Izslavētā kapu kultūra vai organizēta nekrofilija?
Ir vasara, un tas nozīmē, ka katrā visnomaļākajā Latvijas miestiņā notiek kapu svētki. Kultūras vērtība vai tomēr patoloģija?
Radu un kaimiņu sacensība
Latviešu kapu kopšanas tradīcijas un daudzās mirušo atceres dienas ar rituāliem ir unikāla un teju vienreizēja parādība. No vienas puses, tā ir kultūras vērtība, no otras – šie rituāli mūsdienu cilvēkam var likties pagāniski vai pat nedaudz mežonīgi. Tūristi bieži vien neizpratnē rauc uzacis, izdzirdot vārdus - kapu svētki. „Kādi, kādi SVĒTKI?”
Sentimentālās kapu kopiņas vairāk līdzinās mazdārziņiem, kuros nedēļas nogalēs ar lejkannām un grābekļiem rosās visa ģimene. Kaimiņi sacenšas par to, kuram smukāka kopiņa, bet tie, kas pārāk bieži neiet uz kapiem, tiek uzskatīti par sliktiem cilvēkiem. Tradīcija izlikt vispārējai apskatei atvērtu zārku raksta autorei šķiet barbariska un asociējas ar 19. gadsimta rituālu sapucēt mirušos un dzīvajiem fotografēties kopā ar tiem.
Sociologi un psihologi ne reizi vien norādījuši uz latviešu izteikto pievēršanos nāves kultam - bērēm, kapiem u. tml. Jāpiebilst, ka latviešiem sēru dienu ir tik daudz, ka varam pretendēt uz Ginesa rekordu. „Varbūt sēru lenti iestrādāt karogā, lai nav visu laiku jākar klāt,” reiz teica kāds lībiešu dzejnieks. Piemēram, nesen laists klajā jauns žurnāls „In Memoriam”, kurā ir viss par un ap kapu tematiku: idejas kapavietas iekārtošanai, kādu bēru mūziku izvēlēties, slavenāko bēru melodiju TOP 20, kādi augi ir piemēroti kapu vietām, likt vai nelikt piemineklī bildi, kā uztaisīt vainadziņu utt.
Ir vēl viens izdevums par kapiem, žurnāla „Dārza Pasaule” pielikums „Aizsaules Dārzi”. Tēmas tādas pašas. Tātad divi izdevumi par miršanu mazā valstī ar nelielu iedzīvotāju skaitu. Salīdzinājumam - specifiski bērniem veltīti ir četri izdevumi. Tīklā izveidots apbedīšanas informatīvais portāls saulriets.lv, kurā var lasīt par apbedīšanas vēsturi un pasaules pieredzi, par dzīvi pēc zaudējuma, par to kādam jābūt aizvadītāju ārējam tēlam, par iebalzamēšanu, pēcnāves dzīvi, kā arī par dzīvnieku apbedīšanu utt..
Ko par to saka psihologi?
Psihoterapeits, seksologs un pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs skaidro, ka pārspīlēta kapu kultūra ir deviācija jeb psihiska novirze, ko droši var nodēvēt par nekrofiliju*, šajā gadījumā kā pārspīlētu mīlestību pret mirušo, kapiem, nāvi, sava veida fetišismu.
„Seksuālā ģenēze ir apakšā visām lietām, un seksuālas, vitālas, dzīvas attiecības tiek izstumtas, to vietu aizņem deviācija (novirze). Sakot, ka jādomā par aizgājušajiem, visu laiku jāiet uz kapiem, cilvēki melo. Lai apziņai tas būtu pieņemams, deviācija tiek ietērpta skaistos vārdos. Piemēram, ir cilvēki, kas jūsmo par to, ka mīl dzīvniekus. Ziemā mans puika bērnu rotaļu laukumā brauca no kalniņa, un vienā brīdī viņa sejas augstumā bija suņa purns. Kad saimniekiem aizrādīju, ka varbūt nevajag suni vest uz bērnu rotaļu laukumu, viņi atbildēja: viņš mums ir kā bērns. Tās ir novirzes.”
Pārspīlēta mīlestības pret kapiem ir orientācija uz ciešanu sabiedrību. Paskatieties, visi šie krusti ar vainagiem ceļu malās avārijās bojāgājušo vietās, saka psihoterapeits Artūrs Šulcs. „Tas ir saistīts ar kristietību, pakļaušanu, mirušo un dzīvo pasaules saplūšana. Tas pastiprina nāves instinktu un tādējādi apdraud sabiedrības drošību. Ir tikai divi ceļi – orientēties uz nāvi vai ilgtspējīgu sabiedrību. Ir tāda grāmata „Dzīvnieku kapiņi”. Es to nopirku, palasīju, izmetu un aizgāju mazgāt rokas.”
Psihoterapeits un reliģiju pētnieks Artūrs Utināns saka, ka kapu kultūra saistīta ar reliģiozitātes instinktu. „Cilvēks ir bioloģiski reliģiozs. Mūsu domāšanas sistēma veidota tā, ka mums šķiet, ka apziņa ir neatkarīga no ķermeņa un turpinās kaut kur ārpus tā. Tas saistīts ar reliģiozitātes jeb Dieva gēniem. Apmeklējot kapus, tiek turpināta ģimenes komunikācija. Turklāt mirušo senču kults ir senākā reliģiozitātes izpausme. Tajā brīdī, kad cilvēki mirušajiem kapā līdzi sāka likt šķēpus, bultas, ēdienu, mēs varam runāt par ticību, ka tas būs vajadzīgs citā pasaulē. Kristietības izpausmes katrā valstī ir ar savu akcentu. Piemēram, Filipīnās cilvēki pienaglojas pie krusta, citur ir Jaunavas Marijas kults, mums šis akcents ir uz kapu, mirušo pieminēšanu,” skaidro Utināns.
Reliģijas funkcija ir apvienot grupu, kurai ir sava morāle. Ja kāds indivīds atšķirsies no grupas, piemēram, nekops kapus, tātad nepakļausies noteikumiem, grupa izdarīs spiedienu, nosodīs. Tas attiecas uz visām jomām, kurā kāds izlec, nepakļaujas, skaidro Utināns.
„Iespējams, dziļā kapu kultūra saistīta ar mūsu vēsturi – bijām nospiesti, pakļauti, un kapu kults zemniekam ļāva turēties pie savām saknēm. Tā bija pretreakcija uz svešas varas ekspansiju, kas draudēja iznīcināt tautu. Tādējādi etnoss – priekšstats par kopīgiem senčiem - neiznīka.”
Eglīša kunga kapu ča-ča-ča
„Nejutīšos izbrīnīts, ka žurnālos drīz būs glītāko aizgājēju bilžu TOP10 un konkurss no sērijas „labākā bēru bilde”,” saka „Kurzemes Radio” mūzikas redaktors un fotogrāfs Edgars Eglītis, kuram uz šo visu ir savs skatījums. „Pavisam nesen, pašā pavasara plaukumā, man zvana kāda, pēc balss spriežot, jauna sieviete un vaicā, vai es pēc 20 minūtēm varu būt kaujas gatavībā ar fotoaparātu, esot ekstra steidzams gadījums... Sekundes simtdaļā es novērtēju fočika akumulatoru stāvokli un principā varētu izlīdzēt, bet ... esot jābildē bēres... Paldies par piedāvājumu, diemžēl man jāatsaka. Nu nespēju es iedomāties, kā es tur līdīšu kapa bedrē pēc labākiem kadriem, kā bildēšu raudošo radinieku portretus un kā meklēšu labāku leņķi, kā nobildēt trīs smilšu sauju mešanu. Es pat apstulbu no tāda piedāvājuma. Nu labi, pieņemsim, ka es vai kāds cits tās bildes sabildē, bet kurš normāls cilvēks tās pēc tam skatās? Sanāk radi kopā uz pavakarēšanu un pēc vakariņām un galda spēlēm - a davai pašķirstām bēru albumus! Reku opīša bēres: re, cik smuks uzvalciņš un, re, cik dārgs zārciņš. Te mēs ar bērniem pie omītes kapa pagājušajā vasarā, kad gribējām braukt uz akvaparku, bet nolēmām, ka bērniem būs jautrāk kapiņos...” tā Eglītis.
„Reiz bija tā, ka man bija jāparūpējas par mācītāju runu un sēro meldiņu spēlētāju labskanību vietējā kapu burziņā. Tā nu es tur saslēdzu visus vadus un mikrofonus, un tumbas, un ko tur vēl, un, kad visi bija no sirds iztusējušies, visas tās grabažas iekrāvu auto un laidām uz nākamo kapu diseni. Vienreiz es redzu, ka mācītājas runas laikā statīvs lēnām sāk svērties uz leju. Mikrofons arvien zemāk un zemāk, mācītājas balss arvien klusāka un klusāka... Protams, ka mācītāja, sieviete būdama, neiedomājās, ka var vienkārši paņemt un pati pieregulēt statīva augstumu. Kad mikrofons bija noslīdējis līdz viņas jostasvietai, man nekas cits neatlika, kā doties to visu salabot. Tad nu puspilsētiņa vēroja, kā starp godīgi sapucētiem kapu apmeklētājiem pāri visam laukumam soļo viens izpūris tips šļopenēs, šortos un “Pink Floyd” krekliņā ar kariķēta sivēna viepli uz muguras.
Citā kapu disenē bija baigais vējš, un ik pa brīdim vietējā kapličas kontaktā kritās spriegums. Smieklīgākais, ka sēro meldiņu spēlētājai tas aparātiņš, uz kā spēlēt, bija vārga bērnu spēļmantiņa, kura kaut kādā veidā reaģēja uz vismazāko sprieguma maiņu, un ik pa brīdim izklausījās tā, it kā vecos kasešu maģīšos ierauj lenti. Ar specefektiem, ziniet. Bet kronis visam bija, kad tai klimperētājai vienā tādā tusiņā kaut kas misējās un pēc kādiem tur zīmīgiem mācītāja vārdiem pāri visiem kapiem sāka dārdēt sintētiski dzīvespriecīga Ča-ča-ča,” atceras Eglītis.
Evija Hauka* plašāk nekrofiliju skaidro kā tieksmi uz nedzīviem priekšmetiem.
