Ir svarīgi, ka abas puses ir mierā ar attiecību modeli, jūtas tajā komfortabli, jo galvenais ir vienošanās. Arī laulība ir tikai vienošanās. Taču, ja tikai viens ir apmierināts ar pastāvošo situāciju, šādai savienībai nav nākotnes.
Laika posms, kurā pāris dzīvo atsevišķi, nevar būt bezgalīgs. Ja nav termiņa, kad varētu notikt kādas pārmaiņas, tad attiecības ir ar „šodienas” piegaršu. Kādu laiku tas darbojas, bet ne mūžīgi.
Ir viegli pieņemt situāciju tad, ja var būvēt nākotnes scenāriju, tāpēc kaut kādas laika robežas ir jānosaka, piemēram, pāris vienojas, ka pēc gada vai tad, ka abi pabeigs augstskolu, varētu sākt dzīvot kopā. Ja nav šī termiņa, tad ne ar ko dzīvē nevar rēķināties.
Ko gaidi, ja pati sevi necieni?!
Ir jau labi, ja abi partneri ir vienlīdz mierā ar attiecību modeli, taču diemžēl vairumā gadījumu kādam (parasti vīrietim) šis scenārijs šķiet izdevīgs, bet kāds – parasti sieviete – samierinās, jo baidās palikt viena.
Palikšana attiecībās, kas neapmierina, diemžēl liecina par zemu pašapziņu. Sieviete vai vīrietis ar normālu pašvērtību pat neiesaistīsies attiecībās, kas neatbilst viņu vēlmei, kur nu vēl – tās uzturēs.
Protams, ja vīrietim gribas šādas attiecības, tad viņš atrod sievieti, kura ir tam gatava. Kāpēc lai sieviete sagaidītu cieņu, ja pati sevi neciena?! Turklāt aizvainojums, nepiepildītas ilgas, bailes neglābjami „saēd” gan attiecības, gan cilvēku.
Nepārtrauktā trauksme izjūta, ar ko sadzīvo, var pāriet depresijā, neiroveģetatīvajā distonijā vai citos nopietnos veselības traucējumos, jo prāts, emocijas un ķermenis ir saistīti.
