nožēloju, ir nevis tas, ka darīju pašnāvību, nevis tas, ka zaudēju visu un vairākas reizes no miljonāra kļuvu par nabagu, bet gan to, ka toreiz atraidīju savu brāli, ka ģimenei nesūtīju ne centa. Tagad man par to ir milzīgs kauns. Bet domāju, ka tas viss ar mani notika tikai tādēļ, lai padarītu mani stiprāku. Tāpēc vēlreiz gribu pateikt visai savai ģimenei, kad nekad vairs tā nedarīšu, kad nekad vairs nepievilšu viņus, ka nekad vairs nelietošu narkotikas...” līdz sirds dziļumiem nopietns kļūst pokera čempions, piebilstot, ka kopš tā brīža viņa ģimene Vjetnamā, kas ir kādi 100 cilvēki, vairs nav cietusi trūkumu un pēdējos 20 gadus vairs nav strādājuši algotu darbu.

Sieva par menedžeri

Pokera Princis bankrotējis vēl pāris reižu. Šķiroties no pirmās sievas, Skotijs viņai atstājis visu savu mantību. „Gribēju pilnībā slēgt iepriekšējo dzīvi un sākt visu no sākuma. No pilnīgas nulles. Kad satiku Džūliju, man nebija nekā, taču tik ļoti man viņa iepatikās, tik ļoti vēlējos atstāt uz viņu iespaidu, ka darīju visu, lai viņu iekarotu,” neslēpj Skotijs.

„Sākotnēji es viņai nepatiku. Taču visu laiku kaut kur viņu aicināju, dāvināju dārgas dāvanas. Katru vakaru viņai tērēju apmēram 20 000 dolāru. Taču viņai tas bija vienaldzīgi,” smejas Skotijs, un Džūlija piebilst: „Viņš mani vadāja uz lepniem naktsklubiem un pirka visdārgākos šampaniešus. Taču man tas likās muļķīgi, jo es taču nedzeru! Es viņa plātīšanos ar naudu nesapratu, dzēru tikai ūdeni, līdz Skotijs pamatīgi sadusmojās. Viņš teica: „Klausies, Džūlija. Tas ir muļķīgi. Es tevi cenšos iekarot, taču tev visas šīs dārgās lietas nav svarīgas!” Bet man patiešām nauda nešķita galvenais!” — „Jā, jā!” sievai piekrīt Skotijs. „Kad sākām dzīvot kopā, teicu, ka man bankas kontā ir 600 000 dolāru. Bet Džūlija atbildēja: „Nu, un?!””

Kopš saticis Džūliju, visa dzīve Skotijam gājusi tikai uz augšu. „Viņa paņem visu manu naudu! Visu manu vinnestu. Un izsniedz tikai pašu vajadzīgāko. Minimumu, lai varētu, piemēram, uzspēlēt turnīros. Un nepazaudēt visu,” atklāj Skotijs, paskaidrojot, ka sieva ir arī viņa menedžere.

Džūlija, esot kopā ar Skotiju, gribējusi strādāt, kaut arī vjetnamiešu kultūrā nav pieņemts, ka sievas strādā algotu darbu. „Skotijs ir ļoti labs pokera spēlētājs, bet ļoti vājš naudas pārvaldīšanā. Kad redzēju, ka Skotijam nav sava menedžera, par tādu kļuvu. Tā arī pateicu — tu spēlē pokeru, bet es pārvaldīšu tevis nopelnīto naudu,” pasmaida Džūlija, bet Skotijs, paņemot sievu mīļi aiz rokas, nosaka: „Un viņa nekad mani nav pievīlusi. Kopš esam kopā, es vairs neesmu pazaudējis naudu. Es esmu bagāts visu laiku!”

Džūlija stāsta, ka Skotija vinnēto naudu viņa iegulda nekustamajos īpašumos, un Skotijs tos uzskaita: „Man ir brīnišķīga māja Lasvegasā, piecas brīnišķīgas mašīnas, kas katra maksā vairāk nekā 100 000 dolāru. Man ir četras lielas mājas Vjetnamā, un katra no tām maksā no 400 000 līdz miljonam. Kas man vēl ir? Eh, kas lai to visu atceras! Turklāt par visu es norēķinos skaidrā. Tas nozīmē, ka nedzīvoju uz kredītiem, ka man nevajag aizņemties. Jo es vairs nekad nevēlos iedzīvoties parādos, būt no kāda atkarīgs.”

Tajā pašā laikā Skotijs uzsver, ka ne jau naudā slēpjas viņa ģimenes laime. „Mums ir brīnišķīga laulība no visiem skatpunktiem. Arī Džūlija teic, ka esam ļoti saderīgs pāris. Un, lai gan mums katram ir savas vājības, taču lietās, kurās Džūlija jūtas vāja, es esmu stiprs, un otrādi. Mēs papildinām viens otru, turklāt vēl spējam panākt kompromisu.”

Juris Vaidakovs/Foto: Mārtiņš Purviņš