Vēl dažas nejēdzības jaunatnes Dziesmu un deju svētkos
Bērniem neļauj čurāt, skolēnus tur pusbadā, policisti bargi pieprasa Dziesmu un deju svētku dalībniekiem „aizvērt muti”, koncertu vadītājiem nerūp mākslinieciskais izpildījums.
Tie ir tikai daži nule kā notikušo X Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku dalībnieku iespaidi, kuri noslīka sajūsmināto iespaidu un „pateicību par skaistajiem spēkiem” jūrā.
Pēc visa spriežot, uzreiz pēc svētkiem notikušā agresīvā reklāmas kampaņa, kas bija veltīta kā „pateicība” par skaistajiem svētkiem un dalībnieku izturībai bija speciāli iniciēta, lai noslāpētu negatīvo iespaidus un viedokļus. Tomēr tādu nav mazums un tagad, kad svētku dalībnieki jau ir mazliet attapušies pēc pārdzīvotā, viņi arī sāk atklāti stāstīt par notikušo.
Karstums, bezspēks, stulbums, spīdzināšana, badināšana... Tā pāris vārdos varētu izteikt vairāku jaunatnes Dziesmu un svētku dalībnieku atmiņu būtību.
„Nenormāls karstums un bezgaiss”
Kāds Ogres ģimnāzijas kora „Gājputni” korists portālā ogrenet.lv raksta:
„Kā Ogres ģimnāzijas 11. klases skolniekam man šie bija vissliktākie svētki no visiem, kuros esmu piedalījies. Nesaukšu visu negatīvo, kas bija šajos svētkos, bet šis tas gan jāpiemin.
Gulējām Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā -120 cilvēki diezgan mazā sporta zālē. Nebija ventilācijas, nenormāls karstums un bezgaiss. Brīnos, ka kāds tur nenoģība, vai pat vēl trakāk. Un, ja jau pārtikas tehnologi, tad ēdināšanai nu gan vajadzētu būt labai? Tā nebija!
Pēc pirmās nakts brokastīs bija ola, viens vai divi cīsiņi un katram divas pusītes maizes šķēles, un tēja. Sakiet, no tā normāls jaunietis var paēst? Pat bērnudārzā bērniem vairāk dod brokastīs.”
„Viņi – vazājās un dzerstījās, mēs – klusējām”
Ģimnāzists turpina: „Skolā bija divi policisti, kuri mūs pieskatīja. Protams, tas ir labi, bet, ja skaita, ka viņi aizliedza vai apspieda pat tādas vienkāršas lietas kā dziedāšanu pie ģitāras ar aizbildināšanos, ka cilvēki guļ un pavāriem (šīs skolas studentiem) jāatpūšas, kamēr lielākā daļa no viņiem vazājās apkārt un, piedodiet, atvainojiet, dzerstījās, tad, kur ir kaut nedaudz taisnības. Ja kaut vienam mūsu dziedāšana (apmēram vienpadsmitos naktī) vai klusās čalas traucēja gulēt, mēs visi kā viens apklustu. Taču sūdzību nekādu nebija. Ko mēs no tā ieguvām – pāris simtus nogarlaikojušos, nonīkušus un bēdīgus jauniešus. Tikai retais no mūsu skolas varētu teikt, ka vakaros labi pavadīja laiku.”
„Kaut kāds absurds!”
Absolūts bardaks valdīja koru lielkoncerta dalībnieku vidū. Ogrēnietis stāsta:
„Attieksme pret zēniem šajos dziesmu svētkos bija visnotaļ slikta. Jāsāk uzreiz ar sēdvietām – katram korim bija jābūt piešķirtai vismaz rindai. Tā, protams, nebija, visi sēdēja, kur pagadījās. Meitenes nespiedās tā, kā viņām to vajadzēja darīt, un nevienā no mēģinājumiem nebija nedz skaidrības, kur sēdēt, nedz vai vispār būs kāda brīva vieta.
Daudzām meitenēm vienkārši sagribējās sēdēt tur, kur pagadās. Zēnu rindas vidū tas bija kaut kāds absurds, ka, būdams tenors, blakām piespiedās bass un otrā sānā stāv alts, kamēr garām lien vai kādu pakāpienu augstāk stāv soprāns un dzied tev ausī savu meldiņu.
Vienā mēģinājumā vispār tenoru rindas vidū bija septiņas meitenes, kuras nelikās traucētas, ka visapkārt ir ne viņu balss.
Runājot par noslēguma koncertu, tas bija kaut kas nenormāls – ja mēģinājumos bija viena vai divas rindas, kas Mežaparka estrādē stāvēja augšā arkās bez sēdvietām, tad finālkoncertā stāvēja līdz pat sienai, daudzi pat vienkārši atsēdēja kāpņutelpā vai gāja klausīties koncertu, jo nedz diriģentu, nedz ko citu aiz šīm stāvošajām rindām nebija iespējams redzēt. Sajūta bija tāda, ka, ja visi aizietu, tad neviens pat neliktos ne zinis.
Man par laimi nebija jāstāv pašā aizmugurē, bet atrados iespiests trepēs, kas nelikās tik slikti. Taču tik jauki nebija – viss koncerts jāstāv kājās, jo uz trepēm bija saspiedušies nenormāli daudz cilvēku.
Elpot nav ko, un, jā, mikrofons pat netvēra mūsu balsu skaņas. Runājot par skaņām, zēnu balsis – kur tās bija? Dzīvajā koncertā gandrīz 0% dzirdamas zēnu balsis. Ierakstā, maksimums, dažu vārdu, dažu teikumu akcenti, dažas solo partijas, bet, klausoties koncertu, var domāt, ka tur dzied tikai sievietes. Pat tādā dziesmā kā „Ai, bāliņi” (dziesma, ko dzied tikai 9.-12. klašu zēni) gandrīz tikpat skaļi skanēja sieviešu balsis, kuras pie sevis klusām dziedāja šo vīru spēcīgo (vismaz paredzēti spēcīgo) dziesmu. Vai tas ir normāli?”
Neļauj iet čurāt
Laikraksts „Saldus Zeme” atstāsta, ka koru lielkoncerta mēģinājuma laikā bērnus nelaida uz tualeti:
„Koristiem notika piecu stundu mēģinājums, kurā neļāva „staigāt apkārt”, un bērni netika uz tualetēm. Kuru pieķers ārpus tribīnēm, tā dēļ uz mājām aizsūtīs visu kolektīvu, viņus brīdināja. Bērni izmisuši zvanīja skolotājām – ko lai dara, gribas taču čurāt! Protams, ka viņas ļāva iet. „Ja par to būtu sodīti, tad gan es saceltu lielu traci,” vakarā kāda skolotāja bija sašutusi.
Viena dziedātāja žēlojās: „Es raudāt gribēju, kā man mēģinājumā sāpēja kājas.” Atļāva arī sēdēt, bet uz cietajiem estrādes pakāpieniem notirpa dibeni, un vienalga bija grūti.”
Madonas laikrakstam „Stars” bērnu autobusa šoferis Pēteris atklāja: „Biju šoferis svētku dalībniekiem, tāpēc visu šo laiku pavadīju Rīgā. Dzīvajā koncertus redzēt gan neizdevās, taču iespaidi man ir gūti. Piemēram, svētdien pēc pirmā koncerta stadions vairāk atgādināja kaujas lauku, jo visi bērni pēc uzstāšanās bija pilnīgi bez spēka.”
