Latvijas okupants Uzvaras dienu nesvin
Sarkanarmijas veterāns Mihails Šmuļevs, kurš ir piedalījies Latvijas okupācijā, lūdz piedošanu latviešu tautai un uzskata, ka Uzvaras dienas svinības 9. maijā ir liels grēks, ko civilizēti cilvēki nesaprot.
Kazahstānas kādreizējās galvaspilsētas Almati iedzīvotājs 91. gadu vecais Mihails Šmuļevs ir izpelnījies „pilsētas trakā” godu. Viņš ievērību vietējā sabiedrībā ieguvis ar savu māksliniecisko aizraušanos un mākslas kolekcionēšanu.
Savu dārza mājiņu un žogu ap to viņš izkrāso un ieskauj dažādu paša veidotu pasaulslavenu mākslinieku darbu kopijās. Piemēram, uz savas mazās šķērsielas kādas mājas sienas viņš uzgleznoja franču gleznotāja Anrī Matisa slaveno darbu „Deja” un „Mūzika” kopijas. Tas iepatikās kādas franču firmas Kazahstānā pārstāvniecībai, kas arī sponsorēja Šmuļeva māksliniecisko aizraušanos.
Kāpēc es nesvinu Uzvaras dienu?
Tomēr Šmuļevs uzmanību šajās dienās Krievijas interneta vidē izpelnījies ne tikai ar savu hobiju, bet galvenokārt – ar kara atmiņu vēstījumu „Kāpēc es nesvinu Uzvaras dienu?”. Vecais vīrs Otrā pasaules kara laikā ir pārstaigājis puspasauli un ir uzskatāms ne tikai par Lielā Tēvijas kara veterānu vien, jo bija spiests karot gan pirms, gan pēc Lielā Tēvijas kara.
Viņa karavīra gaitas iesākās Ziemas kara laikā, kad PSRS uzbruka Somijai. Staļins Šmuļevu 1939. gadā iesauca tā saucamajā Kūsinena – padomju marionešu somu armijā. Savās atmiņās Šmuļevs stāsta, ka viņu – Kazahstānas stepēs augušu puisi padomju kara komisariāts „pieskaitīja” Karēlijas etniskajiem iedzīvotājiem un aizsūtīja karot Somijas „atbrīvošanās” armijā. Pēc Ziemas kara viņš 1940. gada jūnijā piedalījās Latvijas okupācijā.
Lūdz piedošanu Baltijas tautām
Latviešiem tālajā Kazahstānā dzīvojošais kara veterāna vārds būtu jāzina tāpēc, ka viņš ir viens no retajiem drosminiekiem, kurš ir atzinis, ka bijis Latvijas okupants un pašreiz nožēlo izdarīto. Savās atmiņās „Kāpēc es nesvinu Uzvaras dienu” Šmuļevs raksta:
„Tie ir meli, ka mūsu ienākšanu Baltijas valstīs atbalstīja vietējie iedzīvotāji. 1941. gada 16. jūnijā mana kara daļa novietojās pie Latvijas robežas un tās uzdevums bija iznīcināt Latvijas robežposteņus, ja Latvija līdz pulksten 6.17 nebūs pieņēmusi PSRS ultimātu. Bet tā laika Latvijas robežsardzē dienēja tikai 1000 cilvēku! Tā bija svešas teritorijas sagrābšana, pievienošana PSRS ar militāra spēka pielietošanu. Man personīgi gribas lūgt piedošanu Baltijas valstu tautām par piedalīšanos šajā operācijā.”
Pārdzīvoto netaisnību, šausmu un mocību dēļ Šmuļevs nācis pie pārliecības, ka 9. maijs nav nekāda Uzvaras diena, bet gan karā kritušo upuru piemiņas diena, jo kara noslēgumu nevar pasludināt par uzvaras svētkiem, jo jau pēc būtības karā visi ir zaudētāji.
„Vēsture pierādījusi, ka gan cilvēki, gan valstis un tautas nemitīgi savā starpā strīdas un karo, bet tai pašā laikā arī salabst. Tā ir iekārtota cilvēka daba! Nav pieņemts bijušajam ienaidniekam, tagad sabiedrotajam, bet varbūt arī draugam, atgādināt par pagājušajiem pāridarījumiem, par godu tam rīkojot demonstrācijas, parādes un uguņošanu. Civilizētās tautas to nesaprot. Tās kara beigu dienu atzīmē kā atceres dienu un ne vairāk. Turklāt šī ir skumja diena, kurā dzīvie atceras mirušos.
Vienīgi mēs spītīgi turpinām svinēt, priecājamies un līdz bezkaunībai lielāmies: „Mēs esam uzvarējuši!”
Uzvara! Vai tad par uzvaru var uzskatīt izdedzinātu zemi, sagrautas pilsētas un ciemus un 40 miljonu nogalinātu, to skaitā arī tos, kuri nomira no bada un ciešanām nometnēs un cietumos.
Liela nelaime pārgāja pār mūsu zemi un sev līdzi paņēma tēvus, brāļus un pat mātes. Liels grēks ir priecāties par šādu uzvaru,” savās atmiņās raksta Šmuļevs.
Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā Šmuļevs sagaidīja Brestā. 1941. gadā vasarā sākās sarkanarmijas un arī Šmuļeva atkāpšanas PSRS iekšienē. Kad sākās padomju karaspēka uzbrukumi, viņš atbrīvoja ne tikai PSRS teritoriju, bet arī citas „brālīgās tautas”.
Transilvānijā Šmuļevu ievainoja un viņš nokļuva ungāru gūstā, kuri viņu nevis ievietoja karagūstekņu nometnē, bet gan Raula Valenberga dibinātājā kara hospitālī padomju karagūstekņiem. Drīz vien karagūsteknis izveseļojas.
Pēc Vācijas kapitulācijas Šmuļevu aizsūtīja uz otru pasaules galu – Mongoliju, kurš viņš turpināja karot pret Japānu, kura vēl joprojām nebija kapitulējusi.
Komunistiem nebūs piedošanas
Pēc kara Šmuļevs vis nebaudīja uzvarētāja laurus, bet gan vairākus gadus nosēdēja GULAGā – Karlagas nometnē Kazahstānā par to, ka bija nokļuvis ienaidnieka gūstā nevis pats sev ielaidis lodi pierē.
Pēc atgriešanās no GULAGa Šmuļevs sev deva solījumu: „Kad mani atbrīvoja no nometnes, es sev teicu – nebūs piedošanas komunistiem. Pirmais maijs, Oktobra revolūcija, nes Staļina, Ļeņina portretus. Jaunieši iet demonstrācijās, bet aizdomājaties taču... Vienkārši pašreizējai varai nav saprašanas – vajag stāstīt, vajag zināt, kas tie bija par cilvēkiem – Staļins un Ļeņins.”
Elmārs Barkāns
