Aicina lepoties ar tautastērpiem
Piektdien, 16. aprīlī, pulksten 16 Rīgas Latviešu biedrības nama „Līgo” zālē notiek Latviešu tautas tērpu biedrības pasākums “Lepni un skaisti ir mūsu tērpi!”
Aicināti piedalīties visi, kam rūp latviešu tautas tērpa tagadne, pagātne un nākotne un rīkotāji ikvienu, kam tas iespējams, lūdz ierasties tautas tērpā! Pasākumā skanēs folkloras draugu kopa „Skandinieki” un folkloras kopa „Abra”.
Klātesošos uzrunās kultūras ministrs Ints Dālderis, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, Saeimas deputāte Ingūna Rībena, etnoloģe Aija Jansone, folkloriste, līvu kultūras darbiniece Helmī Stalte.
Latvijas Vēstures institūta speciāliste Anete Karlsone stāstīs par latviešu tautas tērpa attīstību saistībā ar Dziesmu svētkiem. Norvēģiete Mereta Poeča rādīs, kā ar saviem tautas tērpiem mūsdienās lepojas norvēģi. Par igauņu tautas tērpa un etnogrāfijas šodienas dzīvi vēstīs pārstāve no Igaunijas Tautas mākslas savienības. Dalībnieki uzzinās vairāk par Latviešu tautas tērpu biedrību un varēs sniegt savus priekšlikumus, kā panākt to, lai latviešu tautas tērps tiktu darināts un nēsāts. Piedalīties un diskutēt aicināts ikviens!
Latviešu tautas tērps stāsta par mums daudz vairāk laba, nekā to protam mēs paši. Tas liecina par mūsu skaistuma izjūtu, tradīcijām, darba prieku, kara un tirdzniecības mākslu un auglīgo zemi Baltijas jūras krastā. Lepni un skaisti ir mūsu tērpi. Lepni un skaisti varam būt paši!
Tautas tērpi atkal modē
Anda Leiškalne/Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
Tautastērpu bums pirms un pēc Dziesmu svētkiem
Pirms 2008. gada Dziesmu un deju svētkiem daudzi, bet it īpaši sabiedrībā zināmie ļaudis steidza iegādāt vai noīrēt tautastērpu. Savukārt paši svētki acīmredzot iekustināja etniskās piederības apziņu — tautastērpu meistari saņēma neierasti daudz pasūtījumu.
„Katru dienu kāds nāk, pirms tam tā nebija,” apstiprināja tautastērpu centra „Senā klēts” vadītāja Maruta Grasmane. Viņa ar tautastērpu darināšanu nodarbojas jau 20 gadus. Ar rūpību un mīlestību darinātie tērpi aizceļojuši pa visu pasauli. Tajos tērpjas diplomāti, valstsvīri, aktieri, mākslinieki un pat valsts pirmās amatpersonas.
Vaiderei tautastērpu uzdāvina vīrs
„Visa ģimene kopā nāk diezgan reti,” stāsta Maruta Grasmane. „Tomēr pirms Dziesmu svētkiem tērpām plastikas ķirurga Jāņa Zaržecka ģimeni — vīru, sievu un visus trīs dēlus. Viņi, šķiet, tautastērpu skatē tika pirmajā desmitniekā! Arī baņķiera (nu jau bijušā) Valērija Kargina draudzenei Annai Barinovai ir skaists Latgales tautastērps, viņu mazajai meitiņai ir tautastērps un pat pašam Karginam ir tautiski krekli. Arvien vairāk vīriešu nāk pasūtīt sev tērpu. Savukārt politiķe Inese Vaidere ļoti (un pamatoti) lepojas, ka vīrs viņai uzdāvinājis Zemgales tautastērpu!”
Tautastērpus darina daudzi, bet „Senā klēts” ir vienīgā vieta, kur var atnākt, kārtīgi izrunāties un tērpu un tā detaļas apskatīt, pataustīt un, ja vēlas, pat apostīt. Meistari, protams, vadās pēc autentiskajiem piemēriem, taču tautastērps katram tiek piemērots individuāli — galu galā mēs no seno cilšu ļaudīm augumā atšķiramies, turklāt esam visai dažādi gan garumā, gan resnumā.
Tērpi valstsvīriem, diplomātiem, māksliniekiem
„Īstam tautastērpu meistaram sevī jāapvieno viss — gan stilists, gan mākslinieks, gan drēbnieks, gan amatnieks. Ne visi klienti paši redz, kā tērpam „jāstāv”, viņi paļaujas uz mani, un tā ir liela atbildība. Taču ir arī tādi, kas aktīvi paši piedalās tērpa veidošanā. Piemēram, Eiropas kultūras galvaspilsētas direkcijas vadītāja, toreiz domniece Diāna Čivle izvēlējās savam stilam piemērotu tērpu brūnos toņos, no Priekules puses, un ar ļoti labu stila izjūtu piedalījās tā radīšanā, veidoja proporcijas. Rezultāts sanāca lielisks! Savukārt Saeimas deputāte Dagnija Staķe tērpu sākumā noīrēja. Pēc tam viņa to tā iemīļoja, ka steidza nopirkt. Tā dara daudzi, un tas ir ļoti labs veids, kā sarast ar tērpu, saprast, kura novada tērps labāk tīk, kādi raksti un krāsas,” iesaka Maruta Grasmane.
Ar viņas padomu un zināšanām tapis krekls arī Vairas Vīķes–Freibergas dēlam Kārlim Freibergam, etnogrāfiskais lībiešu tērps folkloristei Helmī Staltei, Abrenes tērps diplomāta Aivara Baumaņa kundzei, tautastērpi pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes pēcnācējiem, bijušajai televīzijas diktorei Inārai Makarovai, dzejniecei un publicistei Inesei Zanderei, māksliniecei Džemmai Skulmei un daudziem citiem. Visus Maruta nemaz neatceras, jo darba dunā nav laika veikt statistiku.
Tērps — pēc intuīcijas
Reizēm mēdzot arī būt, ka cilvēks ienāk un neapzināti apstājas pie kāda tautastērpa. Pēc tam izrādās, ka viņam vectēvs cēlies no tās puses, vai vīra radi, vai vēl kāds dzimtas zars. Tā Sarmīte Pīka meklējusi Rīgas tērpu, bet izvēle kritusi uz Austrumkurzemes tērpu — vienkārši iepaticies, un viss! Kad uzzinājusi, no kura novada tas ir, tikai pārsteigti izsaukusies — vai, bet man tak vīrs no turienes! Kāda cita sieva nevarējusi saprast — viņa un visi radi no Latgales, bet acis tā vien griežoties uz Bārtas tērpu pusi. Pēc laika izrādās — patiesi, dzimtas saknes meklējamas Dienvidkurzemē! Tā ka tautastērpa izvēle ir visai smalka padarīšana — jāieklausās, jāieskatās. Galu galā tas ir dārgs pirkums un ne tikai savam mūžam, bet arī bērnu bērniem atstājams.
„Ir jau daži, kas garāmskrienot nopērk tautastērpu, bet tas nav nopietni. Izvēle taču ir ļoti liela, tam vajadzīgs laiks. Zemgales novadā vien ir 98 brunču raksti! Mums jāapģērbj cilvēks tā, lai viņam patiktu, lai viņš patiktu, lai jūtas ērti, organiski,” bilst Grasmane. „Ikdienā neaizdomājamies, bet tautastērpi var ļoti daudz pastāstīt par attiecīgo valsti — par ģeogrāfiju, klimata apstākļiem, par kaimiņu tautām — tā, piemēram, Austrumlatgalē jūtama krievu, baltkrievu ietekme, Ziemeļvidzemē — igauņu. Arī par cilvēka sociālo stāvokli tērps var pavēstīt. Jāteic, ka Latvijas tautastērpi bauda lielu cieņu un patikšanu pasaulē, un daudz Latvijas vārda popularizēšanā dara diplomātu kundzes. Atceraties, kā savulaik Irma Kalniņa tautastērpā pie ASV prezidenta ieradās? Tas izskanēja pa visu pasauli!”
Maruta stāsta, ka daudzas latviešu meitenes, kas aizprecas uz citām valstīm, ienāk pasūtīt sev tautastērpu. Dīvaini, bet fakts: krietnu daļu no viņām pie rokas atved tikko noprecētais ārzemju vīrs un teic — nāc, tev vajag savu tautastērpu! Arī ārzemnieki, kas Latvijā uzturējušies kādu laiciņu, mēdz iegādāties latviešu tautastērpu.
Puča laikā top etnogrāfiskais centrs
„20 gadus es esmu cieši saistīta ar tautastērpiem, un tā ir atteikšanās no visa — no koncertiem, no teātriem, no sabiedriskās dzīves,” nopūšas Maruta, kaut skaidrs — neko citu viņa negribētu darīt.
Savulaik Maruta beigusi Lietišķās mākslas vidusskolu, izstudējusi filoloģiju Latvijas Universitātē. „Pēc tam mani uzaicināja atpakaļ uz „lietišķajiem” par pasniedzēju, vēlāk kļuvu par nodaļas vadītāju un ieviesu diezgan daudz no etnogrāfijas. Sēdēju Vēstures muzeja fondos un mācījos. 80. gadu beigās bija liels nacionālais pacēlums, tad šādas lietas kotējās, pēc tam tas vairs nebija tik aktuāli. Atkal pārprofilēties negribēju, tāpēc saņēmos un atvēru tautastērpu centru „Senā klēts”, jo pieredze un zināšanas bija sakrātas pamatīgas,” atceras Maruta. Sākumā gan bijis morāli un emocionāli grūti, šķitis — tirgojas taču tikai spekulanti. „Atceros, mēs nevienai lietiņai cenu klāt nelikām, ja kāds ienāca, prasīja, vai tirgojam ko, teicām — nē, nē! Bija kauns. Pagāja kāds gads, līdz iestrādājāmies.”
Centrs dibināts tieši 1991. augusta puča laikā. „Atceros, ka paziņas brīdināja, ka mūs uz Sibīriju aizsūtīs! Tagad es saku — labi, ka toreiz uzdrīkstējos!” teic meistare, kuras kvēlākā vēlme ir, lai ļaudis tautastērpu vilktu biežāk nekā reizi piecos gados Dziesmu svētku laikā: „Mums taču ir arī valsts svētki — 4. maijs, 18. novembris. Arī amatpersonām, kas nāk pie manis, es izsaku šo vēlmi un ticu, ka reiz tā piepildīsies!”
