Līderisma akadēmijā liek iejusties bomža ādā

Man mugurā ir ar puķainu halāta jostu apjoztas krimplēna auduma bikses izplīsušu rāvējslēdzēju, tām pāri pēc astoņdesmito gadu modes vairākas reizes pāršūta vīriešu žakete, galvā – sarkana netīrumos izvārtīta cepurīte ar uzrakstu „Coca–cola”, bet uz deguna ar izolācijas lenti aptītas lasāmbrilles a la “vectēva jaunība”. Blakus – pabružāts un piebāzts Maxima iepirkumu maiss. Brilles ir par stiprām, tāpēc raugos tām pāri.

Nulles sajūta

Drēbes smird, man ir karsti, bet es knibinu atlekušās kurpju pazoles un ciešos. Sajūtu pētošus skatienus, kas piesūcas kā ērces, lai tūlīt pat novērstos. Fui, cik pretīgi! Atkal viena netīra bomzene... Tieši man ceļā tik jaukā sestdienas rītā. Slikta zīme. Jā, pigu jums, kārtīgie pilsonīši, te nu sēžu visā savā godībā – lielveikalu ēras valdniece, postindustriālā laikmeta zīmols, patērētāju sabiedrības seja bez maskas –, un iepūtiet man!

No sudrabota džipa vispirms izlien augstpapēžota kāja, tad mākoņos lepni izslienas safrizēta galva, tad izveļas raibs bērns un tikpat nokopts vīrietis saulesbrillēs, spēcīgiem žokļiem – tādiem nekas nav par cietu –, uzvēdī smaržu vilnis, un man garām aizsteidz nicīgi soļi. Pēkšņi saprotu, ka savu statusu, smukumu un varēšanu viņi var apliecināt tikai uz mana fona, jo es esmu Nulle. Mani pārņem savāda brīvības izjūta – varu darīt, ko gribu, jo manis nav! Ceļa malā sēž Nekas.

Kā tikt pie laimes atslēgas

Todien nodomāju – ja mana grupas biedrene no Līderisma akadēmijas pēc pāris minūtēm nepieripinās savu autiņu, es “točno” apčurāšos un būšu pagalam. Jo jaunajā statusā tomēr esmu viesis. Saprast, kā sabiedrībā jūtas līdz zemākajam, miskastes līmenim, nolaidusies persona, un pastiept (vingrinājums saucas streičs; no angļu ‘stretch’ – izstiept) savu varēšanas un atļaušanās robežu ir viens no maniem mazajiem uzdevumiem Līderisma akadēmijas trešajā līmenī.  

Vispirms liriska atkāpe, lai taptu skaidrs, par ko būs stāsts. Sākšu ar to, ka beidzot esmu noskatījusies filmu „Noslēpums” („The Secret”), kas pirms dažiem gadiem satricināja pasauli. Un noslēpums ir tāds, ka jūs varat dabūt visu, ko vien vēlaties. Laimi, prieku, naudu, baudu, veselību – visu! Kurš gan to negrib? Visi grib! Kāds ir šis aiz septiņiem zīmogiem gadsimtiem ilgi glabātais noslēpums? Tikai divi vārdi: pievilkšanās likums. Tu esi tas, par ko domā, ko ik dienu lūdz Visumam, ko pievelc kā magnēts. Bet kā tad ar mūsu nepiepildītajiem sapņiem, cerībām, gaidām? Mēs taču tik daudz ko esam domājuši! Kur tas viss ir? Reizēm gribam pavisam maz – nomest dažus kilogramus, mazliet agrāk celties, mazliet vairāk pagūt. Gribam būt veikli, izdarīgi, asprātīgi, mērķtiecīgi; gribam, lai mūs mīl... nu, kaut vai mazliet. Nu, lūdzu!

Visapkārt skandē: krīze, iespēju laiks, brīdis, kad jāmainās, jāraugās uz lietām citādāk... Bla, bla, bla! Zinām jau zinām, varam noskaitīt kā pēc grāmatas. Esam gana daudz lasījuši, kursus apmeklējuši, augstas skolas beiguši, pabijām pat pie psihologa, zīlnieces, dziednieces, ekstrasensa, astrologa – visur... Bet – johaidī! – ne labāki, ne laimīgāki neesam kļuvuši! Patiesi pārņem sajūta, ka atņemts kāds liels noslēpums. Un varbūt tieši tāpēc tik aktuāli ir dažādi personības pilnveidošanas treniņi, mācības, meditācijas un reliģiskās kustības, ka klauvējam pie visām durvīm pēc kārtas: vai noslēpumu neredzējāt, vai atslēga no debesu vārtiem gadījumā nav pie jums? Zinām jau – lai pasaule mainītos, jāsāk ar sevi, bet – kā?

Un, lūk, ar noslēpumainības un intrigu auru apvītā Līderisma akadēmija sludina, ka viņi zinot, KĀ... Bet sākumā kāds citāts no „www.sudzibas.lv”:

“Māsa pēc Līderisma akadēmijas apmeklēšanas ir kļuvusi neadekvāta. Uzvedas specifiski, nepamatoti smaida, satiekoties pēkšņi metas ap kaklu, apgalvo, ka kļuvusi pašpārliecināta un beidzot zina, ko vēlas sasniegt. Viņa saka, ka pilnīgi mainījusies. IR GAN! Un visa ģimene par viņu pārdzīvo, lai tik nerodas nopietnas psiholoģiskas problēmas, kad eiforija par skolu pāries. Ja pāries.

Par nodarbību saturu pilnīgi neko nestāsta, tomēr neslēpj – lai turpinātu mācības, viņai akadēmijā jāievilina vēl divi cilvēki. Citādi nevarēs pabeigt Līderisma akadēmiju. Skolasbiedri regulāri zvana, aicina turpināt mācīties, gatavi pat aizdod naudu, laikam iespējams arī līzings. Līgums ar skolu ir noslēgts tikai vienā eksemplārā, un, protams, tas atrodas skolā. Tajā minēti noteikumi, ka nauda ne pie kādiem apstākļiem netiks atdota, ka auditoriju bez skolotāju atļaujas nedrīkst atstāt, nodarbību laikā nedrīkst košļāt ķošlenes, nevienam neko nedrīkst stāstīt, un vēl daudz aizdomīgu sīkumu. Arī grūtnieces nedrīkstot piedalīties nodarbībās, jo esot ļoti grūti, notiekot psiholoģiska cilvēka salaušana.

Tas viss izskatās pēc HIPNOZES UN SMADZEŅU SKALOŠANAS! CILVĒKI, SARGĀJIET SAVUS TUVINIEKUS NO TĀS IESTĀDES! JA NĒ, JŪS VIŅUS ARSTĒSIET JAU PIE PSIHIATRA!”

Tātad Līderisma akadēmija sola personības attīstību septiņās sesijās, kas sastāv no trim līmeņiem. Varat iet uz pirmo, otro un, ja saindēsieties pa īstam, iziet visu programmu. Metodikas saknes esot meklējamas fiziķa Alberta Einšteina neordinārajā domāšanā un filozofa Martina Haidegera darbos. Īsumā – nozīmīgus, jaunus uzdevumus nav iespējams atrisināt, saglabājot veco domāšanas veidu. Jāmeklē sevī citas dimensijas, jāsāk domāt no jauna. Sesijas – sev svarīgu mērķu apzināšanās un sasniegšanas treniņš, īsi sakot – augstāk, ātrāk tālāk! Protams, viss jādara pašam. Kā gan tas notiek?

Līderisma akadēmijas dalībnieki ir solījušies neizpaust noslēpumu, tāpēc priekšstatam jāapmierinās ar iespaidu fragmentiem no absolventu atmiņām.

Var gadīties, ka jums šovakar piezvanīs un palūgs izdarīt kādu nieku: paņemt lupatu un nomazgāt akmeņus kādā Vecrīgas ieliņā. Un jūs to darīsiet! Varbūt jums būs jābaro nosalušās pīles Bastejkalna kanāla malā vai jāizdala maize bezpajumtniekiem Latgales priekšpilsētas graustā. Iespējams, būs jādodas uz Matīsa tirgu un jāpierunā kādu zemnieku uzticēt jums kartupeļu tirgošanu ar nosacījumu, ka ietirgosiet vairāk nekā jebkad. Un jums izdosies – andele ies vaļā uz velna paraušanu! Bet tikpat labi jūs varbūt dosieties uz dārgu auto salonu un pārliecināsiet pārdevēju, ka jums noteikti jāizmēģina, kā pa šoseju ripo pati ekskluzīvākā (jūs rauksiet degunu: krāsa nepatīk) automašīna. Un jums uzticēs spožā spēkrata atslēgas. Kam tas viss? Pag, pag, tās ir tikai detaļas – spēlei ir dziļāka nozīme, ko uzzināsiet pēc tam.

Jūs uzdāvināsiet puķu pušķi nīstamai kaimiņienei, pirmo reizi dzīvē pagatavosiet brokastis visai ģimenei, sapīsiet meitai bizes, visā ielas garumā notīrīsiet sniegu. Jūs pēc daudziem gadiem piezvanīsiet tēvam un vienkārši pateiksiet, ka mīlat viņu. Var gadīties tā, ka jūs visu nakti nosēdēsiet koridorā uz vecās kurpju kastes, pārdomājot dzīvi, un no rīta pateiksiet sievai (vīram), ka šķiraties. Var būt jūs izdarīsiet to, ko jau sen gribējāt, bet kategoriski sev aizliedzāt: uzmetīsiet priekšniekam uz galda atlūgumu. Radi un draugi šūpos galvu un teiks: bija cilvēks kā cilvēks, bet še tev, pēc tiem līderisma kursiem pilnīgi nojūdzies... Patiesība viņi runās taisnību. Jūs saplīsīsiet kā trauks tikai tajās vietās, kuras jau bija ieplaisājušas. Un tad sevi kā māla piku veidosiet no jauna.  

Līderu skolai ir gan nelokāmi piekritēji, piemēram, domubiedri portālā draugiem.lv, gan kaislīgi noliedzēji. Izteikumus “tas ir labākais, kas jebkad ar mani ir noticis”, “mana dzīve ir kļuvusi daudz laimīgāka” aizēno pārmetumi par sektantismu, zombēšanu, emocionālu vardarbību, izspiešanu. Kāpēc? Lai pilnveidotos un mainītos, ir jāstrādā ar sevi, jāveic revīzija un tīrīšana tajos dvēseles kambaros, kur saķepuši guļ gadiem krātie sārņi. Un tas nav patīkami. Līderisma akadēmija nav domāta cilvēkiem ar psihiskām problēmām, te nerisina arī smagas psiholoģiskas problēmas. Jā, par to brīdina anketa, kas jāaizpilda pirms pirmās sesijas. Jāparakstās arī, ka dalībnieks neizpaudīs informāciju par kursu saturu un tajā notiekošo. Bizness paliek bizness.

Līderisma akadēmijas izveidotājs un treneris Pāvels Romašins ir viens no tiem enerģiskajiem cilvēkiem, kas ap sevi rada veiksmes un atklātības gaisotni. Kā pozitīvisma tabletes saēdies. Runājot viņš atraktīvi žestikulē, ceļas kājās, it kā krēsls būtu par šauru un ierobežotu viņa personību, un izspēlē nelielas etīdes. Nu, ko... asprātīgi, uzrunājoši, pārliecinoši. Vai patiesi? Nezinu. Katrā ziņā var just, ka viņam patīk tas, ko viņš dara. Pāvelam ir tuvu četrdesmit, stilīgas brilles, izspūruši mati, otrā laulība, četri bērni un plaukstošs bizness.  

Kad lūdzu vairāk konkrētības, jo Pāvelam piemīt tendence izplūst daiļrunībā, viņš pastāsta piemēru. Sievietei ar perfektu manikīru, tādai, kāda viņa ir (kaut vai princese), jātirgo centrāltirgū kartupeļi. Viņa pierunā saimnieku, tam iestāstot, ka trijās stundās pārdos trīs reizes vairāk nekā parasti. Viņa ir tik ieinteresēta un uzmanīga pret cilvēkiem, ka tie saprot – jā, šie kartupeļi ir jāpērk!

“Tā ir nenormāli liela enerģija. Cilvēks domā, ka ir parasts un neko dižu nespēj, bet patiesībā spēj gan,” Pāvela seja burtiski uzsprāgts žilbinošā smaidā. “Vai cits piemērs – tiek dots uzdevums mainīt, ietekmēt pasauli. Kā to panākt? Var publicēt internetā tik aktuālu rakstu, ka to komentē simtiem cilvēku. Neproti nevienu svešvalodu? Nekas, tev rīt visu dienu būs jāstaigā pa Vecrīgu ar ārzemniekiem. Tu visu nakti mācies, raksti, kamēr aizmiedz pie rakstāmgalda, bet špikeri no rīta aizmirsti mājās. Un tad izrādās, ka, nonākot unikālā situācijā, tu esi spējīgs runāt. Cilvēks domā un rīkojas citādāk nekā parasti – tur jau tas āķis! Kāds ir sliktākais cilvēka stāvoklis, kad runa ir par attīstību? Kad es sēžu un saku, ka mani nekas neiedvesmo, neaizrauj un man viss ir vienalga. Labākais ir tad, kad tu saki: tas tik ir vareni, kā es to gribētu! Taču manas smadzenes saka: klau, labāk saslimsti, aizņem sevi ar kaut ko pilnīgi citu. Tas ir tāpēc, ka gribam, bet baidāmies darīt. Tā, protams, ir spēle – mēs netiecamies uz to, lai biroja dāma tirgotu kartupeļus. Taču, uzdrošinoties to darīt (arī pretējo, piemēram, apģērbjoties un izturoties tā, ka salonā tev patiešām piedāvā izbraukt ar visdārgāko mersedesu), tu iegūsti izrāviena sajūtu. Sajūtu, ka vari būt brīvs no savām bailēm, vari būt stiprāks par tām. Apņemšanās ir ļoti spēcīga un pozitīva sajūta. Tur ir iedvesma, azarts, vieglums, atklājums – kā Kolumbam, ieraugot jaunu kontinentu. Kas ir svarīgi praksē? Katru nedēļu izdomāt kaut ko jaunu un padarīt to par ieradumu; pierast pie tā, ka esmu būtne, kas kustas, nevis cenšas apgulties...”

Vārdu sakot, jāpanāk, lai cilvēks pats nonāktu līdz secinājumam, ka viss, kas notiek dzīvē un attiecībās, ir tikai paša izvēles un rīcības rezultāts. Tāpēc arī ir veltīgi, ieņemot upura pozīciju, vainot citus. “Viens ir to dzirdēt un saprast, bet pilnīgi cits – sajust un attiecināt uz savu dzīvi,” treniņu būtību skaidro Pāvels. “Tad pēkšņi izkristalizējas: ja es vainoju sievu, tas nozīmē, ka neuzņemos atbildību par mūsu attiecībām. Tiklīdz gribam atbildību sadalīt, ir “garām”. No kura ir atkarīgs, cik naudas es pelnu? No manis. No kura atkarīgs, vai esmu laimīgs ģimenē? Tikai no manis! Ne no viena cita. Tas jāizdzīvo treniņos, tajos stulbajos uzdevumos, un tad to var sākt lietot dzīvē. „

“Varētu šķist – mēs esam pieauguši cilvēki, kam mums tas jādara?” ieelpas vietā retoriski vaicā Pāvels. “Bet, davai, darām! Ja izdaru, tad redzu, ka kaut kas mainās. Nu, kaut vai esmu no rītiem sācis agrāk celties. Gadiem to esmu gribējis, bet tagad vienkārši daru. It kā viss notiek pats no sevis, taču mēs saprotam, ka tas nav pats no sevis, ka tas ir mūsu apņemšanās un rīcības rezultāts. Beidzot trešo sesiju, mēs jautājam – kā uz jums reaģē mājdzīvnieki, kas ir visatvērtākie, jo tiem nav pagātnes? Dzīvnieks tevi pieņem un nāk pie tevis dzīvespriecīgs, tam nav aizvainojumu. Kā anekdotē: ieslēdz sievu un suni bagāžniekā un pēc stundas izlaid, tad redzēsi, kurš tevi vairāk mīl.”  

“Vieglāk” nenozīmē “vērtīgāk”

“Caur treniņiem cilvēks panāk stāvokli, kad beidzot ir sajūta – jā, mana roka ir uz pults, esmu savas dzīves saimnieks, noteicējs, autors,” turpina Līderisma akadēmijas izveidotājs un treneris. “Turklāt es necīnos un neesmu opozīcijā pret visu un visiem. Apsēsties citā krēslā – lūk, ko mēs mācām! Vienatnē cilvēki mainās reti; tas ir sarežģītāk, jo mēs tomēr esam sabiedriskas būtnes. Visi zina, ka pozitīvisms jārada, jāskatās spogulī un jāsmaida, bet cik cilvēku tā rīkojas? Var iznākt tā, ka cilvēks aiziet uz darbu un smaida, kamēr citi skatās un domā: ko smaidi kā kretīns, tā jau sūdīgi, bet tu vēl ņirdz... Taču smaids var būt arī iekšējs.

Attiecības – jā, tās reizēm sāpīgi beidzas, bet ir bijuši daudzi fantastiski mirkļi. Nevar cilvēks iet pa dzīvi ar domu, ka skaistais laiks ir beidzies un nemitīgi to apraudāt: ak, ak, tik labi, kā bija, nekad vairs nebūs... Vai bērns, kurš apēdis kūku, visu vakaru raud par to, ka kūka bija garšīga, bet beidzās? Nē taču, bērns pasaka – kūka bija lieliska – un iet spēlēties tālāk...

Ieradumus mēs varam uztrenēt, bet gribam visu uzreiz – lai jau rīt man būtu muskuļi, lai jau pēc nedēļas varētu noskriet vai nopeldēt tur to lielo gabalu... Liekas –ja rezultāta nav uzreiz, tad nav jēgas. Bet nodarbībās tevi atbalsta grupa. Kad ir tas depresīvais stāvoklis un tu saki: piķis viņu rāvis, man nekas nesanāk, otrs uzsit uz pleca: klau, tu taču to izdarīji, tev izdevās!” turpina Pāvels. “Tā ir sinerģija, par kuru runā filozofi. Atbalstot otru, tu lepojies, ka ar savu attieksmi vari uzlabot viņa stāvokli. Tādējādi spēka ir divas reizes vairāk, bet grupā – vēl vairāk. Saskarsme, attiecības, smaids – tas ir lieliski! Var teikt, ka ar cilvēku ir tāpat kā ar mašīnu – lai brauktu, jāsaved kārtībā tas, tas un vēl tas...”

Pāvelam patīk salīdzinājumi arī ar trenažieru zāli. “Apģērbti mēs visi esam vēl puslīdz pieņemami, bet, kad novelkam drēbes, treneris redz – tev vajag šito, tev derēs tā programma. Praktisks piemērs. Tagad sportisti vairāk trenē nevis muskuļus un izturību, bet saites un locītavas, ko garīgā līmenī var uztvert kā attiecības, komunikāciju. Muskuļi ir vajadzīgi, bet tev jābūt elastīgam, locītavai jābūt nevainojamās attiecībās ar to, kas atrodas tai blakus. Informatīvā ēra ir par to pašu – attiecībām un attieksmi. Es nevaru mainīt visu, bet varu mainīt attieksmi un uztveri. Cilvēks saka: tāds esmu piedzimis – bailīgs, kautrīgs, sliņķis. Bet jāsaprot, ka tas, kāds tu esi, ir tikai tava atbildība – neesi sliņķis, nepakļaujies bailēm, neesi tik augstprātīgs un ietiepīgs!”

Nekādas brīvības un neatkarības, pēc Pāvela domām, nav – tā ir tikai himera, ilūzija. “Zini, kad beidzot būs brīvība? Kad būsim tur, baltās čībiņās,” Pāvels nepaguris skaidro. “Jo tālāk, jo cilvēki kļūst gudrāki, bet no tās gudrības jēgas nav bijis un nebūs... Tāpēc svarīgi ir saprast, ko mēs patiešām vēlamies. Dīvaini, bet esmu pamanījis, ka mūsu cilvēki (Līderisma akadēmijas studenti) tieši tagad, kad daudzi brauc projām un negrib bērnus, saka – mēs tieši gribam radīt bērnu. Jā, tur, aiz loga, ir ekonomiskā krīze, bet tās ir viņu, nevis manas ģimenes problēmas.  

Tur jau ir tas sāls, ka ne jau vieglākais ir vērtīgākais. Kāds ir labākais ceļš man kā vīrietim? Veidot ģimeni? Nekādā gadījumā – vieglāk ir palikt vienam, piekopt īslaicīgas attiecības, un – nekādu bērnu! Bet vai tas patiesi atbilst manām dziļākajām vēlmēm un vērtībām? Protams, nē. Stulbs piemērs. Loģiski ir no rīta piecelties pēdējā brīdī, steigties, nemazgāties, negatavot ēst, netīrīt istabu. Tā ir vieglāk, bet vai vērtīgāk? Vai es jūtos lieliski, kad esmu aizgulējies? Nekad! Skrienu un domāju, cik pretīgs esmu. Vajadzēja laikus piecelties, nomazgāties, salikt drēbes... Ja man nodarbībās nav ko pārvilkt, jūtos kā sasvīdis idiots...”

Treniņi ir kā austrumu kaujas māksla. Kāpēc tur mēnešiem trenējas pārlauzt vienu dēli, lai gan tas izdodas jau pirmajā reizē? Lai varētu pārlauzt piecus dēļus un tas viens nāktu bez piepūles. Un ko mēs darām, kad ir garlaicīgi? Iztrakojamies, iedzeram, pievēršamies ekstrēmiem sporta veidiem, meklējam adrenalīnu. Un kas nepieciešams, lai paplašinātu robežas? Aizrautība, adrenalīns! Tātad nekāda miera! Jo mierīgi ir tikai tie, kas jau miruši. Lai kaut kas mainītos, jābūt diviem stāvokļiem – trakumam un sajūtai, ka kaut kas dziļi iekšēji mainās un zūd ierobežojumi,” pārliecināti vēstī Pāvels Romašins.  

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietnieks Mārtiņš Šics atceras: “Uzliku virs biksēm lielos pamperus un nobraucu dažas pieturas tramvajā. Un tad? Nekas nenotika. Kāpēc tas vajadzīgs, kam šitādas ākstības? Stāsts jau nav par pamperiem vai kariķēšanu, bet gan par spēju saprast otru, kaut uz mirkli kļūstot par citu cilvēku. Iejūtoties lomā, iekāpjot svešā ādā, ir gan prieks, gan reāla sajūta – jā, pasaulē ir dažādi cilvēki, arī dīvaiņi, kas staigā lielos pamperos. Tieši mums, postpadomju cilvēkiem, tas ir īpaši noderīgi, jo esam dzīvojuši stingros rāmjos. Mazgāt veļu pie Dailes teātra, turklāt panākt, ka piedalās arī apjukušie garāmgājēji, galu galā ir jautri, un smiekli, kā zināms, ir visa labā sākumā. Nevienam nekāda skāde nerodas arī no tā, ja mazgājam laternas Doma laukumā. Turklāt tas ir krietni gaumīgāk par visādām banālām vecpuišu ballītēm un valentīndienām. Pasaulē ir tik daudz lietu, ko nekad nedarīsim, un profesiju, kurās nekad nestrādāsim, kāpēc uz brīdi nesajust, kā tas ir – novākt cukurbietes vai līmēt afišas...”

Cilvēki ir tik dažādi – viens pat no aprautām frāzēm izfiltrēs tīrkultūru un izmantos savā labā, kamēr citu var apkraut ar gudrībām un barot ar labumiem, bet šim ne silts, ne auksts. “Man pašam izkristalizējās trīs lietas: spēja paskatīties uz apkārtējo pasauli citām acīm un saprast, ka tavs viedoklis nav vienīgais pareizais,” turpina Mārtiņš Šics. “Piemērs: tu skaties uz lielu skaistu ozolu un priecājies, bet otrs tev blakus ir šausmās. Tu nesaproti, kāpēc, bet varbūt tas otrs aiz koka redz vilku. Mēs kļūdāmies, un arī citi kļūdās, bet svarīgākais ir gatavība diskusijai un piedošana, gluži kā pēc Bībeles. Trešais – komandas darbs, paļaušanās uz otru. Tas notika caur spēli, fiziskiem treniņiem. Secinājums: ja viens laidīs muļķi, kopdarbs izjuks. Man bija jaunums, ka tik dažādi cilvēki spēj būt orientēti uz vienu mērķi.

Vēl man ļoti patika tas, ka vienalga, kas tu esi, – ministrs, biznesmenis, sētnieks, namamāte –, pieeja ir vienāda. Daudziem diskomfortu rada tas, ka kursi nav brīnumnūjiņa, nekas tāpat vien netiek iedots, ir jāpiedalās. Tas daudzus kaitina. Viņiem šķiet – ja reiz samaksājuši, tad tūlīt jābūt rezultātiem. Sāc ar sevi – uz treniņa laiku atmet smēķēšanu. Dažs teica: es pīpēšu principa pēc, bet – ko tad tu vispār vari, ja tev nav pat tik daudz gribasspēka?

Nesen Ministru kabinetā saskrējāmies ar Edgaru Zalānu: “Nu, kā klājas, līderi?” No manas grupas trīs ir miljonāru sarakstā. Varbūt viņi daudz zināja jau iepriekš, tomēr tik un tā nopietni gāja cauri programmai. Summāri kursi deva pozitīvo, bet rezultāti nenāk viegli, tikai ar piespiešanos, caur grūtībām. Ar karoti mutē neviens neko neielies, sevis pilnveidošana vienmēr prasa smagu darbu. Bet tā noslēpumainības aura ir menedžmenta atslēga. Ja mēs visu zinātu, nebūtu efekta. Piemēram, ja pateiktu, kur un kā mūs raudinās „Rūdolfa mantojumā”, mēs skatītos citām acīm un laupītu sev jaunatklāsmes prieku. Jā, tas ir bizness, bet nerentabls uzņēmums nevar strādāt, pat bērnu mūzikas skola ir bizness.”

Komunikāciju treneris Mārtiņš programmu vērtē pretrunīgi. Jā, ievads motivējošs, tas ļāva paskatīties uz sevi no malas un strādāt, bet personības iekšējās izaugsmes problēmas tur tomēr nerisina. “Kursi palīdz izpausties un cīnīties sociumā, novāc dažus šķēršļus, kompleksus, bailes, bet tā nav vieta, kur meklēt patiesu iekšēju stimulāciju.”  Mārtiņš atzīst, ka tomēr iemācījies sekmīgāk strādāt ar mērķiem, disciplinētību un prasmi iesaistīt citus.

“Tur ir samesti kopā dažādi cilvēki, un efekts ilgst aptuveni gadu. Tā ir tāda nepamatota eiforija, bet, kad atgriežas realitātes apziņa, seko sāpīgs kritiens. Zinu, ka iegūtās zināšanas cilvēki izmanto, veidojot biznesa piramīdu shēmas, arī ne gluži cēlos nolūkos. Cilvēki būtībā nemainās; morālās vērtības paliek tādas, kādas bijušas.”

Viņš atzīst, ka visu laiku bijusi sajūta: “Ir “čujs”, ka tajā kantorī kaut kas nav kārtībā, kaut kur tevi piečakarē, bet – kur – nav īsti skaidrs. Ir gadījumi, kad cilvēki sabojā attiecības, īpaši tad, kad uzbāzīgi cenšas otru iesaistīt vai ievilināt un piespiest piedalīties. Daudzi ņem kredītus, lai tikai varētu mācīties tālāk. Kustības, virzības uz iekšējām, patiesām vērtībām tomēr nebija. Tagad netālu no mājām redzu jauniešus eiforijā pārvērstām sejām, kas uzrunā garāmgājējus. Skaidrs, no kurienes. Daži mani draugi saka: “Nē, otrreiz es tur neietu, uztveru to kā avantūru.”

Vēl – ne mazums dzirdēts par cilvēkiem, kuriem pēc līderu kursiem nākas meklēt psihologa vai pat psihiatra palīdzību. Cilvēks ir izsists no līdzsvara, un vairs nespēj tikt ar sevi galā. Būtiskākais iebildums pret Līderisma akadēmiju: tiek izmantotas psiholoģiskas ietekmēšanas metodes, bet tas tiek darīts neprofesionāli. Ja cilvēkam sākas panikas lēkme, nav neviena, kas uzņemtos atbildību un palīdzētu. Formāli gan skaitās, ka Līderisma akadēmijā var apgūt filozofiju. Un tomēr... Speciālisti atzīst, ka nekā citādāk kā vien ar psiholoģiskām metodēm cilvēku ietekmēt nevar.

Tomēr psihoterapeits, harizmātisko reliģiju pētnieks Artūrs Utināns skaidro, ka lielākajai daļai cilvēku kursi rada pozitīvas emocijas un gandarījumu; pretējā gadījumā tie vienkārši nepastāvētu. Piebilstot, ka, protams, ja tur nokļūst psihiski nestabils indivīds, var tikt provocētas dažādas problēmas, tā ir īstā vieta, kur izraut pudelei korķi un apslēpto emociju džinu izlaist brīvībā. Komunikāciju treneris Mārtiņš, kurš pirms dažiem gadiem izgāja visus Līderisma akadēmijas trīs līmeņus un uzskata, ka disciplīna caur sevis noniecināšanu ir  emocionāli vardarbīga un apšaubāma, atzīstas: “Tā ir psiholoģiska spēle, kas provocē azartu. Diemžēl tas var novest līdz Abu Graibas* fenomenam.” Mārtiņš akadēmijas metožu kopumu salīdzina ar sektantismu. Te nu jāiebilst – psihoterapeits Artūrs Utināns klasiskas sektantisma pazīmes Līderisma akadēmijā nesaskata.

Par mīlestību un Noslēpumu

“Cīnīties ar bailēm ir bezjēdzīgi – ar tām es piedzimu un nomiršu, par tām stiprāks var būt vienīgi mans lēmums,” teic vienmēr pilnu glāzi redzošais optimists Pāvels. “Bail ir  vienmēr. Ja gribam uzcelt ciematu ar desmit mājiņām, rēķināmies, ka var būt plūdi, ugunsgrēks, bet tas tiešām nav iemesls, lai mēs neko nebūvētu un dzīvotu pie draugiem. Tāds pats riska faktors ir attiecībās. Man iepatīkas sieviete, es gribu tuvāk iepazīties, bet viņa taču var mani pasūtīt. Vai tas ir sliktākais variants? Nē, vēl sliktāk būs, ja pavadīsim kopā laiku un pēc tam es no draugiem uzzināšu, ka tādu kretīnu viņa vēl nav satikusi. Jā, daži tā dara: vienkārši neiet klāt, un viss, ieņēmuši ērtu pozīciju – sievietes ir maitas. Otrs, kas mums traucē visu izdarīt līdz galam, ir slinkums. Visgraujošākie meli pašam sev ir tad, kad sakām: jā, mani tas interesē, jā, es to izdarīšu. Paga, paga – piebremzē...

Vai tiešām tas ir svarīgi? Kad sāksi? Nu-u, nezinu, es noteikti mēģināšu, es centīšos... Klau, ja svarīgi, dari tūlīt, ja ne, netērē savu iekšējo iemīlēšanās spēku. Un kas ir iemīlēšanās spēks? Te jājautā – kad mums ir visfantastiskākie rezultāti? Jā, kad esam iemīlējušies! Vai pārņemti ar kādu ideju, darbu. Daži tādi ir attiecībā uz naudas pelnīšanu, daži – uz veselību. Viņi taču ir reāli ķerti, pilnīgi čau! Un kas notiek, kad iemīlamies? Vai varam gulēt? Nē. Vai varam kaut ēst, mazgāties, ģērbties? Nē! Viss kļūst sekundārs, domas ir citur. Pat zinātne saka, ka iemīlējies cilvēks kļūst skaistāks un veselīgāks, sievietēm ir lielākas izredzes ieņemt bērnu. Visa organisma bioķīmija palīdz tam, uz ko esam koncentrējušies. Tāpēc svarīga ir nostāja: nabadzība, kredīts, nelaime – tas ir aiz muguras, svarīgi ir, kur es gribu tikt, kas ir priekšā!” kaismīgi rezumē Pāvels.

Filmā „Noslēpums” nebija nekā tāda, ko mēs nebūtu zinājuši jau iepriekš. Mēs visu zinām. Un tikai rutīna, būris, aplis, kurā riņķojam, mums traucē palaist vaļā spēju un iespēju slūžas. Henrijs Fords ir teicis: “Ja jūs domājat, ka varat kaut ko panākt, vai arī, ja domājat, ka nespējat neko izdarīt, abos gadījumos jums ir taisnība.”   

­