Mārtiņš Šics sajūsmā par elegantajām irāņu dāmām

Par savu izvēli doties uz tik eksotisku un par naidīgu uzskatītu valsti Šics saka: „Šī pasaules daļa ir ļoti pretrunīga.” Viņš jau ir apciemojis gan tūristu iecienīto Ēģipti un Tunisiju, gan Jordāniju, Sīriju, Libānu, pirms kara nedaudz arī Irāku.

Šics tic irāņu godīgumam

„Avīzēs raksta, kādi briesmoņi ir irāņi, bet cilvēki, kas atbrauc no turienes, ir pilnīgi citās domās, asarām acīs un patīkamām atmiņām gluži kā no pasaku zemes. Gribējās redzēt pašam šo valsti, persiešu kultūras aizsākumu, neizpostītu, nedod Dievs, ja politika un attiecību asumi ir iemesls kādam iekārot šīs zemes naftu un citas bagātības,” teic Šics.

Irānai ļoti asi pārmet urāna bagātināšanu, ASV, Izraēla, arī citas valstis vaino to vēlmē iegūt kodolieročus. Šics, runājot ar irāņiem, secinājis: „Viņi vēlas attīstīt savu enerģētiku, un pētījumus pakļāvuši ļoti stingrai, atklātai kontrolei.” Prezidents pirms dažiem gadiem ANO paudis, ka Irāna kā senas kultūras valsts neizmantos atomu karam, bet viņa teiktais esot izkropļots pilnīgi otrādi. „Katrs cilvēks saka, kā tā mūs var apmelot,” teic Šics.  

Ceļotājs piedzīvojis tikai pozitīvu kultūršoku: „Pārsteigums par izcili gaišajiem cilvēkiem. Pirmo reizi biju valstī, kur ir tikai nedzeroši ļaudis. Nekur, arī nevienā viesnīcā, pārdošanā nav alkohols, „stiprākais” dzēriens ir citronu alus ar nulle grādiem. Tu nekur neredzi cilvēku ar aizmiglotām acīm.”

Pagrīdē gan notiek ballītes, bet risks ir nepatīkams. „Uz šiem sodiem uzrāvies arī dažs eiropietis. Par atrašanos reibumā publiskā vietā — 70 pērienu ar pletni, par dzeršanu vai mēģinājumu ievest valstī alkoholu — laikam 30 sitienu. Var jau mēģināt, būs alternatīvs piedzīvojums, piecas dienas Irānas cietumā, mājās gan jau tiks, tikai nevajag nepatikšanas taisīt pēdējā dienā,” pasmejas Šics.

Latvijas ceļotāji bez alkohola iztika, tā vietā baudot Irānas senatni, mošeju krāšņumu, skaistos, ziedošos parkus, irāņu viesmīlību un vienkārši atmosfēru. Tomēr bez jokiem gan nevarējuši — teikuši irāņu gidei, ka ies naktī pilsētā pameklēt kādu vīnu. Gide pagalam sabijusies un brīdinājusi, ka tūristi riskē ne tikai dabūt ar pletni, bet arī saķerties ar sliktiem cilvēkiem, kas vīna vietā pārdos indi.

Pēdējā dienā vakariņās ar irāņu tūrisma firmas šefu mūsējie izbēruši uz galda cukuru un tēlojuši, ka nu tik šņauks, un piedāvājuši arī namatēvam. Cienījamais kungs kļuvis bālāks par cukuru un ar pūlēm nomierinājies, kad ieskaidrots, ka tas ir tikai cukurs.

Par irāņiem Mārtiņš ir sajūsmināts: „Ļoti atklāti, laipni cilvēki. Viņi neteiks oficiantam tikai paldies, bet: „Paldies, ka tev rokas nenogura, atnesot man ēdienu.”” Uz ielas nākuši klāt bērni ar skolotājiem, lai aprunātos ar tūristiem — angļu valodas prasmes attīstīšanas nolūkā. Irānā katram ir garantēta laba bezmaksas vidējā izglītība, ir arī plašas iespējas labākajiem bez maksas studēt augstskolās.

Mārtiņš visa ceļojuma laikā redzējis tikai divus vai trīs ubagus — šajā kultūrā goda lieta ir dalīties savā bagātībā ar trūcīgākajiem, uz ielām un autostāvvietās ir izliktas ziedojumu kastes. Atšķirībā no citām Austrumu valstīm, Irāna ir ļoti tīra un sakopta, šeit drazas pa ielām nemētājas.

„Islāma republiku irāņi uztver, kā mēs varbūt savulaik krievu režīmu, — tas ir uzspiests un tāds ir likums, kas jāievēro,” spriež Šics. Neraugoties uz islāmizāciju, senās persiešu kultūras saknes joprojām saglabātas.

„Ir, protams, interesantas dīvainības, kā šķiet sākotnēji. Muitā sievietēm un vīriešiem jāiet atsevišķi, bet saturam jau ir cita jēga. Dāmas teica, ka jutušās kā sievietes, nav jāpaceļ rokas, kājas, večiem kāri skatoties.

Sievietēm, arī ārzemniecēm, Irānā jāievēro likuma prasība valkāt lakatus. Tie neaizsedz seju, un irānietes ar visu „islāmisko galvas rotu” ir ļoti elegantas. Lakati bieži vien ir slavenu zīmolu darinājumi, un dāmas tos maina pat vairākas reizes dienā. Tiesa, televīzijas diktorēm mullas aizlieguši uzkrāsoties, arī matus viņām kārtīgi jāaizsedz.

Šokē irāņu gidi

Attiecībās starp dzimumiem ir savs reglaments, un Šics negribot pārbaidīja irāņu gidi, kura desmit dienas vadāja latviešu tūristus. Ceļojuma beigās sirsnīgā pateicībā Mārtiņš gribēja viņu apkampt, ar tādu vaļību šokēdams sievieti. „Katra kultūra novelk savas robežas,” atzīst Šics.

Sabiedriskajā transportā sievietes vienmēr brauc aizmugurē, prom no vīriešu skatieniem. Daiļajam dzimumam šā iemesla dēļ vienmēr ir vietas, ja vīrietis nevar iekārtoties priekšā, atliek gaidīt. Tūristi savos autobusos gan dara, kā grib, arī irāņu gide sēdēja priekšā. Šīs kārtības dēļ Mārtiņa draugs radīja jocīgu situāciju uz ielas — gribējis pie Persepoles drupām nobildēties irāņu skaistuļu pulciņā, bet viņas tik spiegdamas kāpušās atpakaļ, lai paliktu aiz vīrieša muguras.

Mārtiņu fascinē vēstures fakts, ka Irānā nekad nav bijusi verdzība. Ceļot seno Persopoli, visi saņēmuši algu, un katra vārds un devums iegravēts plāksnītē, godinot arī strādniekus un amatniekus, ne tikai valdnieku.  

„Protams, kurš ir bijis Izraēlā un Amerikā, ir Irānas naidnieks,” pasmejas Šics. Ja irāņu robežsargi ieraudzīs pasē Izraēlas zīmogu, ceļotāju nemaz neielaidīs valstī. Mārtiņam, par laimi, izraēļu spiedogi palikuši citā, vēlāk pazaudētā pasē. Par Latviju irāņi dzirdējuši nav, kā saka Šics: „Mūsu ceļi futbolā nav krustojušies.”

No suvenīriem Mārtiņš mājās pārveda pavisam mazu paklājiņu un ar rokām apgleznotas vāzes. Paklāju gan neatļāvās — jau vienkārša, neliela tepiķa cena sākas no 2000 eiro. Turklāt persiešu paklāji vēl tikai top, kad jau ir aizrunāti un pircēji gaida rindā.